Ar šiem kuģiem vadāti pat vilcieni! Turpinājums pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem, kad šoseju nomaina ūdens 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šis ir turpinājums rakstu sērijai:
Tālbraucējiem Eiropas tūrē bieži gadās, ka vienu pamatīgu gabalu ceļā uz Vāciju veic ar kuģi un apbrauc visu Poliju.
Lai Latvijas šoferi iekļautos strikti noteiktajās darba stundās un varētu pelnīt divas trīs nedēļas no vietas, bez kuģa šajā biznesā nemaz nevar iztikt
– mašīnas uz tā stāv mierā vairāk nekā diennakti, un šoferu viedkartēs atjaunojas iepriekš iztērētās braukšanas stundas.
“Tūre S” praktizē tādu modeli, ka savas mašīnas, piemēram, atceļā no Eiropas cenšas salikt uz transporta kuģiem sestdienas pēcpusdienā kādā no Vācijas ostām, kas apkalpo kuģu satiksmi uz Liepāju vai Klaipēdu.
Visi uz viena klāja
Šoreiz sestdienā Jānim ar Holandē salasīto kravu jābrauc uz Travemindi. No šīs ostas līdz Liepājai ar zviedru rēderejas “Stena Line” kuģiem nokļūst 26 stundās – svētdienas vakarā apmēram astoņos.
Tad šoferi parasti brauc uz bāzi Rīgā, pārnakšņo mašīnā, pirmdienas rītā izvadā savas kravas adresātiem Latvijā, ap pusdienlaiku sāk kraut jauno kravu, bet pēcpusdienā fortūnas džentlmeņi jau atkal dodas ceļā uz Eiropu – vai nu caur Liepājas ostu, kuģojot līdz Vācijai, vai arī braucot pa zemi cauri Polijai. Vienā virzienā no allaž nogurdinošās Polijas pārbraukšanas tomēr izsprukt nevar.
Todien Travemindē tālākai kuģošanai uz Liepāju satikās visas astoņas “Tūres S” fūres – ļoti reti tā gadoties. Divas mašīnas bija ieradušās no Eiropas tālā gala – Spānijas (uz Latviju klientiem veda metāla konstrukcijas kaltes torņu būvniecībai), pārējie bija ganījušies drusku tuvāk un līdzīgi kā mēs ar Jāni: Holandē, tad vēl salīdzinoši netālajā Beļģijā un, protams, Vācijā.
Līniju uz Liepāju apkalpo divi “Stena Line” kuģi: “Urd” un “Gotica”. Šoreiz ir “Urd”. Ostas stāvlaukumā pakāpeniski saplūst arvien vairāk mašīnu ar LV un EST numuriem, kas ir šīs līnijas pamata klienti. Kārtējo reizi apbrīnoju šoferu meistarību. Kuģim ir trīs transporta klāji, un uz tiem kustības regulētāji pēc viņiem vien zināmiem aprēķiniem liek braukt ne tikai uz priekšu, bet arī atpakaļgaitā.
Mašīnas sadzen tik tuvu, ka jāaizver spoguļi un pa šofera durvīm nemaz nevar izkāpt.
No “Tūres S” kolektīva jaunākajam šoferim ir trīs gadu tālbraucēja pieredze, pārējiem – krietni vairāk. Vecie buki jaunekli slaidā auguma dēļ iesaukuši par Spičku (vēlāk uzzinu, ka arī Jānis ticis pie otrā vārda – Josse, kas pielipis pēc kāda darbinieka ilgas saukšanas ar tādu vārdu kādā Holandes noliktavā).
Vīriem prasu, cik ilgā laikā iemācās kārtīgi parkoties kuģī, kad tur jābrauc atpakaļgaitā. Spička saka – apmēram gads. Visnepatīkamākais esot, kad pa stāvu laipu atpakaļgaitā no kuģa augšējā klāja jābrauc ārā, jo spoguļi šaurības dēļ noliekti, atpakaļ pilnīgi neko neredzi, bet priekšā – tikai debesis. Šoferi gan zina, ka baidīties nevajag – tikai jāklausās un jāizpilda visas kuģa transporta regulētāju pavēles.
Brīvdiena uz kuģa
Biļetes pasūta dispečers un apmaksā uzņēmums. Šoferis tiek pie guļvietas divvietīgā vai trīsvietīgā kajītē ar dušu un tualeti, kā arī četrām ēdienreizēm: vakariņas pirmajā dienā, otrajā – pilns komplekts: brokastis, pusdienas un vakariņas. Beidzot viņiem iznāk arī laba atslodze. Pirmajā vakarā satiekas, izrunājas par to, kā veicies, vispirms ar savējiem, tad ar citiem kolēģiem. Lielākā daļa cits citu ļoti labi pazīst.
Kāds nolaiž pa nedēļu uzkrāto tvaiku, pilnīgi visi izguļas, nomazgājas, labos laika apstākļos izmanto iespēju ilgāk pabūt svaigā gaisā uz klāja, atkopjas no savas kabīnes dzīves.
Uz kuģa ēdina labi, neskopojas. Pirms pandēmijas brokastīs bijis tā saucamais zviedru galds. Tajā reisā ārkārtējā stāvokļa ierobežojumi uz kuģa īsti atcelti nebija, tādēļ ēdienreizēs veidojās garāka rinda, jo arvien spēkā esošās instrukcijas nosaka, ka katru štruntu, ko klients parāda un grib, personāls liek uz šķīvja – pats neko no ēdamā paņemt nedrīkst.
Bet par to neviens īpaši neburkšķ un nesūdzas, jo vēl pavisam nesen ierobežojumi bijuši daudz stingrāki. Uz Lietuvas kuģiem, kas dodas uz Klaipēdas ostu un ko mūsējie izmanto tikpat bieži kā Liepājas līniju, ierobežojumu bijis vairāk.
Tālbraucēji – oficiālie Covid-19 izņēmumi – ar aizvainojumu atceras uz leišu kuģiem izliktos brīdinājumus, ka, piemēram, uz klāja pieķerot pasažieri bez maskas, sods būs 500 eiro! Arī ēdienreizēs uz šiem kuģiem pulcēties kafejnīcā bijis aizliegts, ēdienu katrs saņēmis pie letes un ar savas maltītes šķīvi devies to notiesāt kajītē.
Pandēmijas ierobežojumu paliekas varēja novērot arī uz “Urd” – pasažieru “uzgaidāmā zālē” no katrām trim sēdvietām izmantot varēja tikai vienu – kā jau sabiedriskajā transportā.
Kuģim “Urd” ir 1600 kvadrātmetru, kur izvietot transportējamo kravu, un 40 kajītes. Ja uz klājiem izvieto tikai fūres, var satilpināt 90 mašīnas ar piekabēm.
Šoferi vienmēr izmanto kajītes, tūristi un citu transporta līdzekļu īpašnieki var palikt arī kādā no ēdamzālēm vai citā klientu apkalpošanas zālē.
Viens no pasažieriem bez savas kajītes ir dānis Ole Bregenborgs. Ilgajā ceļā, kavējot laiku, viņam tīri labi patīk aprunāties.
Ole ir muzikants, pedagogs un burāšanas entuziasts. Brauc pie draudzenes uz Rīgu – parasti lido, taču ar to, kā zināms, joprojām ir problēmas.
Tādēļ šoreiz ceļo ar savu mašīnu un kuģi. Nemaz nepārdzīvojot, ka 26 stundas viņam “jāskalojas” pa kuģa kopējām zālēm, jo pats to tīši izvēlējies, lai negadītos kāds krācošs ceļabiedrs kajītē. Pēc viņa novērojumiem, 90% no pasažieriem esot tieši tālbraucēji.
Tā arī ir. Uz pasažieru klāja galvenā persona ir Margarita jeb Margo, kā viņu iesaukuši džentlmeņi. Komunikabla, šoferu sadzīvi saprotoša, jo arī pati taču ir pieredzējusi transporta sistēmas darbiniece – tikai uz ūdens ceļiem. “Urd” komandā strādā astoņus gadus. Margo ir daudz pienākumu: atbild par pasažieru reģistrēšanu, kuģa veikalu, komandē virtuvi un istabenes.
Kādā brītiņā izdevās ar Margo aprunāties, un viņa atzina, ka kuģa personāls vienmēr cerot, lai reisos vairāk būtu tieši šoferi.
Par spīti daudzu pieņēmumiem, ka tālbraucēji esot lieli dzērāji un nekārtību cēlāji, tieši viņi kuģa apkalpei patīkot visvairāk.
Kādēļ? Kuģa personāls un šoferi saprotas lieliski, jo viņi visi taču ir darbā, bet tūristi nereti gadoties pārāk cimperlīgi. Jā, pirmajā vakarā uz kuģa kāds šoferis var atļauties arī iedzert, kāds varbūt pat patrokšņot.
Taču jau pirms pusnakts visi ir mierīgi un pieklājīgi, ne par kādu “lāpīšanos” otrā dienā šoferi nevar pat sapņot, jo nākamajā dienā būs jābrauc tālāk. Zaudēt tiesības un darbu – kurš tad to var atļauties!
Ilggadējie šoferi šajā reisā devušies desmitiem un dažs pat simtiem reižu. Margo pastāstīja, ka kuģa komandas sastāvs nav lielāks par 25 cilvēkiem. Pasažieru servisa personālā, ko viņa vada, ietilpstot deviņi darbinieki, visi pamatā no Latvijas. Jūrnieki un kuģa tehniskā komanda gan esot internacionāla. Piemēram, kapteiņi esot dānis un zviedrs.
Līdzīgi kā “Tūrē S”, arī kuģa “Urd” komandā personāla mainības praktiski neesot. Varēja noprast, ka darba apstākļi rēderejā pie zviedru īpašnieka ir labi.
Taču, kad Margarita stāsta, ka viņas maiņa uz kuģa esot četras nedēļas no vietas un pēc tam tikpat ilgs laiks krastā, man tāds darba grafiks šķiet pat trakāks nekā šoferiem.
Viņa pati gan esot apmierināta – četras brīvas nedēļas taču ir vesels atvaļinājums! Turklāt gadā tāds sanāk 6–7 reizes! Pirms pandēmijas divas nedēļas Ēģiptē, tad vēl divas mājās, un atkal atpakaļ uz sava kuģa. Tāda dzīve!
Ole bija zinošs arī tieši par šo kuģi – izrādās, ka “Urd” un tā dvīņu kuģis “Ask” esot būvēts Dānijā 1981. gadā un sākotnēji piederējis dāņu kompānijai. Kuģu nosaukumi ņemti no dāņu mitoloģijas un esot tādu kā labo feju vārdi.
“Urd” ar savu dvīņumāsu jaunības gados kuģojuši līnijās, kas savieno Dāniju un Zviedriju, ar šiem kuģiem vadāti pat vilcieni.
Tolaik tie skaitījušies smalki un moderni, Ole ar tiem vizinājies. Kad no Dānijas uz Zviedriju uzbūvēts tilts, kuģus nopircis zviedru ģimenes uzņēmums. Tā nu tagad šie kuģi kursējot no Travemindes uz Liepāju.
Šoferi gan pakurn, ka, redz, uz Klaipēdu jau labu laiku braucot ar daudz jaunākiem un lielākiem kuģiem, taču, no otras puses, tikai uzbraucot uz šo kuģu klājiem, viņi varot justies gluži kā mājās. Kā ne, arī Jānis, kuģim tuvojoties Liepājai, bija atpūties, labi paēdis un arī noskuvies – gatavs nākamajam Eiropas tūres ciklam, kur no nedēļas septiņām naktīm piecas atkal būs jādzīvo kabīnē.
Jo savās mājās viņš netiks arī nākamajā nedēļā, lai arī nepilnu diennakti Latvijā būs. No trīs nedēļu braukšanas cikla viņam bija aizvadītas pirmās divas. Bet pirmdienas vakarā Josse, Spička un citi džentlmeņi atkal gulēs kabīnē kaut kur Lietuvas vai, ja paveiksies, Polijas ceļmalā.
P. S. No “Tūres S” šoferiem pagājušajā nedēļā saņēmu traģisku ziņu. Naktī uz trešdienu, dodoties kārtējā tūrē, uz kuģa “Gotica” traģiski gājis bojā viņu kolēģis citā uzņēmumā, labs draugs Verners Gavriļenko, ar kuru kopā bijām braukuši mājup ar kuģi “Urd”.
Kapteinis izsaucis helikopteru, šoferis nogādāts un viņu mēģināts glābt Zviedrijas hospitālī, tomēr Vernera ceļš jau bijis noslēdzies. Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem!
