“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 7
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1. Lidojums virs šosejas divu metru augstumā
Marta vidū, Eiropā un Latvijā sākoties Covid-19 ārkārtējai situācijai, darba uzdevumā vajadzēja sazināties ar tālbraucējiem šoferiem.
Rakstīju par tā brīža savā ziņā izņēmuma cilvēkiem, jo uz viņiem pat epidemiologi tā arī neuzdrošinājās attiecināt būtiskāko pandēmijas laika ierobežojumu – 14 dienu mājas karantīnu pēc atgriešanās Latvijā no ārzemēm.
Kāpēc fortūnas džentlmeņi?
Paši tālo zemju braucēji sevi mēdz dēvēt par fortūnas džentlmeņiem, jo šo, jāsaka, prasmju un pieredzes ziņā elitāro Latvijas šoferu lielāko daļu tagad veido brieduma gadu vīri, kuri dzimuši un skolojušies vēl padomju laikā, kad ikviens tāda paša nosaukuma slavenu kinokomēdiju zināja no galvas. Veiksme – fortūna – noder ikvienā profesijā, taču laikam tikai lielceļu džentlmeņi pa īstam novērtē, cik ļoti viņiem tā nepieciešama pārslogotajos Eiropas ceļu mudžekļos.
Kad pandēmijas izraisītā “jaunā kārtība” tikai sākās, bija ļoti daudz neskaidrību un neizpratnes.
Autotransporta nozarē lielākās bažas bija par to, ka mūsu uzņēmumi Eiropā pazaudēs visus klientus, lai gan atteikumi braukt uz Eiropu šoferu vidū neizskanēja. Gluži otrādi – arvien vairāk bija dzirdēts par gadījumiem, kad paši prasījās atkal doties reisā, jo mājās bija bail aplipināt sievu un bērnus.
Trauksmes pilnais laiks palicis atmiņā arī ar kādu emocionālu epizodi. Sazvanos ar labi pazīstamu šoferi, kurš tajā brīdī ved kārtējo kravu pa pandēmijas dēļ neierasti tukšajiem Holandes ceļiem. Viņš aizkustinājuma pilnā balsī saka: zini, Ilmār, tagad arī es apmēram saprotu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās un uz estakādēm stāv cilvēki un mums aplaudē!
Labāk vienreiz redzēt nekā desmitreiz dzirdēt
Maija beigās, kad cilvēki dzīvošanai un strādāšanai ārkārtējos apstākļos kaut kā jau bija pielāgojušies, atkal aprunājos ar Holandes un citu Eiropas ceļu pastāvīgo “vagotāju”, un viņš teica – klausies, ko te pratini, brauc līdzi, apskaties pats!
Pēc 9. jūnija, kad robežas brīvai ceļošanai atkal atvēra arī Polija, liekas formalitātes fūres šofera līdzbraucējam vairs nebija nepieciešamas. Kad jūnijā pēdējā dienā Latvijas starptautisko autokravu pārvadātāja uzņēmuma “Tūre S” tālbraucējam Jānim Lūkinam atkal vajadzēja doties ierastajā reisā uz Holandi, devos līdzi nedēļu ilgā braucienā.
Pirms kāpu mašīnā, zināju, ka fūres kabīnē šofera puse būs aprīkota ar vismodernākajām ceļu navigācijas elektroniskajām ierīcēm, apstākļi arī blakussēdētājam nemaz nebūs sliktāki kā birojā. Uzlādei var pieslēgt datoru, mobilo telefonu, izmantot internetu utt.
Vairākus tūkstošus kilometru cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai un Holandei braucu tikai tādēļ, lai pēc iespējas vairāk iejustos šofera ādā.
Tā sāku piedalīties “lidojumā divus metrus” virs šosejas burtiskā šo vārdu nozīmē, jo apmēram tik augsta ir “Mercedes Benz” vilcēja “Actros 1845” kabīne. Vienlaikus arī kopmītne diviem cilvēkiem, braucošs dzīvoklis.
Šoferis un mašīna
Cik tomēr neprognozējams ir ļoti reglamentētais, stingri plānotais un jebkurā brīdī precīzi izsekojamais starptautiskais autokravu pārvadāšanas bizness, pārliecinājos jau pašā pirmajā dienā.
Kā jau pirmdienā ierasts, Mālpils uzņēmumā “Woodpro” šoferis pusdienlaikā iekrāva kārtējo uz Holandi vedamo kravu ar koka dārza mājiņu sastāvdaļām, bet es gaidīju uz ceļa netālu no Iecavas un Bauskas šosejas. Plānotais tikšanās laiks paiet, tad paiet stunda, nākamā, aiznākamā – mašīnas nav. Beidzot ap sešiem Jānis zvana – tuvojos!
Pēdējais šķērslis visādu neparedzamo starpgadījumu ķēdē viņam esot bijis uz Ķekavas apļa, kur apgāzusies leišu fūre ar alu.
Piekabe uz sāniem, ceļš pludo, pilns ar stikliem, policistiem, ziņkārīgajiem un mašīnām. Starptautiskajiem smago auto stūrmaņiem sastrēgumi jāpiedzīvo gluži vai katru darba dienu. Jo sevišķi uz ātrgaitas maģistrālēm, kur “štaubs” mēdz izveidoties pilnīgi no zila gaisa.
Autotransporta diasporas akadēmiķi
Cilvēkam no malas šī profesija nereti šķiet tikpat romantiska kā jūrnieka vai pat pielīdzināma tūrismam ar lielu un modernu mašīnu. Pabraucu pāris dienas un sapratu, ka patiesībā neko no viņu ikdienas darba nezināju – pastāvīga datu analizēšana, juridisko nianšu pārzināšana ikvienā no apmeklētajām valstīm, visdažādāko starptautisko normatīvu un prasību strikta ievērošana, valodas, sazināšanās prasmes, savas mašīnas un brauciena grāmatvedība, un tā joprojām.
Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka viņu tiešie pienākumi – droša braukšana uz priekšu un filigrāna atpakaļ, vismaz 17 metrus garo fūres sastāvu izgrozot neticami šaurās vietās, vai, piemēram, pareiza vedamās kravas izvietošana un nostiprināšana – nebūs pat puse no vajadzīgajām prasmēm, lai mūsdienās kvalificētos par šoferi starptautiskajiem pārvadājumiem.
Šofera “melnā kaste”
Kad iesākām braukt, Jānis minēja, ka viņam no tajā dienā atļautajām deviņām braukšanas stundām palikušas nepilnas četras – vajadzētu tikt Lietuvai cauri un nakšņot jau Polijā. Par šoferu 95. kodu viedkartē un stingrajiem braukšanas laika ierobežojumiem, protams, pa ausu galam biju ko dzirdējis, taču nevarēju iedomāties, ka tas ir tik nopietni. Netiksi šodien tajā Polijā, nu un?
Izrādās – ja nebūsi pareizi izrēķinājis un paredzējis, līdz kuram fūrēm labiekārtotajam atpūtas stāvlaukumam savā laika limitā vari tikt, reglamentā atpūtai paredzētās astoņas stundas labākajā gadījumā paliksi kādā klusākā sānceļā, sliktākajā – ceļmalā. Tas pilnīgi neiespējami uz ātrgaitas maģistrālēm.
Kolīdz auto dzinējs ir ieslēgts un sākas kustība, pilnīgi viss ierakstās šofera personīgajā viedkartē gluži kā lidmašīnas “melnajā kastē” un tur glabājas trīs mēnešus. Par satiksmes pārkāpumu noķers policists vai reidā apturēs “transportnieks” – visi šofera grēciņi kā uz delnas. Minūtes laika pārkāpumu varbūt piedos, ja būs vairāk – noteikti sods!
Daudz pieredzējušie džentlmeņi no tiem sodiem varbūt tik daudz arī nebaidās. Piemēram, Jāni vienmēr uztraucot plašās Polijas veiksmīga šķērsošana, kas ir 800 km no Lietuvas līdz Vācijas robežai.
Ja dienā vajagot nobraukt 600, nu labi – 700 kilometrus, tas esot normāli. Ja 800 un pāri – sākot drebēt rokas un ķermenis, nenormāla pārslodze.
Polijā ceļi tagad ļoti labi. Krava jāpiegādā noteiktā laikā, un tādēļ principā to var izdarīt, bet ilgi tā nepabrauksi.
Šoferiem kā gājputniem – navigatoru nevajag
Kad jau kādas dienas bijām braukuši, visumā veiksmīgi izkūlušies cauri Varšavai, tad Polijai, pat Vācijai un jau iebraucām Holandē, Jānim beidzot tomēr uzprasīju – paklau, uz mašīnas paneļa piestiprinātais navigācijas monitors visu laiku stāv apklāts ar dežūrmasku, un to nemaz neesi ieslēdzis. Kādēļ?
Priekš kam – viņš man met ar roku, kravu ar Mālpils koka mājiņām uz noteiktu adresi Holandē viņš vedot vismaz jau divsimto reizi, zinot arī ikvienu ceļa defektu, kur fūre palēksies.
No galvas viņš varot aizbraukt arī līdz Spānijai un pat Portugālei! Holandē ceļus jau sen zinot daudz labāk nekā Latvijā. Navigāciju izmanto tad, kad dispečers atsūta nepazīstamas adreses, kurās jāsalasa krava vešanai uz Latviju.
Džentlmeņi savu fortūnu nopelna, un tā nav akla paļaušanās uz veiksmi, ka neiesprūdīsi “štaubā”, kāds neizskries priekšā vai nesaplīsīs mašīna. Starptautiskie autokravu pārvadātāji vispār ir kā atsevišķa diaspora, un rādās, ka vislabāk veicas tiem, kuriem šajā jomā jau varētu piedēvēt akadēmiskas zināšanas. Taču par to un citu turpmāk.
