Visus tos, kas patlaban nevēlas vakcinēties, nedrīkst bāzt vienā maisā, ir jānoskaidro iemesli 29
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kovidsāgai, ja to vispār tā drīkst saukt, nav paredzams gals. Iekarst vakcinācijas pretinieki un iekarst tās piekritēji. Bet ir jau arī trešie, kuri visā noskatās un negrib karot, bet dzīvot un darīt savu darbu.
Taču kas tev deva, arī viņus rauj iekšā kādos no ierakumiem.
Starp apšaudēm ir vērts padomāt, no kurienes problēmai aug kājas, kurš pirmais samelojās, vai abām pusēm ir dotas vienādas iespējas korekti paust un ar faktiem, nevis izdomājumiem, pamatot savu viedokli.
Kas attiecas uz korektumu, no tā nav ne vēsts. Problēma no medicīniskās ir pārvērsta politiskajā, un tad, kā zināms, visi līdzekļi ir labi.
Bet kā tomēr ir ar valdības solījumu, ka vakcinācija būs brīvprātīga? Patlaban izskatās, ka tieši uz šī punkta pamata ir sācies jauns konflikts starp indivīdiem un valsti.
Kā tad tā, cilvēki jautā, kāpēc mūs maldina, ko mums vēl apsolīs un pēc laika aizmirsīs? Vēl ir kāds jautājums – vakcīnu izvēle, vai mums pēc visām tām jezgām ar vakcīnu iepirkumiem, ir iespēja izvēlēties?
Protestus izraisa tas, ka valdība ar pilsoņiem sarunājas vienīgi direktīvu valodā. Jā, valstij pieder monopols uz varu un arī mūsu brīvību ierobežošanu, jautājums, kā valsts to izmanto.
Visus tos, kas patlaban nevēlas vakcinēties, nedrīkst bāzt vienā maisā, ir jānoskaidro iemesli.
Tā kā mūsdienās daudziem ir alerģijas un vesela buķete dažādu smagu slimību, viņu bailes no vakcinācijas var saprast, un viņus nu vismazāk vajadzētu izvēlēties par peramajiem zēniem un meitenēm.
Ir īpaša cilvēku kategorija, kas allaž ir opozīcijā, viņi noliedz jebkādas vakcīnas un pauž dažādas fantasmagoriskas idejas. Kamēr tas notiek likuma ietvaros, viņi ir jāliek mierā.
Mēs katrs savu reizi varam kļūt smieklīgs. Vakcinētajiem nedara godu tas, ka viņi sāk justies pārāki par citiem. Valdībai godu nedara gaisā pasviestā ideja – svārstīgos kārdināt ar naudas prēmijām un loterijām.
Demokrātija tomēr nav ieveramā gumija. Kad to sāk staipīt katrs pēc sava prāta, izvēles un vērtību jautājumos sākas juceklis.
Mēs nu jau trešo gadu desmitu runājam par mūsu īpašo ceļu uz nākotni, bet to vien darām, kā dzīvojamies te vienā, te otrā grāvī. Pa grāvjiem var vienīgi brist, nevis iet.
Lai ietu pa ceļa vidu, tik vien vajadzīgs, kā nemelot un nezagt. Kur mēs kā valsts varam nonākt, pastāvīgi atrodoties kādos ierakumos, no kuriem saukļus izkliedz gadījuma politiķi?
