Strautiņš: Politiķiem ir jāaptur inflācijas skaitītājs, iejaucoties regulatoru lēmumos 43
“Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš analizē situāciju ar patēriņa cenu izmaiņām 2022. gada jūlijā.
Inflācija jūlijā sasniedza 21,5% – tas ir vēl vairāk, nekā provizoriski bija vērtējis Eurostat (21,0%). Konstatējot acīmredzamo, cenu kāpumu virza mājoklis, transports un pārtika, kopā veidojot 18,2 inflācijas procentpunktus jeb 85% no kopējā dzīves dārdzības pieauguma. Mājokļu uzturēšana sadārdzinājās par 50,7%, pārtika par 24,3%, bet transports par 28,8%.
Salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi cenas auga par 2,2%. Parasti jūlijā ir mēneša deflācija, sezonāliem faktoriem samazinot pārtikas un apģērbu cenas. Cenu kāpums salīdzinājumā ar jūniju bija, tā teikt, viena aktiera teātris – gandrīz 9/10 no tā veidoja mājokļu izdevumu sadārdzināšanās par 10,6%, tai skaitā gāzei par 74,7%. Transporta izdevumi jau samazinājās (par 1,6%), un tas turpināsies – naftas, un, kas ir vēl svarīgāk – benzīna cena biržās eiro izteiksmē ir zemākā kopš aprīļa pirmās puses.
Ir cerības arī uz pārtikas cenu stabilizāciju – S&P GSCI pārtikas cenu indekss līdz jūlija sākumam kopš maija pīķa saruka par piektdaļu un tur arī palika.
Maijā un jūnija sākumā bija it kā pamatotas cerības, ka inflācijas skrējiens bremzēsies – gada inflācija vēl kāps uz augšu, bet solīši kļūs mazāki.
Diemžēl kopš tā brīža gāzes cenas Eiropā ir vairāk nekā divkāršojušās, Krievijai, tā teikt, ejot uz visu banku un neatgriezeniski postot savas pozīcijas Eiropas gāzes tirgos īstermiņa mērķu sasniegšanai.
Cerības uz to, ka cenu kāpuma skaitītājs jau tuvākajā nākotnē apstāsies, joprojām ir. Taču šīs cerības tagad ir saistītas nevis ar “dabisku” pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbību, bet ar valsts iejaukšanos cenu veidošanās procesā. Sagaidāms, ka inflācija atkal lielā mērā kļūs no ekonomiska par politisku rādītāju.
Šobrīd notiek darbs pie Ekonomikas ministrijas sagatavotajiem priekšlikumiem, kas paredz samazināt siltuma un citu enerģijas veidu izmaksas mājsaimniecībām.
Sākotnēji aprēķinātā fiskālā “cena” bija 350 miljoni, bet ir paredzams, ka galīgais rēķins valsts budžetam būs krietni lielāks, varbūt tie būs 500 miljoni, precīzu summu droši vien uzzināsim tikai pavasarī.
Starp līdz šim apspriestajiem pasākumiem viens inflācijas rādītāju var ietekmēt ievērojami – jau rēķinā iekļauta 50% kompensācija tai siltuma cenas daļai, kas pārsniegs 68 eiro par MWh. Apspriestajiem priekšlikumiem ir veiksmīgs, kaut dārgs precedents – enerģijas cenu samazināšanas pasākumi, kas darbojās no janvāra līdz aprīlim, radot patīkamu (3-5 procentpunkti) starpību starp inflāciju Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.
Nereti sarunvalodā vārdi “politisks lēmums” vai “politiska motivācija” tiek lietots kā pretstats jēdzieniem “saimniecisks” vai “racionāls”, vai “sabiedrības interesēm atbilstošs”. Tas tā nav vai tā tam vismaz nevajadzētu būt. Ja ir krīze un šobrīd tāda noteikti ir, tad politiskā procesā var lemt par tādu normālos apstākļos tirgus vai apolitisku regulatoru ziņā nodotiem jautājumiem kā cenu veidošanās. Ja valsts to nedarīs, enerģijas dārdzība nodarīs daudz kaitējuma – mājsaimniecību nonākšana trūkumā, pat bankroti, kaitējums ekonomikai kopumā caur krītošu patēriņu un citas nelaimes.
Ekonomika tuvākajā nākotnē atrisināt cenu kāpuma problēmu nevar. Tirgus spēki būtu šo problēmu daļēji atrisinājuši jau pirms tās rašanās, uzņēmējiem uzbūvējot vēja parkus. Diemžēl tad iejaucās politika sliktā nozīmē, vietēji egoistisku ambīciju dēļ šīm iecerēm tiekot nobremzētām pašvaldībās.
Šādas tuvredzības cena ir daudz lielāka nekā tobrīd varēja iedomāties, visdrīzāk ir runa nenotikušiem elektrības rēķinu ietaupījumiem simtu miljonu apmērā.
