Otto Ozols: Sit krievu tāpēc, ka krievs 106
Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir teicis: tiem, kas nenožēlo PSRS sabrukumu, nav sirds, bet tiem, kas uzskata, ka to var atjaunot, nav prāta.
Šis Putina apgalvojums vēlreiz netieši apliecina, ka viņš bija otrās šķiras čekists, kurš slikti pārzināja patieso situāciju Padomju Savienībā. PSRS Valsts Drošības komiteja jeb VDK var pārmest daudz ko, bet 70. un 80. gados tā centās pieņemt darbā augstskolu labākos studentus, un rezultātā tā joprojām bija ļaunam režīmam kalpojoša, bet intelektuāli spēcīga organizācija. Putins acīmredzami nebija pats spožākais čekists, jo tika aizsūtīts uz komunistu kontrolētās Austrumvācijas provinci. Čekistiem tā bija trimda. Iespējams, ka iemesls bija arī Putina nespēja runāt vāciski bez smaga krievu akcenta. (Interneta vietnē “Youtube” var atrast video ierakstus, kuros dzirdama Putina vācu valoda ar krieviem ļoti raksturīgo akcentu.)
Putina apgalvojums, ka tikai bezsirži nenožēlo PSRS sabrukumu, ir savāds. Čekistu vadībai noteikti nebija noslēpums toreiz tik ļoti izplatītais naids pret krieviem. Komunistu okupētajās valstīs, arī tajās, kuras formāli nebija okupētas, bet pakļautas paklausīgām Kremļa marionešu valdībām, naids pret krieviem bija ļoti izplatīts un dziļš.
Mūsdienās tā ir maz un reti apskatīta tēma arī Latvijā. Naids pret krieviem kā tautu ir viena no murgainākajām un ļaunākajām tēmām par šo laika posmu. Tie, kuri atceras padomju okupācijas laiku, zina, ka daudzviet ikdiena bija tāda, ka latviešu skolu skolnieki gāja sist krievu skolniekus tikai tāpēc, ka viņi bija krievi, un otrādi – krievu skolnieki atbildēja ar to pašu. Rīgā, Jūrmalā un citur bija pilsētu rajoni, kur varēji tikt piekauts tikai tādēļ, ka esi krievs vai arī latvietis. Krievus visbiežāk sauca par “sieriem”, bet latvieši bija “gansi”. Protams, bija arī citi apzīmējumi. Patiess ir arī apgalvojums, ka valsts iestādēs par runāšanu latviešu valodā varēji saņemt pavēli nerunāt “suņu valodā”.
Tā tas bija gandrīz visu okupācijas laiku, atmiņas par šīm “tradīcijām” tika nodotas no paaudzes uz paaudzi. 80. gadu bērni zināja, ka viņu tēvi līdzīgi kāvās 60., 70. gados. Nereti uz iepriekš sarunātiem kautiņiem ieradās lielas grupas, bruņojušās ar ķēdēm vai sētas mietiem. Bija zināms, ka līdzīgas “tradīcijas” ir Igaunijā, Lietuvā un arī Ukrainā. Nav nekādu šaubu, ka par to visu bija labi informēta čeka un padomju policija, kuru toreiz sauca par miliciju. Tomēr viņi iejaucās reti. Neskatoties uz to, ka tie bija ļoti nežēlīgi kautiņi, kur asinis bija ierasta lieta.
Šobrīd, pēc neatkarības atjaunošanas, šī šausmīgā “tradīcija” šķiet nenormāla un absolūti nepieņemama. Latvijā par šādiem konfliktiem pēdējos desmit un vairāk gadus ir dzirdēts ārkārtīgi reti. Padomju okupācijas laikos tā bija faktiski ikdiena un aiz “tautu draudzības valsts” liekulīgās fasādes slēpās dziļš un smags naids pret krieviem kā tautu. Pamata iemesls, protams, bija okupācija. Retais aizdomājās, ka tajā vainojams komunistu režīms, nevis krievi kā tauta. Diemžēl šī paša režīma propaganda krievus dēvēja par “vadošo” tautu, un krievu valoda bija okupācijas režīma pamata valoda. Tas tikai vēl vairāk ielēja eļļu ugunī. Protams, padomju “vēstures” grāmatā apgalvotais, ka Krievija ir atnesusi civilizācija, kultūru un pārticību, to vēl vairāk veicināja.
Mūsdienās par šo naidu runā ļoti reti, jo tās nav atmiņas, ar kurām lepoties. Latviešu skolās par naidu vai aizspriedumiem pret krieviem vai kādu citu tautu skolēnu vidū ir dzirdēts ārkārtīgi reti. Katrā ziņā nav šaubu, ka skolotāju, skolu vadības attieksme pret šādām parādībām ir kategoriski noraidoša. Ir dzirdēts, ka krievu skolās slēptā veidā eksistējot naids pret latviešiem, bet tomēr tā nav tik vispārēja un izplatīta parādība kā tālajos padomju okupācijas laikos. Visdrīzāk, ka vainojama šo bērnu vecāku un, iespējams, pedagogu dzīvošana Krievijas mediju informatīvajā vidē, kur latvieši un Latvijas valdošā politiskā elite tiek attēloti kā nelabojami Krievijas un krievu nīdēji un “apspiedēji”.
Pēc PSRS impērijas sabrukuma tautām bija nepieciešams ilgs laiks, lai remdētu šo savstarpējo naidu, aizdomīgumu, savstarpējo neuzticēšanos. Kremļa kontrolētie mediji darīja visu, lai bremzētu šos procesus. Tas bija ilgs un sāpīgs samierināšanas laiks. Diemžēl Putina Krievijas uzbrukums Ukrainai atkal uzplēsa vecās, dziļās brūces. Krieviem kā tautai atkal tiek spiests virsū agresornācijas briesmīgais zīmogs.
Jācer, ka vairs nekad neatgriezīsies padomju laiku murgainās tradīcijas, kad skolas bērni sita savus vienaudžus tikai tāpēc, ka viņi bija krievi vai latvieši. Bet, ja Putins domā, ka šīs ir atmiņas, kas silda sirdi, tad tā ir ļoti smaga liecība par viņu pašu. Naids un nicinājums starp tautām ir vienas no šausmīgākajām atmiņām par PSRS okupācijas laiku. Viens no neatkarības laika lielākajiem sasniegumiem ir tas, ka mēs runājam, kā sadzīvot, kā atrast kopīgu valodu, nevis potējam naidu bērnos. No šī mērķa mēs nedrīkstam atkāpties, lai arī kā Putins ar visu savu bandu censtos.
