Latvijas dižkokus apdraud bīstama slimība – ozolus necirtīs, tikai novēros 0
Tiklīdz kļūs siltāks un varēs pamanīt ozolu akūtās kalšanas pazīmes – stumbra sulošanos vai zaru galu atmiršanu – Valsts mežu dienesta speciālisti sāks ozolu pārbaudes. Latvijā ozolu akūtā kalšana pirmo reizi konstatēta 2017. gadā Talsu pauguraines dabas parka teritorijā. Vēlāk arī ozoliem Aizputē, Dobelē, Saldū, Jelgavā, Grenctālē, Cīravā, Viesītē, Gulbenē, Tukumā un Kazdangā.
Slimības skartie koki aiziet bojā samērā ātri – parasti trīs, piecu gadu laikā kopš simptomu parādīšanās.
Tomēr pastāv iespēja, ka inficētais ozols var atveseļoties. Ar ozolu akūto kalšanu galvenokārt tiek saistītas divas zinātniekiem vēl nezināmas baktērijas, tomēr aizvien biežāk sāk dominēt viedoklis, ka ozolu kalšana ir atkarīga ne tikai no baktērijām. Iespējams, sava nozīme ir koku sakņu veselības stāvoklim, šaurspārņu krāšņvabolei, sēnēm.
“Arī iedzīvotājus, kuriem viensētā ir dižozols, ne tikai mežu īpašniekus, aicinām skatīties pazīmes un aizdomu gadījumā par infekciju informēt Valsts meža dienesta speciālistus,” uzsver Valsts augu aizsardzības dienesta speciāliste Dace Ūdre. Viņa mierina, ka pētnieki un augu sargi nevienu koku nost necirtīs.
“Nevajag no tā baidīties. Tas nav karantīnas organisms kā, piemēram, bakteriālā iedega augļu kokiem. Ozolus necirtīsim. Tikai novērosim. Ja ir ārējās pazīmes, tad tiek paņemti nelieli paraugi, lai laboratoriski pārliecinātos par infekcijas klātbūtni.”
Svarīgākā pazīme – no inficēto koku stumbra tek tumšs, lipīgs eksudāts, kas izdalās no mazām vertikālām plaisām.
Sākumā stumbra sulošanās novērojama 1–2 metrus virs zemes, bet pēc tam tā var tikt novērota arī koka lapotnē. Tumšā šķidruma izdalīšanās parasti novērojama pavasarī un rudenī. Kad eksudāts uz kādu brīdi pārstāj izdalīties, uz stumbra saskatāmas tā atstātās pēdas – sausas, melnas svītras. Slimībai progresējot, koka vainags izretinās un bieži vērojama zaru galu atmiršana.
Lai novērtētu ozolu kopējo veselības stāvokli un diagnosticētu kokus ar ozolu akūtās kalšanas slimības pazīmēm, Valsts meža dienesta darbinieki pērn veikuši 652 ozolu audžu apsekojumus, galvenokārt Kurzemē un Zemgalē, kur pagaidām pastāv augstākais baktērijas izplatības risks. Šogad ozolu pārbaudes tiks turpinātas arī Vidzemē un Latgalē.
Pagaidām slimība vēl ir pārāk maz izpētīta, lai varētu sniegt kādus konkrētus ieteikumus tās ierobežošanai, piebilst D. Ūdre. “Nav tāda līdzekļa vai receptes, kā izārstēt ozolu akūto kalšanu. Turklāt nav arī pierādījumu, ka koks noteikti ies bojā. Lielbritānijā, kur šī slimība konstatēta pirmo reizi, novērots, ka apmēram 40% koku atveseļojas.” Kā slimība ietekmē ozolus Latvijā, uzzināsim, visticamāk, šo trīs gadu laikā. Zinātnieki izveidojuši parauglaukumus Talsu paugurienē, kuros analizēs slimības attīstību.
Pētīs slimības izplatības gaitu
Ozolu akūtā kalšana pirmoreiz tika atklāta Lielbritānijā. Līdz šim slimība laboratoriski apstiprināta vēl tikai Šveicē un Latvijā. Tomēr slimības simptomi jau novēroti vairākās Eiropas valstīs. Visticamāk, arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā. “Tas ir ļoti, ļoti ticami,” uzskata Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks Agnis Šmits. “Inficēti ozoli ir atklāti teju uz pašas Latvijas–Lietuvas robežas. Diez vai infekcijai vajag pasi, lai tiktu pāri robežai.” Aprīļa beigās, lai pievērstu uzmanību ozolu akūtajai kalšanai, Latvijā notiks speciālistu seminārs, kur aicināti piedalīties arī poļi, igauņi, lietuvieši.
Lielbritānijā inficētajos kokos gandrīz vienmēr konstatējamas šaurspārnu krāšņvaboles darbības pēdas – ejas un izskrejas caurumi.
“Anglijā šī vabole ir komplektā ar ozolu akūto kalšanu, bet mēs to nevienā ozolā neesam atraduši. Latvijas faunā šī vabole ir, taču mums tā nav patrāpījusies. Un to nemaz nav tik viegli noķert. Bija domāts, ka šī vabole varētu būt viens no slimības pārnēsātājiem. Mēs esam atraduši vairākas citas sugas, bet arī par to vēl īsti skaidrības nav,” atzīstas pētnieks. Viņš neslēpj, ka šobrīd jautājumu par ozolu akūto kalšanu ir vairāk nekā atbilžu.
“Mēs pat nevaram pateikt, kādi pasākumi būtu nepieciešami, – vai koki jānocērt vai jāizolē. Mēs šobrīd nevaram pat neko daudz par šo lietu izstāstīt. Darīsim visu, lai ierobežotu slimības izplatību, īpašnieki tāpēc vien būtu ieinteresēti informēt par slimības pazīmēm,” aicina A. Šmits. Viņš atklāj, ka parauglaukumos, kas ierīkoti Talsu paugurainē, pētnieki analizēs slimības izplatības gaitu, vai tā pāriet uz jauniem kokiem, samazinās vai palielinās.
Zāģlapsenes Pierīgas un Kurzemes mežos
Ozolu akūtā kalšana nav vienīgais Latvijas koku drauds. Pavasarī posta darbus sāk virkne bīstamu meža kaitēkļu. Vairākās vietās Latvijā novērota galotņu sešzobu mizgrauža savairošanās. Audzes bojātas Liepājas, Tukuma, Rīgas un Daugavpils rajonā. Latvijas ziemeļrietumu daļā šogad nepieciešams veikt mizgraužu ierobežošanas pasākumus, izmantojot feromonu slazdus skuju koku kailcirtēs. Kaitēkļu izplatība saistīta ar plūdiem 2017. gada rudenī, kad egļu audzes applūda plašās teritorijās Pededzes un Aiviekstes upju baseinos.
Novājinātajām eglēm uzbruka mizgrauži. Vēl nav skaidrs, kā koki būs pārcietuši pērnās vasaras postošo kūdras ugunsgrēku Stiklos. “Tur gan šie kaitēkļu uzbrukuma riski šķiet mazāki nekā Lubānā,” atzīst pētnieks.
Turpinās arī priežu rūsganās zāģlapsenes savairošanās Kurzemē, kas aizsākās 2013. gadā. Skujbire, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, samazinājusies, taču Ventspils, Kuldīgas un Talsu rajonos nepieciešams veikt priežu audžu pārbaudes un kaitēkļu apsēsto koku izvākšanu, īpaši degumos un to tuvumā. Turpinās arī priežu audžu tīkllapsenes savairošanās Daugavpils pilsētas mežos.
Pirms apmēram desmit gadiem Garkalnes apkārtnē vairāk nekā desmit tūkstošu hektāru platībā priedes cieta no egļu mūķenes uzbrukuma, tagad tur savairojušās priežu iedzeltenās zāģlapsenes. “Priežu audzēs ir salikti dobumperētājiem putniem piemēroti būri, varbūt tiks noteikti kādi saimnieciskie ierobežojumi,” atzīst A. Šmits.
