Baltu ceļš. Kareivīgākās un turīgākās tautas pēdās Jelgavā, Tērvetē un Mežotnē 0
Tikko esam vērienīgi atzīmējuši “Baltijas ceļa” trīsdesmitgadi, kas spilgti apliecināja baltiešu vienotību un brīvības alkas. Šādā patriotiskā noskaņā aicinu ielūkoties daudz senākā pagātnē (11., 12. gs.) – mūsu tautas veidošanās pirmsākumos, dodoties pa Baltu ceļu, lai gūtu apliecinājumu tam, ka mūsu senči vēl pirms vācu bruņinieku ierašanās bija prasmīgi, spēcīgi, turīgi un neatkarīgi.
Tūrisma maršruts “Baltu ceļš” ir 2145 km garš un veidots Kuršu (~ 790 km), Zemgaļu (~ 620 km) un Sēļu (~ 735 km) lokos. Katrs loks ietver teritorijas gan Latvijā, gan Lietuvā, kur meklējamas seno kuršu, zemgaļu un sēļu saknes. Šoreiz, apmeklējot Jelgavu, Tērveti un Mežotni, mazliet atšķirsim zemgaļu vēstures lappuses, jo viņi savulaik bija viena no kareivīgākajām un turīgākajām tautām Ziemeļeiropā, kas visilgāk pretojās krustnešiem un kristietības ieviešanai, turklāt izcili tirgotāji.
Uzliekot brilles, ienirsti senlaikos
Ceļot var dažādi, taču lielāku vērtību ceļojumam piešķir iepriekšēja sagatavošanās, iepazīstot maršrutu, vairāk lasot par apskates objektiem vai izmantojot modernos virtuālos rīkus, kā to piedāvā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, kur diezgan reāli iespējams iejusties seno zemgaļu dzīvē.
Uzliekot virtuālās brilles, iepazīstamas divas unikālas ekspozīcijas – “Kari un karavīrs Jelgavā cauri laiku lokiem” un “Zemgales tautas tērps un tā valkāšanas tradīcijas” – kas ļauj savām rokām noaust audumu zemgaļu tautas tērpam un apģērbt zemgaļu zelteni. No malas izskatās mazliet jocīgi, jo sākumā nav nemaz tik viegli, aužot savaldīt divas zilas virtuālās rociņas, taustoties pa tukšu gaisu, taču jāsaņemas, lai tiktu tālāk uz nākamajām epizodēm.
Arī otrā ekspozīcijā šķind zobeni, svilpj lodes un sprāgst bumbas, jo Jelgava vienmēr atradusies kara ceļu krustpunktā. Vienīgais mīnuss – virtuālās brilles katrai ekspozīcijai ir tikai vienas – vairāk domātas individuāliem ceļotājiem un ģimenēm. Kamēr viens skatās, pārējie var iepazīties ar arheoloģiskajām liecībām no akmens laikmeta apmetnēm Zemgalē, zemgaļu kapulaukiem un pilskalniem, Dobes jeb Incēnu, Mežotnes un Tērvetes pilskalnu fotogrāfijām un Tērvetes pilskalna maketu, bet par papildu maksu – pa vītņu kāpnēm uzkāpt muzeja tornī, no kura paveras 360˚ skats uz pilsētu. Pa ceļam torņa stāvos aplūkojams muzeja krājums –dažādi 19., 20. gs. sākuma sadzīves priekšmeti.
Tērvete – zemgaļu izpētes centrs
Tālāk Baltu ceļš ved uz Tērveti. Tērvetes koka pils rekonstrukcija ir līdz šim Latvijā vēl nebijis projekts, kur, balstoties uz arheoloģiskām liecībām, tiek būvēta viena no varenākajām 12. gs. pilīm. “Izpēte liecina, ka zemgaļi ir senākā no Latvijas teritorijā dzīvojušajām baltu ciltīm, un Tērvetē mituši jau vismaz divus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras,” stāsta Tērvetes koka pils saimnieks, aizrautīgs zemgaļu senvēstures pētnieks NormundsJērums. “Zemgaļu materiālā kultūra ar interesantiem rotu komplektiem un kapu uzkalniņiem zināma kopš 2., 3. gadsimta.
Zemgaļu pārvaldītās zemes iesniedzās līdz pat 60 km tālu uz dienvidiem tagadējās Lietuvas teritorijā, un atšķirībā no mazākā skaitā esošajiem sēļiem, kuri arī apdzīvoja plašu apgabalu, bet vēlāk asimilējās latgaļu kultūrā, zemgaļi bija tik ietekmīgi, ka Livonijas ordenis karagājienos uz Lietuvu devās cauri kuršu un sēļu zemēm, apejot viņu apdzīvotās vietas, pār kurām vairāk nekā pusgadsimtu ordenim nebija reālas varas. Zemgaļu koka pilis Tērvetē un Raktē gan tika nodedzinātas, taču citas darbības, tostarp nodevu ievākšana, nesekoja.”
Pārsteidzoši bagātīgs ir arī zemgaļu rotu klāsts. Starp zemgaļu rotām atrodamas visu veidu pakavsaktas, turklāt plākšņu saktas nav nevienai citai baltu tautai. Arī lielākā kaklariņķu daudzveidība. Skaistas krustadatas, daudz sudraba darinājumu, kam izejmateriāls iegūts, aktīvi tirgojoties – pārdodot izaudzētos graudaugus uz Skandināviju. “13. gs. sākumā zemgaļiem jau bija savi tirdzniecības nami Eiropā – vācu pilsētās Lībekā (saglabājies arhīva ieraksts par to, ka parādnieks Jānis veselu gadu nav nomaksājis nodokļus Rātsnamam) un Zostē, kur Indriķis no Semigalijas tirgojis zvērādas un vasku.
Tērvetē atrasts no vulkāniskas lavas veidots dzirnakmens, ko tolaik izmantoja tikai karaļnamos, bet zemgaļi to varēja atļauties, jo šādi akmeņi tik ātri nenodila,” ar lepnumu atklāj Normunds, kura dzimta arī nāk no Zemgales.
Mežotnes pilskalna komplekss
Pavisam Baltu ceļā ir vairāk nekā 110 tūrisma objekti, tostarp pilskalni, kur kādreiz atradušies nocietinājumi, un tie ļauj kaut mazliet iztēloties laiku, kad te mituši mūsu senči. Daudzi pilskalni ir labiekārtoti ar pastaigu takām, skatu laukumiem un atpūtas vietām, tostarp arī Mežotnes pilskalns Lielupes kreisajā krastā – viens no lielākajiem zemgaļu apdzīvotajā teritorijā ar Upmales zemes galveno pili un tai apkārt celto senpilsētu.
Līdz mūsdienām saglabājušies iespaidīgie zemes nocietinājumu vaļņi, kompleksā ietilpst arī Vīnakalns, divi kapulauki un ostas vieta. Par šīs vietas nozīmīgumu liecina vairāki ieraksti gan hronikās, gan kāda 11. gs. arābu ceļotāja piezīmēs. Piebraucot pilskalnam no Mazmežotnes puses, apmeklētājus sagaida sakopts laukums ar koka rīkiem sportošanai un ugunskura vietu, kas tapis, pateicoties vietējā entuziasta un vēstures pētnieka Anatolija Kazačenko rakstītiem projektiem un pašrocīgam darbam. Ja nu modernās navigācijas ierīces ceļotājus atvedušas no nepareizās puses, nav liela bēda, jo iepretim Mežotnes pilij pāri Lielupei ved gājēju tiltiņš.
Mežotnes pilskalna otrā malā meklējamas Mežotnes luterāņu baznīcas drupas un Mežotnes muižas īpašnieku firstu Līvenu kapi. Pirmā baznīca Mežotnē celta jau 1567. gadā. Pirmā pasaules kara laikā šis dievnams sašauts un nodedzināts, taču Latvijas pirmās brīvvalsts laikā atjaunots un iesvētīts (20.07.1930.). Diemžēl arī Otrajā pasaules karā baznīcai nepaveicās – tornī atkal trāpīja šāviņš un jumts vēlreiz nodega. Padomju gados ēka tika pielāgota saimnieciskām vajadzībām – tajā ierīkoja minerālmēslu noliktavu, bet nu, kā vēsta uzraksts, top dievnama atjaunošanas projekts, solot, ka drīz te atgriezīsies dzīvība.
