Ozoliņš: Gatavošanās posmā vienmēr cenšos uzlabot iepriekšējo gadu rādītājus 0
“Jūtos pietiekami jauns, taču nemēģinu laukumā izdarīt to, ko varēju 25 vai 26 gados,” pirms KHL sestās sezonas atzīst Rīgas “Dinamo” hokejistu kapteinis Sandis Ozoliņš.
Ozoliņu, kuram pirms mēneša bija 41. dzimšanas diena, atzina par vērtīgāko spēlētāju gan Prāgas turnīrā, gan “Latvijas dzelzceļa” kausa izcīņā. Nez vai būtu objektīvi teikt tāpat kā par vīnu – jo vecāks, jo labāks, tomēr aizsargs apliecināja, ka pulveris joprojām ir sauss. Rīgas “Dinamo” kapteiņa statusā Ozo būs jau ceturto sezonu, vasaras treniņu nometnēs viņš strādājis pie visiem trim komandas treneriem Jūliusa Šuplera, Pekas Rautakallio un Arta Ābola.
Aizsardzības hokejs
– Vai šī vasara bija specifiska?
– Katram trenerim ir savas programmas, man tās vienmēr ir grūtas, un cenšos pārspēt to, ko agrāk esmu darījis – strādāt maksimāli, izdarīt ātrāk, pacelt lielāku svaru. Vienmēr galvenā cīņa notiek ar sevi, un tas ir visgrūtākais. Ja priecāšos, ka šis treneris palaida nedaudz brīvāk un tagad būs vieglāk, tad nevarēšu pilnvērtīgi sagatavoties sezonai. Redzēju, ka visi hokejisti nometnē strādāja cītīgi un visu centās izdarīt pēc labākās sirdsapziņas.
– Artis Ābols teica, ka svarīgākais elements ir aizsardzība. Vai piekrīti, ka “Dinamo” spēlēs aizsardzības hokeju?
– Tagad visi spēlē aizsardzības hokeju. Dzelzceļa kausa turnīrā redzējām, ka komandas, kas teorētiski ir spēcīgākas, spēlēja pasīvi, kad mums bija ripa. Tas bija ļoti uzkrītoši un mani, atklāti sakot, pārsteidza. Nav spēļu ar lieliem rezultātiem. Lasu, ka viena komanda sagrāvusi otru, paskatos rezultātu – 4:1. 80. vai 90. gados tā noteikti nebūtu uzskatīta par sagrāvi. Tāds ir mūsdienu hokejs.
– Pragmatisks un neinteresants?
– Mūsu spēle finālā bija interesanta – puiši skrēja, centās un uzbruka. Nesēdējām tikai aizsardzībā. Cita lieta, ka neguvām vārtus. To izdarīt ir arvien grūtāk. Mazākumā vai pat vienādos sastāvos visi saspiežas tik tuvu vārtiem, ka ripa netiek cauri. Centies dot piespēles, bet ceļā ir daudz kāju un nūju.
Soču spēles
– Vai ar Arti esat norunājuši to, ka tu spēlē arī mazākumā, vai tāds vienkārši ir viņa uzdevums?
– Kādēļ lai es nevarētu? Mazākums nebija mana stiprākā puse, kad biju jaunāks, un arī tagad necenšos mazākumā skriet uz priekšu un gūt vārtus. Ja liek, tad spēlēju, ja neliek – nespēlēju.
– Pirms desmit gadiem tu skaitījies uzbrūkošais aizsargs.
– Tas bija pirms desmit gadiem. Ļoti labi apzinos, ko spēju un ko ne, necenšos uzlēkt augstāk par savu pēcpusi un izdarīt to, ko varēju 25 vai 26 gadu vecumā.
– Visās trīs dzelzceļa kausa spēlēs par labākajiem “Dinamo” atzīti vārtsargi. Vai ir sajūta, ka aiz jums stāv siena?
– Esam pārliecināti par viņu spējām. Vārtsargi palīdz un izglābj, kad mēs pieļaujam kļūdas. Esam seši spēlētāji uz laukuma – viņi komunicē ar mums, mēs cenšamies stumt uzbrucējus nost no vārtu priekšas, lai iespējami labāk saredz metienus. Tā ir ļoti liela vērtība, ja zini, ka vārtsargs vajadzīgajā brīdī noķers ripu.
– Tevi atzina par vērtīgāko spēlētāju šajā turnīrā.
– Nezinu, cik objektīvi šādas balvas tiek pasniegtas. Jebkurā gadījumā svarīgāk ir tas, kā spēlēsim sezonas gaitā. Pēdējās spēlēs mums nesanāca vairākums, taču ir lietas, kas šodien nesanāk, bet rīt sanāks. Un otrādi. Kad izlabojam vienas kļūdas, parādās citas, un jāmēģina operatīvi reaģēt, lai tās novērstu. Kopumā uzskatu, ka komanda ir gatava sezonai. Mana sajūta, atgriežoties Rīgā, ir pozitīva.
– Kad pieņemsi lēmumu par savu līdzdalību Latvijas izlasē olimpiskajās spēlēs Sočos?
– Tad, kad pienāks laiks. Ziemā tas notika trīs dienas pirms komandas sapulcēšanās olimpiskās kvalifikācijas turnīram. Nemēģinu neko noslēpt, pats nezinu. Tas nav atkarīgs tikai no manis.
