Politika šķita būtiskāka nekā darbs hokejā. Saruna ar Sandi Ozoliņu 6
Savu iekšējo būtību nemainīšu un būšu godīgs tāpat kā hokeja laikā – tā saka Sandis Ozoliņš. Viens no visu laiku labākajiem latviešu hokejistiem, kurš šonedēļ paziņoja, ka beidz spēlētāja karjeru un dodas politikā.
Manu piedāvājumu parunāt par hokeju Sandis pieņem ar sirsnīgiem atvieglojuma smiekliem. Var just, ka pirmo dienu politiskais skrējiens bijis pietiekami saspringts. Vaicāju, ko viņš izvēlētos sev blakus karjeras simboliskajā sešniekā.
– Divus uzbrucējus varu nosaukt nedomājot – Peters Forsbergs un Džo Sakiks. Fenomenāli talanti, bet spēja personiskās ambīcijas nolikt malā, lai komanda sasniegtu mērķi. Trešais ir Pols Karija – viņa attieksme pret darbu, gatavošanās spēlēm. Aizsardzībā man blakus Adams Fūts, puisis, kurš sevi sauca par kareivi un nevienam negrieza ceļu. Vārtos – Patriks Ruā. Floridā skatītāji pēc gūtajiem vārtiem laukumā sameta gumijas žurkas. Parasti vārtsargi slēpās zem vārtiem, bet Patriks Stenlija kausa finālā mierīgi stāvēja un neizvairījās – metiet, cik gribat, mani tas neietekmēs, – atceras Sandis.
– Tie ir četri vīri no Kolorādo “Avalanche” 1996. gada sastāva.
– Togad kopā izcīnījām Stenlija kausu. Domāju, ka viņi visi būs hokeja Slavas zālē, bet izvēlējos galvenokārt raksturu dēļ. No viņiem esmu guvis vislielāko mācību un pieredzi. Savā karjerā noteikti kaut ko varēju darīt citādi, darīt vairāk vai nedarīt vispār, bet hokejā augu arī kā personība, un tas ir mans lielākais ieguvums karjerā.
– Vai grūti par hokeju runāt pagātnes formā?
– Nē, es zināju, ka šis brīdis pienāks. Tam gatavojos, bet, protams, tas bija emocionāli, kad pašam atnāca apziņa, ka jāatvadās no liela dzīves posma.
– Daudzi Latvijas izlases hokejisti pēc lielās karjeras beigām uzspēlēja vietējā čempionātā. Vai tu arī gribētu?
– Tuvākajā laikā – šaubos. Nav īsti vēlmes un arī veselības. Ceļiem sezonas otrajā pusē bija daudz traumu, arī mugurai, bet nekas – izturēju.
– Kirovs Lipmans ielika sešnieku Tedam Nolanam par darbu ar Latvijas izlasi. Cik tu liktu?
– Kā var kāda darbu novērtēt ar atzīmi? Manuprāt, Nolans deva ļoti pozitīvu ieguldījumu Latvijas hokejā – ar savu pieeju, attieksmi. Nebaidījās pieņemt lēmumus, kuru ņemt vai neņemt izlasē, un tie tika plaši apspriesti hokeja sabiedrībā. Viņš tā arī pateica, ka galvenais ir nevis talants, bet darbs un attieksme.
– Cik nopietni apsvēri domu palikt hokejā kā menedžeris, aģents vai citā amatā?
– Apsvēru daudzas iespējas, arī hokejs bija viens no virzieniem. Bet politika man liekas būtiskāka, svarīgāka, un es par to sāku domāt jau pirms gada. Mans mērķis ir darboties ilgtermiņā, nevis vienas Saeimas vai priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros. Citādi nemaz nebūtu sācis. Hokejs manā dzīvē tāpat paliek, Latvijas izlases spēles pasaules čempionātā skatījos un domāju, ka mūsējie ieguva ļoti vērtīgu pieredzi.
– Ziemā man teici, ka nemaz nezini, kur ir tavs Stenlija kausa gredzens. Atradi?
– Nē. Gredzens man ir fizisks atgādinājums par to, kas tika paveikts, bet, skatoties uz to, negūstu kaut kādu apmierinājumu. Tas glabājas sirdī, atmiņas ir svarīgākas. Es nespēlēju medaļu vai gredzenu dēļ. Man bija būtiskas sajūtas, gandarījums, līdzjutēji.
– Iesaistoties politikā, vajadzēs tautai parādīt.
– Nedomāju. Es pat neatceros, kad gredzenu pēdējo reizi uzvilku, tas bija pirms daudziem gadiem, piemērīju, vai vēl der. Bet man tas pirksts ir lauzts, tādēļ nav viegli gredzenu dabūt virsū.
– Vai nav bail, ka tagad kļūsi daudz publiskāka persona?
– Esmu atklāts, nerunāju iemācītus tekstus, saku to, ko domāju un jūtu. Tas nāk no sirds. Mans mērķis ir mainīt daļas sabiedrības negatīvo attieksmi pret politiku. Es vēl tur neesmu, bet man jau tiek uzlikts stereotips – ka es darīšu tā un tā, skriešu pie siles. Protams, bijusi dažāda pieredze, bet visu nevar automātiski norakstīt. Skaidrs, ka uzticība jānopelna ar konkrētiem darbiem, nevis runām un solījumiem. Neapstāšos grūtību priekšā.
– Kāda bija tuvinieku pirmā reakcija, kad pateici par nodomu pievērsties politikai?
– Dalīta. Teica – kam tev tas? Bet man svarīgi, kāda ir Latvija, reizēm pilnīgi zosāda uzmetas par ikdienas lietām, ko gribētu mainīt. Ja man par kaut ko deg acis, tad vēlos iet šajā virzienā. Nevis gaidīt kaut ko, bet darīt pašam, ietekmēt procesu.
– Uzreiz biedrības ģenerālsekretārs. Esi tam gatavs?
– Jā, es uzņemos atbildību. Hokejā ir tāds jēdziens – debitants. Man atkal būs debijas gads, jākrāj jauna pieredze. Gribu tikties ar uzņēmējiem, uzklausīt viņus, izzināt situāciju, problēmas, dalīties pieredzē.
– Pirms pusgada sevi par uzņēmēju negribēji saukt, jo “Ozo Golfa klubā” reālajos darbos nepiedalies.
– Ikdienas darbos nepiedalos, bet esmu iesaistīts lielos, stratēģiskos jautājumos.
– Studijas esi atsācis?
– Jā, izglītība man ir būtiska. Karjeras laikā divas reizes sāku studēt, bet nevarēju savienot ar hokeju. 2004. gadā NHL lokauta laikā iestājos “Turībā” un tagad turpinu uzņēmējdarbības vadības studijas.
– Kā Rīgas “Dinamo” un izlases kapteinim tev bieži nācās uzstāties publiskos pasākumos, bet neizskatījās, ka uz skatuves būtu rāvies.
– Man nepatika, ka slavina tieši mani. Mums ir komanda, viņi ir tie, kas sitas un izcīna uzvaras. Izteikt savu viedokli un kāpt uz skatuves nav problēmu. Protams, ir uztraukums, bet tikai tad, kad runa ir par man svarīgām lietām. Ja esmu vienaldzīgs, stresu nejūtu.
