Ozols, Uozols vai Ůzols? Valodnieki strīdās, cik reāli būtu latviešu valodā ieviest jaunu zīmi 32
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā Roberts Ozoliņš Pauls portālam “ManaBalss.lv” iesniedza jaunu iniciatīvu – par skaņas uo atveidi rakstībā. Mērķis ir savākt tūkstoš parakstu un virzīt iniciatīvu tālāk – gan šoreiz ne Saeimā, bet Latviešu valodas aģentūrā, kura rūpējas par latviešu valodas veselību.
Grostona vai Gruostuona, Tosmare vai Tuosmare, Skoda vai Skuoda – šie un citi vārdi nereti jauc prātus, un var gadīties, ka ikviens tos izrunā atšķirīgi. “Gandrīz katram ir radies jautājums, kā izrunāt cilvēka vārdu vai uzvārdu vai kā izrunāt apdzīvotas vietas nosaukumu. Piemēram, uzvārds Popena, vai izrunāt P[uo]pena vai P[o]pena?
Vai, piemēram, ciems Pope. Izrunāt P[uo]pe vai tomēr P[o]pe? Cilvēki, kuru vārdā vai uzvārdā ir šī uo skaņa, bieži jūtas mazliet aizvainoti, kad skaņa tiek izrunāta nepareizi,” norāda Roberts Ozoliņš Pauls.
Iniciatīvas autors uzskata, ka tas tiktu atrisināts, ieviešot rakstos jaunu zīmi – viņš uo apzīmēšanai piedāvā rakstos ieviest citās valodās pazīstamas zīmes Ö, Õ, Ø vai arī kādu citu variantu, “galvenais, lai cilvēkiem būtu skaidrs, kad lietot konkrētās skaņas”.
Turklāt skaņa uo nav arī tikai latviešu valodai vien specifiski un unikāli raksturīga – tā saklausāma arī lietuviešu un čehu valodā, tādējādi nošķīrums var būt nepieciešams arī šo un, iespējams, vēl citu valodu īpašvārdos.
Valodnieki jauno iniciatīvu vērtē piesardzīgi. Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola norāda, ka, ieviešot jaunu rakstu zīmi, diemžēl netiks novērsta problēma – varbūt būs vieglāk izlasīt vārdu, bet joprojām nebūs skaidrs, kā to pierakstīt.
Viedokļi atšķirīgi
Divi manis aptaujāti latviešu valodas entuziasti – Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas vadītājs Uģis Nastevičs, kā arī grāmatizdevējs, komponists un tulkotājs Ingmars Zemzaris – uzskata, ka precizēta atšķirīgo o skaņu rakstība nāktu latviešu valodai par labu. Tiesa gan, arī katram no viņiem labāks šķiet cits risinājums.
“1920. gadā ieviešot jauno ortografiju, Endzelīns jau bija iecerējis, ka divskani uo tanī apzīmēs ar šo divburtu savienojumu – kā to dara leiši. Diemžēl toreiz skolotāju, rakstnieku un grāmatizdevēju domas vai untumi ņēma virsroku pār valodnieku argumentiem, un tādējādi tā dubultā slodze, ko nes o burts, kļuva par vienīgo trūkumu mūsu citādi izcilajā jaunajā ortografijā.
Rezultāts diemžēl ir tāds, ka mēs nu vairs neprotam pareizi izlasīt paši savus vietvārdus (Grostona, Okte, Tosmare, Otaņķi) un klasiķu uzvārdus (Doku Atis, Poruks, Dorbe), nodeklamēt tautas dziesmas (.. par rozīti ortu ņēmu..) vai pat ikdienā izrunāt tīri latviskus vārdus (omulīgs),” skaidro Ingmars Zemzaris, kurš pamatā turas pie Jāņa Endzelīna izstrādātās latviešu ortogrāfijas.
Viņš arī piebilst, ka nekāds jauns ritenis uo gadījumā nebūtu jāizgudro – skaņu uo varētu apzīmēt ar šo divburtu savienojumu, tieši tā, kā valodnieki to sākotnēji bija iecerējuši: “Ieviest kaut kādu jaunu burtu, respektīvi, diakritisko zīmi būtu nekonsekventi un nepraktiski.
Nekonsekventi tāpēc, ka visus citus divskaņus – ai, au, ei, ie, ui, eu – jau apzīmē ar divburtu savienojumiem, un kāpēc lai uo būtu izņēmums? Bet ļoti nepraktiska jaunas diakritiskas zīmes ieviešana būtu tāpēc, ka uo skaņa ir ļoti bieža un, piemēram, tādas formas kā “skolotos”, “lolojot”, “noslogotos” utt. būtu neērti rakstīt gan ar roku, gan ar datoru, ja katram o burtam te būtu jāpievieno kāda zīmīte. Starp citu, ieviešot uo, nebūtu jāveic nekādi grozījumi līdzšinējos latviešu datortastatūras izkārtojumos, bet, izgudrojot jaunu burtu, gan to nāktos darīt.”
Savukārt Uģis Nastevičs atgādina, ka latviešu valodā atšķirīgs skaņas o pieraksts pastāvēja jau līdz Jāņa Endzelīna ortogrāfijai. “Ja skatās, kā skaņa uo rakstīta senāk, tad varam atrast, ka Fricis Brīvzemnieks dainu krājumā to konsekventi atveido nevis kā uo, bet gan kā ua – tādu pašu pierakstu lietojuši arī vācu izcelsmes latviešu valodnieki, kuri arī divskani ie pierakstījuši kā ia.
Un ir arī trešais pieraksts, ko var redzēt, ja atšķiram Latvju dainas – kaut vai portālā “dainuskapis.lv”, tur var tekstu izlasīt gan mūslaiku rakstībā, gan arī aplūkot ieskenēto lapiņu ar oriģinālo tautasdziesmu. Redzēsiet, ka tajās lielākoties šī skaņa pierakstīta ar burtu u, uz kura mazs aplītis. Tātad pamatzīme skaņas uo rakstībai ir bijusi ů.”
Viņš piebilst, ka šis pieraksts jau ir iekļauts vispārējā fontu sastāvā, tā ka ir gana daudz valodu, kuru ievadīšanas režīmā šis burts jau iestrādāts, tādēļ nebūtu sarežģīti to izdarīt arī latviešu klaviatūras režīmā. “Bet skaidrs, ka arī tad, ja šādu reformu veic, tās būtu kā paralēlas formas, un nevarētu likt par pienākumu pārdrukāt visus materiālus,” steidz piebilst Uģis Nastevičs.
Jo, protams, iedziļinoties jautājumā mazliet tālāk, kļūst skaidrs – oficiāli nomainot skaņas uo rakstību, pēkšņi ievērojami mainītos visas vārdnīcas, vārdi “oga”, “olis”, “olekts” un citi pārceļotu no ierastās sadaļas pie vārdiem, kas sākas ar u, vai arī nāktos veidot pavisam jaunu sadaļu.
Inita Vītola, atskatoties vēsturē, norāda, ka 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Ortogrāfijas komisija divskani o iesaka apzīmēt ar uo, taču tas tiek atzīts par praksē grūti īstenojamu priekšlikumu.
1921. gadā, pārskatot šo jautājumu, tiek nolemts skaņas uo rakstībā tomēr paturēt burtu o. “Kopš šī lēmuma ir pagājuši tieši simt gadu. Nevainojamu alfabētu un rakstības sistēmu pasaulē nav. Un šis nav aktuālākais latviešu valodas jautājums, kas būtu risināms pašlaik, kaut arī loģisks pamatojums pieteiktajai problēmai ir,” secina I. Vītola.
Likumi un izņēmumi
Inita Vītola atgādina, ka alfabēts ir noteiktā secībā sakārtotu burtu, nevis skaņu saraksts: “Valoda ir sistēma. Ja sākam runāt par o burta noslodzi rakstībā, tad rodas arī jautājums par citu skaņu atveidi rakstībā, piemēram, 1) ja uo nolemjam rakstīt ar vienu rakstu zīmi, tad kāpēc to nedarīt arī ie gadījumā; 2) kāpēc nediferencēt platā un šaurā e, ē rakstību; 3) ko darīt ar skaņām, ko ortogrāfijā apzīmējam ar diviem burtiem: dz, dž?”
Uģis Nastevičs steidz piebilst – skaņa uo latviešu valodā ir tik izplatīta, ka tās rakstību vienkāršības dēļ varētu saglabāt nemainītu, bet gan atrisināt salīdzinoši retāk lietotā garā ō un īsā o nošķīrumu rakstos, kā arī atjaunot mīksto ŗ: “Tas palīdzētu apgūt valodu, vārdu izrunu, turklāt ne tikai ārzemniekiem, bet arī pašiem latviešiem, jo tagad cilvēki dēļ tā, ka latviešu valodā kopš padomju laiku valodas grozījumiem vairs nav nošķīruma starp r un ŗ, lieto plato e, kur tas nav vajadzīgs, piemēram, plati izrunājot vārdus “dzeru”, “beru”.”
Pēdējā jautājumā Ingmars Zemzaris ir vienisprātis: “Protams, ja ieviestu uo, būtu vērts atjaunot mūsu ortografiju pilnā sākotnējā kvalitātē, izlabojot padomju laika bojājumus – tātad atjaunojot burtus ŗ, ō un ch un atlabojot tagadējo absurdo un no krievu valodas atkarīgo svešvārdu rakstību. Gluži loģiski būtu bijis to izdarīt līdz ar neatkarības atjaunošanu. Taču toreiz pietrūka gribas un izpratnes. Bet vai tad tagad šai ziņā ir kas mainījies?”
