Turpinām pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem: par ceļmalas taurenīšiem, Covid-19 sekām Vācijā un dzīvi uz riteņiem 3
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Turpinājums rakstam “Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem.
2. Poļi ceļus būvē ātri, vācieši – stiepj gumiju
Tālbraucēji no Latvijas saka – kravu transportēšanas tūrēs uz Vāciju un tālāk uz citām rietumvalstīm īstā braukšana pa modernās Eiropas ātrgaitas ceļiem sākas jau tūlīt aiz Kauņas. Lietuviešiem cepuri nost – vairāk nekā 40 kilometru maģistrāli uzbliezuši apmēram divu gadu laikā. Par poļu apgriezieniem šoferi vispār mēmi, jo jaunās maģistrāles Polijā tagad esot labākas nekā Vācijā!
Lielceļu stūrmaņiem jautrāka braukšana pa līkumiem vēl sanāk, šķērsojot Lietuvas un Polijas robežu Marijampolē. Leišiem maģistrāle “jāpievelk” vēl kādus 30 kilometrus no Kalvarijas līdz robežpilsētai, bet poļi no robežas līdz pirmajai lielākajai pilsētai Suvalki ar ekskavatoriem un citu ceļu būves tehniku jau rosās.
Mans tālbraucēju gudrību akadēmiķis Jānis Lūkins spriež, ka vēl gadi divi un robežas savienojošās maģistrāles būs gatavas.
No poļu puses ar viņu tempiem – noteikti, un tad arī no Rīgas līdz Varšavai būšot viens pūtiens, ceļā tērēto laiku varēšot samazināt par stundām divām.
Jānis novērojis, ka Polijā jaunos ceļus arī ļoti kopj un pielabo, Vācija gan tā vairs neiespringstot. Gandrīz kā joku par vāciešu ceļa meistaru gumijas stiepšanu, viņš rāda kādu nelielu tiltiņu uz bāņa Holandes virzienā: redzi, nu redzi, šos nepilnus 200 metrus vācieši remontē jau otro gadu, un tā arī vēl nav sataisījuši! No brauktuves četrām joslām viena visu laiku esot ciet, un lielāks vai mazāks “štaubs” tur esot jau no tiem laikiem, kad viņš pa šo ceļu sācis braukt.
Ātrums, stāvvietas un sadzīve
Kamēr maģistrālā savienojuma Marijampolē vēl nav, pārejā līdz Suvalkiem jāvizinās kā vecos laikos cauri visai Polijai – līkumiņi, miestiņi. Vidējais ātrums nost vairāk par pusi. Ja priekšā vēl gadās brāļu lietuviešu “Girteka” mašīnas – beigti arī nervi.
“Šitie kapeiku drāzēji, lai taupītu degvielu, viņi vienmēr velkas vismaz pāris kilometru lēnāk zem atļautā ātruma!” sevi valda Jānis, lai, pieminot kolēģus no lielajām firmām, pietaupītu stipros vārdus. Tāpat esot arī ar mūsu “Kreisu”. Paši šoferi pie tā gan vainīgi reti – kā saimnieki liek, tā arī jādara. Ja mašīnu skaits uzņēmumam ir tūkstošos, lēnāk braucot, degvielas ekonomija, protams, sanāk, un īpašnieku kabatās paliek vairāk peļņas.
Uzņēmums, kurā tagad strādā Jānis, ir samērā neliels – astoņas “Mercedes Benz” “Actros” vilcēja mašīnas jeb “galvas” un tikpat “Schmitz” firmas stenda puspiekabes. Principā viss labākais, ko šajā segmentā var dabūt.
Īpašnieks šajā biznesā ir gandrīz 30 gadu, sākumā braucis pats, tad pirms 23 gadiem nodibinājis uzņēmumu, izveidojis pastāvīgo klientu bāzi starptautiskā mērogā un ieguvis to uzticību.
Cik novēroju visas tūres laikā, vēlāk satiekoties arī ar citiem uzņēmuma šoferiem, viņu attiecības ar bosu tiešām ir koleģiālas. Šoferu mainības uzņēmumā praktiski nav, tajā komandā varot iekļūt vienīgi tādā gadījumā, ja boss piepērk klāt kādu jaunu mašīnu.
Biju pārsteigts, cik daudz var nobraukt ar labu mašīnu un degvielas bāku! Patiesībā bākas “fūres” vilcējiem vienmēr ir divas un summas, ko uzpildes laikā tajās salej, iespaidīgas. Plus, mīnus 1000 eiro. Jaunajām mašīnām vidējais degvielas patēriņš praktiski vienmēr iznāks zem 30 litriem uz 100 kilometriem. Maksimālā pilnā masa, ko “fūrēm” pieļauj uz Eiropas ceļiem, ir 40 tonnas.
“Mercedes” vilcēji atkarībā no modeļa vidēji sver 16 tonnas. Tātad maksimālais kravas svars, ko var vest, ir 24 tonnas. Jānis no Mālpils uzņēmuma uz Holandi veda 14 tonnas smagu kravu. Tajā virzienā lielu kalnu nav, arī vedamais nebija pārāk smags, un ar visām stāvēšanām “štaubos” vidējais patēriņš vienā virzienā sanāca 23 litri uz 100 kilometriem. Jāsaka – tikai! Taču, ja viņš ar šo pašu mašīnu brauktu lietuviešu “Girtekā”, droši vien nekādu uzslavu par to nesaņemtu.
Taču nekur jau ar to “fūri” paskriet nemaz nevar. Pat uz Vācijas bāņiem maksimālais pieļautais 90 km/h reti kad ieslēdzas. Ja mašīnas “kruīzi” kaut pārdesmit kilometru var atstāt 85 km/h – nu, tas jau ir labs ātrums. Jaunās mašīnas ir aprīkotas ar “distanceri”, kas priekšā esošo transporta līdzekli automātiski notur šofera uzliktajā, piemēram, 50 metru attālumā.
Mašīna pati signalizē, ja kāds no priekšējiem riteņiem uztrāpa ceļa robežjoslām – tas pret iesnaušanos.
Mašīna pati arī nobremzē, ja tās priekšā pēkšņi rodas kāds šķērslis – jā, tik gudras tagad tās ir.
Mašīnā ir viss nepieciešamais, lai tajā dzīvotu. Nu, dušas un tualetes gan Eiropas “fūrēs” nav, no šoferiem dzirdēju, ka tādas vilcējiem Amerikā esot gan – pagarināta kabīne ar WC, kur varot ieiet kā atsevišķā istabā.
Mūsējiem jāiztiek ar ledusskapi, neskaitāmiem, pārdomāti izvietotiem slēgtiem un atvērtiem plauktiem, divām gultām, no kurām viena, šoferim domātā, esot ar ortopēdiskām ekstrām apmēram 2000 eiro apmērā. Nu, cik daudzi no mums mājās guļ gultās 2000 eiro vērtībā?
Benzīntankos un tālbraucējiem speciāli būvētajos stāvlaukumos šoferi apmeklē labierīcības, paēd, aizvelk aizkarus un patiešām guļ, nekāda ālēšanās tur nenotiek.
Polijas otrā galā, kādus 40 kilometrus pirms Vācijas robežas, Jānis speciāli nobrauca no jaunās maģistrāles, lai uz vecā ceļa man parādītu šoferu vidū joprojām iecienītu, pat leģendāru stāvlaukumu, ko 90. gadu sākumā uzcēlis no ASV pārbraucis poļu izcelsmes tālbraucējs. Šī vieta saucās “Mostki” un, iespējams, tieši te sākusies bijušo Varšavas bloka valstu fortūnas džentlmeņu apkalpojošā servisa standartu pielīdzināšanās Rietumeiropas līmenim.
No sākta gala stāvēšana šajā vietā “fūrēm” bijusi par brīvu. Arī dušas, tualetes par brīvu. Kā tad to var uzturēt?
Tādā vietā pastāvīgi apgrozās simtiem mašīnu un šoferu. Veikali, frizētavas, veļas mazgātavas un ēstuves vaļā ir visu diennakti, bizness rullē. Taču nebūt ne visur tā ir.
Vācijā par stāvēšanu uz nakti jāmaksā visur, arī benzīntankos – pilnīgi visās valstīs. Cenas ir dažādas – līdz 6, 10 pat 15 eiro no mašīnas. Šoferi par to pārāk neuztraucas, jo šos izdevumus viņiem sedz uzņēmums.
Nomazgājas, paēd, aizvelk aizkariņus un iet gulēt? Nu, nu, jau redzu, kā mājsaimnieces šaubās groza galvas. Un kā tad ar iedzeršanu un ceļmalu taurenīšiem? Nu, taisnie un pareizie, pamēģiniet nosēdēt visu dienu ar sāpošu galvu kabīnē, lai cik arī komfortabla tā būtu! Bet ceļmalas taurenīšu nav! Pandēmijas sekas!
Ziemeļreina-Vestfālene mūsējo acīm
Vienā no bagātākajām Vācijas federālajām zemēm Jānim jau vairākus gadus dzīvo labs paziņa. Kad Jānis strādājis citā uzņēmumā, abi braukuši tūrēs uz Spāniju, sadraudzējušies. Pēc tam ceļi pašķīrušies, draugs sācis braukt “apļos” Itālijā.
“Apļi” skaitās tad, ja šoferis, piemēram, no Latvijas, ārzemēs brauc pat trīs mēnešus no vietas un mašīnā arī visu laiku dzīvo. Pēc tam šoferi mainās, bet mašīnas tā arī turpina ārzemēs braukt visu laiku.
Jānis draugu sazvana, viņš dzīvo pa ceļam, ir mājās, un mēs piestājam. Sava drauga klātbūtnē viņš ir gatavs runāt atklāti, taču negrib ne bildi, ne sava vārda minēšanu. Jāteic, ka viņa stāstītais par bagāto Vāciju ir diezgan pārsteidzošs.
Piemēram, pandēmijas laikā, ja kāds mājās taisījis balli, pieķertajam saimniekam sods 25 000 eiro bez kādā atlaidēm, pārējiem dalībniekiem – 250. Blakus mājā kādai mammai par to, ka bērnu aizliegumu laikā izvedusi līdz rotaļu laukumam, – sods 400 eiro.
Rūpniecības preču veikali, kafejnīcas – vairākus mēnešus bijuši slēgti, tagad pamazām tiek atvērti. Daudzi joprojām sēž mājās bez darba, taču sociālā aizsardzība tiešām esot ļoti augstā līmenī, un lielākā daļa par šo nīkšanu pārāk neuztraucas. Arī daudzi uzņēmumi bankrotējot, bet lielā mērā tikai tādēļ, ka tas esot izdevīgi, jo tad varot saņemt lielus pabalstus.
Ziemeļreinā-Vestfālenē minimālā darba alga esot 1200 eiro. Bet visur tā neesot. Piemēram, uz manā ieskatā bagāto Bavāriju, kur taču ražo slaveno BMW, vestfālenieši skatoties kā rīdzinieki uz Ludzu. Bet pie viņiem pat strādniekam uz ceļa maksājot 17 eiro stundā. Nu, lūk, te arī izskaidrojums, kādēļ bāņus remontē tik lēni!
Arī šoferi vācu uzņēmumos pelnot labi – apmēram divreiz vairāk, nekā, piemēram, strādājot Latvijas firmā.
Tikai jāņem vērā, ka piegāžu grafiki ir ļoti strikti, nokavēt nedrīkst vairāk par 15 minūtēm, un nevienu neinteresējot – ceļā ir “štaubs” vai nav.
Vēl tāds šokējošs atklājums bija par to, ka vācieši ļoti mīlot darījumus skaidrā naudā. Lielākā daļa pensionāru un pabalstu saņēmēju kontu bankomātā “notīra”, līdzko nauda tajā ienākusi. Izrādās, ka skaidrā naudā ļoti daudz ko varot nopirkt lētāk.
Jā, pat ārzemniekiem sodus uz ceļiem, ja noķer par ātrumu pārsniegšanu, policisti uzliekot mazākus, ja varot samaksāt uz vietas un skaidrā naudā – piebalso Jānis, kurš pats to piedzīvojis. Izrādās, ka ne tas vien godīgajā un strādīgajā Vācijā notiek pavisam citādi, nekā mums te, Latvijā, kārtības ieviesēji stāsta.
