Kāpēc pēc 10 gadiem Latvijā tālbraucēju vairs nebūs? Fortūnas džentlmeņi atgriežas mājās 9
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šis ir turpinājums rakstu sērijai:
Ceturtā daļa “Ar šiem kuģiem vadāti pat vilcieni! Turpinājums pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem, kad šoseju nomaina ūdens”
Svētdienas vakarā transporta kuģis “Urd” plānotajā laikā ar fūrēm un šoferiem uz klāja iepeld Liepājas ostā. Rādās, ka jūlija lietus un brāzmains vējš iecerējis mainīt mūsu lielisko plānu sarindot “Tūres S” fūres kādā placī ārpus ostas, lai iemūžinātu reto gadījumu, kad visas astoņas uzņēmuma mašīnas un gandrīz visi šoferi dzimtenē iebraukuši vienlaicīgi.
Lai iekļautos braukšanas laika normās, transporta firmai šoferu jābūt vairāk nekā mašīnu. Maiņas šoferi savus kolēģus laiž atvaļinājumos, aizvieto garajā atpūtā vai no braukšanas brīvajā nedēļā.
Pārsteidzoši, ka “Tūres S” viens no maiņas šoferiem ir arī pats firmas boss, valdes loceklis Uldis Stalmeistars.
Viņš gan vairs nedodas garajās Eiropas tūrēs, taču nereti izbrauc savējiem pretim uz Kauņu, Klaipēdu, Bausku vai citu vietu, kad kādam šoferim viedkartē fūres vadīšanai pietrūkusi stunda vai divas. Nemaz tik reti neesot gadījumi, kad atpakaļceļā laiks iztek un pietrūkst nieka 15 minūšu pirms nokļūšanas bāzē Rīgā.
Ja nav maiņas šofera – neko darīt, jāstāv 45 stundas nepārtrauktajā atpūtā. Brauksi – viedkartē sarkans, pēc tam trīs mēnešu laikā, veicot jebkādu pārbaudi, šoferim par to būs sods.
Komanda un boss
Arī tovakar bosam Uldim bija jāaizvieto kāds no savējiem un viņš ieradās Liepājā, mūs visus sagaidīja. Uz kuģa džentlmeņiem biju ierosinājis – nu, lūdzu, pielikšu visus “pie sienas” turpat uz klāja, un būs smuka bilde piemiņai.
Viņi padomāja, apspriedās – nē, boss mums būs pretī, gribam ar viņu, pie savām mašīnām. Liepājā!
Kādēļ tad ne? Šoferus uz kuģa centos netraucēt, jo atmiņā no šīs kuģošanas pašām pirmajām stundām bija iespiedies viens no “Mārcienas frakcijas” šoferu stāstiem par pieredzēto kādā Vācijas “autohofā”. Mūsējais ar savu mašīnu stāvējis atpūtā iepretim kādai fūrei no Vācijas, kuras šoferim paredzētās gulēšanas stundas ievilkušās nākamajā stāvvietas apmaksas periodā.
Kāds jauns, pārcentīgs uzraugs uzreiz sācis klauvēties pie kabīnes, lai šoferis samaksā. Vācietis nav reaģējis, bet uzraugs nerimies vienalga. Tad pēkšņi kabīne atsprāgusi, šoferis izlēcis vienās “trusenēs”, uzreiz ievilcis vienu taisno uzraugam sejā.
Tas gar zemi, kvīšu grāmatiņas lapas kā ziedlapiņas lēni lidojušas pa gaisu, bet iztraucētais vācu šoferis uzreiz ierāpies atpakaļ kabīnē, aizcirtis durvis, aizvilcis aizkariņus, un viss, atkal klusums. Pēc kāda laika atbraukusi policija un ātrie, uzraugs uzlikts uz nestuvēm un nogādāts ārstniecības iestādē. Policisti apjautājuši lieciniekus, bet šoferi sitēju tā arī nav traucējuši.
Mūsējie tajā “autohofā” vēlāk bijuši vairākkārt, uzraugu redzējuši – dzīvs, bet šoferus atpūtas laikā vairs netraucējot.
Zelta fonds, kas gudri jāvada
“Es ar saviem šoferiem lepojos. Bez viņiem autotransporta uzņēmums nav nekas. Tev var būt labas mašīnas un grandiozas idejas, bet bez šiem cilvēkiem tas uzņēmums nav nekas. Tālbraucēji ir mūsu zelta fonds,” savās atziņās vēlāk dalījās “Tūres S” boss Uldis.
“Mana atšķirība no citu līdzīgu uzņēmumu vadītājiem varbūt ir tā, ka pats šos ceļus esmu braucis. To visu sāku vēl tajā laikā, kad neviens neko priekšā neteica, viss bija jāatrod un jāsaprot pašam. Katram nākamajam darbiniekam jau bija vieglāk, jo tad vismaz kāds jau bija, kurš nākamo varēja pamācīt. Manai firmai tagad ir 23 gadi. Bet ar pirmo šoferi, ar kuru to uzsākām, kopā strādājam jau 28 gadus.”
Uldis Stalmeistars ir cienīts uzņēmējs ne vien Latvijas transporta organizāciju aprindās, bet arī zināma persona plašajā Latvijas orientieristu sabiedrībā, jo pirms aktīvās uzņēmējdarbības bijis atzīts šī sporta veida treneris. “Transporta nozarē jau arī ir tieši tāpat kā sportā – nepārtraukti notiek izmaiņas. Ne jau tikai tagad, Covid-19 pandēmijas sākumā bija lielas neskaidrības un, piemēram,
no šoferiem viņu dzīvesvietās vairījās kā no spitālīgajiem, nelaida mājās, aizturēja ierindas policisti, kuri paši nezināja ārkārtas situācijas noteikumus savās valstīs.
Tamlīdzīgas problēmas notiek visu laiku – pārmaiņas kravu plūsmās, valstu likumdošanā, ES direktīvās,” stāsta Uldis.
Latvijā esot apmēram 1300 uzņēmumu, kas nodarbojas ar kravu pārvadājumiem. Smagās mašīnas, ko varētu dēvēt par fūrēm (līdz 40 tonnām) – apmēram 13 000. Šoferu, kuri ar tām brauc, – drusku vairāk, jo jāpieskaita arī maiņas tālbraucēji.
“Viens ir skaidrs – apmēram pēc gadiem desmit Latvijas tālbraucēju vienkārši nebūs. Vietējais zelta fonds šobrīd ir ap piecdesmit un vairāk gadiem. Visi būs pensijā, un jauni nav sagatavoti, jo arī paši nemaz negrib braukt.
Dzīve kabīnē nevienu šodien vairs nevilina.
Turklāt, lai kļūtu par tālbraucēju, pietiekami dārgi arī jāsamaksā par tiesībām un pārējām atļaujām. “Tūrē S” man izdevās piesaistīt un sākt audzināt jaunu kadru 25 gados. Raimondam Zepam tagad ir 28, viņš ir jaunākais šoferis uzņēmumā un faktiski uz rokas pirkstiem skaitāms izņēmums visā Latvijas tālbraucēju sabiedrībā. Lielākajās Latvijas kompānijās jau tagad ir daudz viesstrādnieku: baltkrievi, ukraiņi, nāk iekšā arī jau filipīnieši un vēl no tālākām zemēm,” nozares galvenās problēmas skaidro uzņēmējs.
“Eiropas transporta politika šobrīd arī ir diezgan nesaprotama. No vienas puses, teic, ka tagad visiem jādomā zaļi, bet tajā pašā laikā ES mobilitātes pakotnē paredzēts, ka turpmāk pēc noteikta laika visiem šoferiem ar savām mašīnām vajadzēs atgriezties dzimtenē.
Bet tie ir papildu tukši vai nevajadzīgi braucieni. Nozarei nāk virsū vesela rinda jaunu prasību, kas nekādi nav vērsta uz zaļajiem mērķiem un ekoloģiju, bet veco Eiropas valstu biznesa aizstāvību. “Apļu” droši vien vairs nebūs. Kad pandēmija sākās, šī lieta pieklusa. Pašlaik runas atkal iet vaļā, visvairāk to virza Francija, arī Austrija.
Tieši šajās valstīs visdrastiskāk soda arī par pārkāpumiem šoferu 45 stundu atpūtā, ko nedrīkst pārtraukt.
ES kādu laiku ir spēkā regulējumi, ka šo atpūtu var apšaubīt, ja šoferis to nav pavadījis viesnīcā. Dažādās valstīs to kontrolē atšķirīgi. Francijā un Austrijā visstingrāk. Mums sodu nav bijis, jo katru nedēļu atgriežamies mājās.
Sodi ir astronomiski. Katru pusgadu man jādeklarē, cik darbinieku, piemēram, Vācijā ieradīsies ar mašīnu un kaut vai tranzītā tur veiks darbu. Deklarācijā jānorāda, kā maksāju algas, kā nodrošinu. Ne par kādām privātuma lietām tur nav ne runas, jo Vācijas likumdošana šādas deklarācijas akceptējusi.
Ja šīs ziņas nesniedzu, sākuma sods uzņēmumam ir 30 000 eiro. Un tamlīdzīgas prasības katrā valstī ir citādas.
Viss vērsts uz vietējā tirgus aizsardzību un pret tiem darbiniekiem, kas strādā tā saucamajos “apļos”. Lietuvieši šobrīd ir vienīgie no Austrumeiropas, kas kaut cik normāli spēj stāvēt pretim Eiropas transporta ministriem, jo viņiem ir ļoti liela transporta sabiedrība, varētu būt jau ap 100 000 mašīnām, un laba auto asociācija. Iespējams, arī tādēļ viņi mums tagad ir tik ļoti tālu priekšā,” ar kontrolpunktiem un orientēšanos Eiropas autopārvadājumu biznesā iepazīstina Uldis Stalmeistars.
Lai cik sarežģīti laiki piedzīvotās pandēmijas un kārtējo ES ierobežojumu dēļ atkal būtu sagaidāmi, kopumā uzņēmējs kapu zvanus nozarei nezvana: “Var jau visu ko izdomāt un arī aizliegt, bet vecajā Eiropā tad nebūs kas strādā. Jau tagad pie viņiem nepietiek braucēju, kas visas vajadzīgās kravas varētu izvest laikus un droši.”
Nobeiguma vietā
Kopīgs ceļš cilvēkus vienmēr satuvina. Vispār tālbraucēji nav raduši, ka par viņiem kāds īpaši izrādītu interesi. Protams, ka ne visi mani tā nu uzreiz pieņēma un uzticējās. Kad rakstu sērija jau tuvojās noslēgumam, saņēmu zvanu no šoferiem: zini, mēs kaut ko ļoti nozīmīgu tomēr nebijām izstāstījuši. Ko tad?
Ja reiz viņiem ir iespēja uzstāties publiski, tad visas Latvijas fortūnas džentlmeņu saimes vārdā viņi gribētu pateikt,
cik ļoti pateicīgi tālbraucēji ir savām ģimenēm, ikvienam tuvajam cilvēkam, kurš uzticīgi gaida mājās! Jo izrādās – nekā dārgāka uz šīs pasaules nemaz nav.
