Pa īstam vērta ir tikai mīlestība. Saruna ar profesoru Taivanu (Turpinājums) 11
Maskavas periods
Jau mācoties pirmajā kursā, es ievēroju, ka lektoriem, īpaši tiem, kas pasniedza humanitārās un sociālās zinības, bija savi “svētie” raksti, kuri arī mums, Austrumu pētniekiem, bija jāapgūst. Šie “svētie” raksti bija marksisms. Piemēram, bija jālasa Marksa sacerējums “Angļu koloniālisma gaidāmie rezultāti Indijā”. Nu, ja jau Markss tur ir izteicies, tad mēs uzmanīgi, dievbijīgi viņu lasījām. Bet lasot atklājās, ka tas ir acīm redzams murgs. Bija skaidrs, ka viņam nebija nekādas jēgas par turienes sabiedrību, un galu galā visi viņa pareģotie gaidāmie rezultāti izrādījās pavisam citādi.
Es pasniedzējam saku: “Paklausieties, tās taču ir pilnīgas blēņas!” Bet viņš mani mierina: “Nu, pagaidiet, pagaidiet, nevajag tā uzreiz. Bet jūs pievērsiet uzmanību tai metodoloģijai!” Bija acīm redzami, ka tā metodoloģija arī ir blēņas, un šī bija sadursme, kur es sapratu, ka šeit padomju ideoloģija nedarbojas. Tad es sāku lasīt cita satura grāmatas, kurām man bija pieeja, un tā bija pirmā veiksme.
Vēlāk, jau strādājot Austrumu institūta Vēstures sektorā, mums bija sava dzīve, sava vēsture, sava ekonomika un sava socioloģija. Mums viss bija savs un darināts pēc Rietumu paraugiem. Austrumu pētniecība bija īpaša. Āzijas institūtu Hruščova laikā izveidoja akadēmiķis Bobodžans Gafurovs, tadžiks, kas bija cēlies no sena aristokrātiska persiešu klana. Viņš ilgus gadus bija Tadžikistānas partijas centrālkomitejas pirmais sekretārs. Viņa labā roka bija viens čekists, kas vēlāk strādāja Maskavā. Viņa uzvārds bija Cviguns. Abu darbošanās rezultātā Staļina terora laikā Tadžikistānā nevienam cilvēkam ne mats no galvas nenokrita. Viņi kaut kā prata nevienam nekaitēt.
Un tad, kad viņš Maskavā dibināja Āzijas institūtu, to izveidoja no vieniem disidentiem, kurus čeka bija izmetusi no darba. No tādiem vien Gafurovs izveidoja milzīgu institūtu, kur bija 613 zinātnisko līdzstrādnieku! Cviguns tad bija Maskavā Drošības komitejas priekšsēdētāja vietnieks, un viņš acīmredzot Gafurovam visas tās lietas piesedza. Piemēram, akadēmiķis Aleksandrs Pjatigorskis bija mans kolēģis, kuru arī Latvijā pazīst, tad Andrejs Zubovs, ar kuru bijām draugi; viņš bija admirāļa dēls, grāfa Zubova pēctecis, bija arī grāfa Miloslavska atvase, tad Sergejs Volkovs no grāfu dzimtas, birmanists Igors Možeiko, arī no muižniecības aprindām, ļoti interesants rakstnieks fantasts, kurš publicējās ar pseidonīmu Kirs Buličovs. Vecā aristokrātija tur bija plaši pārstāvēta. Savukārt mans zinātniskais vadītājs Georgijs Levinsons bija senas Maskavas ebreju advokātu dzimtas pārstāvis. Nācās man komunicēt arī ar tiem, kas bija pie varas, piemēram, ar Ārlietu ministrijas sinoloģijas nodaļas vadītāju akadēmiķi Mihailu Stepanoviču Kapicu, ar kuru man bija draudzīgas attiecības, tad ar bijušo Krievijas Federācijas ārlietu ministru, arābistu Jevgēniju Primakovu, kas tolaik bija mūsu institūta direktors. Viņš runāja “mātes” vārdos vienā laidā, bet nezin kādēļ manā klātbūtnē to nekad neatļāvās.
