Pludmales volejbolists Mārtiņš Pļaviņš pa centimetram uz priekšu 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms nedaudz vairāk kā gada titulētais pludmales volejbolists Mārtiņš Pļaviņš mājās atgriezās ar ceturto vietu Tokijas olimpiskajās spēlēs, ko izcīnīja kopā ar Edgaru Toču. Pēc tam abu ceļi šķīrās, Mārtiņš vienojās ar Mihailu Samoilovu par sadarbību, bet sekoja ceļgala operācija un teju gadu ilga rehabilitācija. Nu 37 gadus vecais Pļaviņš ir atgriezies starptautiskajā apritē, aizvadot turnīru Dubaijā, kur gan bija divi zaudējumi. Sportists sarunā ar “Latvijas Avīzi” gan ir optimisma pilns un stāsta par savu šā brīža pašsajūtu un nākotnes plāniem.
Kā tu šobrīd jūties fiziskajā ziņā?
M. Pļaviņš: Nekas nesāp un tas jau ir labi. Latvijas čempionāts bija tāds emocijām un motivācijai domāts turnīrs. Man tas bija vajadzīgs, lai varētu ar lielāku jaudu turpināt rehabilitāciju. Savukārt šim turnīram Dubaijā jau bija cits svars. Mums tika piešķirta “wild card” jeb īpašais uzaicinājums. Tikām pie ranga punktiem. Šobrīd ir pēdējais brīdis ielēkt tajā vilcienā, kas startēs 1. janvārī, kad sāksies cīņa par olimpiskās kvalifikācijas punktiem. Svarīgi, lai mēs tad nebūtu rezervistos starptautiskajos turnīros. Ja par veselību, tad pirms braukšanas uz Dubaiju man bija tests kvadricepsa muskulim operētajā kājā, kas man tur ir švakākais. Spēka ziņā tas atpaliek par 50% no neoperētās kājas, līdz ar to rehabilitācijas process turpināsies, tāpēc ar pilnu jaudu kādu laiciņu spēlēt vēl nevarēšu.
Vai Dubaijā varējāt kādā no spēlēm aizķerties?
Ir pagājis gads, kopš pēdējo reizi spēlēju starptautiskā arēnā, un tad es biju, iespējams, savā labākajā formā dzīvē. Šo turnīru es varētu salīdzināt ar savu rehabilitācijas sākumu. Tad mācījos no jauna staigāt, pirmais solis man bija vienu centimetru uz priekšu, tad arvien liku klāt. Tagad ir līdzīgi. Man jādara tas pats, pa vienam centimetram, bet uz priekšu. Tā kā kondīcija ir tālu no vēlamās, tad tehnisko kļūdu arī ir daudz. Tas iet roku rokā. Domāju, ka pēc trim nedēļām būs jau citādi. Pirms nedēļas Latvijā treniņos cīnījos ar to, lai iesistu bumbu uzbrukumā tukšā laukumā, bet šeit izdevās gūt punktus pret bloku un aizsargu. Man liekas, ka progress ir, viss notiek pareizajā virzienā. Tomēr, lai cīnītos ar pasaules līmeņa komandām, vēl ir daudz jāstrādā.
Kam tu izgāji cauri rehabilitācijas procesā? Vai nebija brīdis, kad rokas nolaidās un galvā virmoja domas par to, ka jāliek miers aktīvajām sportista gaitām?
Operācija bija sarežģītāka, nekā es biju gaidījis. Tas pats par rehabilitācijas procesu, jo nezināju, ka tas būs tik ilgs un grūts. Bet jau pašā sākumā, mēnesi pasēžot bez treniņiem, sapratu, ka neesmu vēl gatavs atteikties no pludmales volejbola. Vēl pirms brīža Tokijas olimpiskajās spēlēs es biju, iespējams, savā labākajā fiziskajā formā, un tagad viss beidzas? Nebiju tam gatavs. Esmu pārliecināts, ka atgriezīšos tur, kur biju, jo to jutu arī šajā turnīrā Dubaijā, ka varu, tikai jāstrādā. Rehabilitācija bija gara un grūta. Nebija viegli katru dienu veikt nogurdinošus vingrinājumus, kad sākumā nevari pat soli paspert, vienlaikus sekojot līdzi, kā iet citiem, bet pats neko nevari. Nevienam sportistam nenovēlu tādu gadu, kāds bija man. Lai liktu visu pie malas, tam es viennozīmīgi neesmu gatavs. Pludmales volejbols man ir pārāk tuvu sirdij.
Kādi tālākie plāni?
Dubaijā pēc divām dienām sākas nākamais turnīrs, kuram mēs šobrīd esam rezervistu statusā. Pēdējā brīdī komandas noņemas un mēs esam gatavi spēlēt. Ja netiksim pie iespējas, tad šonedēļ trenējamies Dubaijā un svētdien dodamies uz Omānu, kur notiek “Futures” turnīrs. Tur mums ir vieta kvalifikācijā. Novembra vidū ir turnīrs Ēģiptē, novembra beigās Austrālijā. Ēģiptē šobrīd esam otrie rezervē, bet par Austrāliju vēl nezinām, taču ir cerības, ka varēsim tur spēlēt un pirms tam trenēties ar citām komandām. Decembra otrajā nedēļā vēl ir turnīrs Filipīnās un ceram, ka tur mums varētu pietikt jau pamatturnīram. Ar nepacietību gaidām nākamā gada kalendāru, lai varētu saplānot savu treniņu procesu. Mums vēl daudz darba jāiegulda, gatavojoties nākamajai sezonai.
Kā ar Mihailu izveidojusies sadarbība, savstarpējā komandas ķīmija?
Pagaidām par to vēl ir grūti spriest, jo pēc paziņojuma, ka spēlēsim kopā, sekoja operācija un rehabilitācija, tāpēc kopā mēs esam maz spēlējuši. Miša tic man, bija gatavs gaidīt visu šo gadu, un tas daudz ko liecina. Mums atliek trenēties un viss būs. Mišam šis gads arī praktiski ir izlaists, bet mēs esam gatavi darīt, trenēties un pilnveidoties. Par mūsu savstarpējo ķīmiju varēs runāt pēc ziemas sagatavošanās procesa, jo pagaidām abi taustāmies, jo jāsaprot, ko es varu ar savu kāju izdarīt. Mēs ejam maziem solīšiem uz priekšu un ticam, ka sanāks.
Kāda jums šobrīd ir finansiālā situācija?
Mēs šobrīd meklējam lētākos variantus un izdevīgākos piedāvājumus, lai nokļūtu un dzīvotu turnīros. Tāpēc līdzi nav mūsu trenera Genādija Samoilova. Viņš ir mūsu vienīgais treneris, tas, kas pavīdēja “Instagram”, tas bija joks. Godīgi sakot, atbalstītāju interese par mani pēc traumas ir zudusi, tāpēc man ir milzīga pateicība tiem, kas mani turpina atbalstīt. Ir grūti, bet tas tikai vairo mūsu apņēmību.
