Māris Antonevičs: Diez vai Repšes komandai vajadzīgs “sapurinātājs”, populāra “seja” gan 8
Hokeja spēlei ir trīs periodi, un zaudējums pirmajā vēl nenozīmē sakāvi visā spēlē. Mobilizēt spēlētājus izšķirošajai cīņai ir trenera un komandas kapteiņa uzdevums un talants. Hokejists Sandis Ozoliņš ir slavens ne tikai ar savu meistarību ledus laukumā, bet arī ar spējām spēles starplaikā ģērbtuvēs “sapurināt” komandu, lai tā darbotos stingrāk un apņēmīgāk. Partijai “Latvijas attīstībai”, kurai S. Ozoliņš nolēmis pievienoties pēc sportista karjeras beigšanas, “sapurināšana” šobrīd tiešām noderētu, ņemot vērā, ka Eiroparlamenta vēlēšanās par to nobalsojis vien 9421 pilsonis (2,12% no visiem balsotājiem un pieticīgā astotā vieta). Zaudējums! Un tas par spīti vērienīgai reklāmas kampaņai un slavas dziesmām, kuras bijušajam Operas direktoram Andrejam Žagaram bija veltījuši “kultūras cilvēki”. Taču mazticams, ka repšisti Ozoliņu piesaistījuši komandas gara uzturēšanai un pārliecības vairošanai pirms nākamā “perioda” – Saeimas vēlēšanām. Viņa misija izskatās vienkāršāka – būt par “seju”, kas pievilina partijai vairāk balsu, īpaši jauniešu un sporta līdzjutēju aprindās, kas citādi, iespējams, uz vēlēšanām vispār neietu. Attiecīgi aiz slavenā hokejista platās muguras parlamentā varēs iesoļot arī citi kandidāti. Klasika, kas Latvijas politikā redzēta vairākkārt, taču to veicina vēlēšanu sistēma vai, precīzāk, tās neatbilstība Latvijas vēlētāju paradumiem. Proti, balsošana par partiju sarakstiem attaisnojas tajās valstīs, kur cilvēki balso par politiskajām programmām, idejām, ideoloģijām, pie mums tomēr uzsvars bija un paliek uz personībām. Tieši spilgta personība ir pirmais obligātais nosacījums jaunas partijas veidošanai, par programmu un lozungiem var neuztraukties – tos gudri padomdevēji sacerēs…
Domāju, ka pret S. Ozoliņa vēlmi izmēģināt spēkus politikā jāizturas ar cieņu, jo īpaši tāpēc, ka tik bieži dzirdam skaistus aicinājumus par politisko līdzdalību un atbildības uzņemšanos. Ir pietiekami piemēru, kad bijušie sportisti izvēlējušies šādu ceļu. Piemēram, Ozoliņa kolēģis, slavenais slovāku hokejists Peters Ščastnijs divus sasaukumus darbojās Eiropas Parlamentā, ukraiņu bokseris Vitālijs Kļičko bija viens no Maidana revolūcijas varoņiem un nupat kļuvis par Kijevas mēru. Partijas izvēle ir paša Ozoliņa darīšana, taču jārēķinās, ka politikā viņš būs debitants, kas turklāt tikai sācis apgūt šīs “spēles” noteikumus. Pieredzējušāki “spēlētāji” to nekautrēsies izmantot, bet neapmierinātas publikas svilpieni var atskanēt agrāk, nekā to būsi gaidījis.
