Otto Ozols: Paši ar savām rokām lēnām to nožņaudzām 28
1989. gadā mēs sapņojām par brīvību un demokrātiju. 1991. gadā brīnumainā kārtā tikām pie iespējas atkal izveidot paši savu – brīvu, godīgu, patiesi demokrātisku valsti. Tomēr pēdējos gados esam brīvprātīgi ļāvuši demokrātiju lēnām nosmacēt. Vispirms tikām biedēti ar oligarhiem, tad ar provokatoru Lindermani, šobrīd plaši piesaucot “hribrīdkara” briesmas, un beidzot politiskā elite ir panākusi savu – esam atkal degradējušies līdz līmenim, kad slepenie dienesti var atļauties draudēt režīma kritiķiem un koriģēt pēc saviem ieskatiem valsts augstāko politisko vadību. Katru reizi tika skaļi piesauktas sabiedrības un valsts drošības intereses, bet patiesībā aiz skaļiem lozungiem demokrātija tika pamatīgi cirpta un apcirpta.
Pirms pāris dienām šie principi saņēma kārtējo, šoreiz šokējošo triecienu. Pirms kāda laika divi KNAB darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs plašās intervijās kritizēja savas iestādes darbu un īpaši tās vadību. Viņu ieilgušais konflikts ar KNAB vadītāju Jaroslavu Streļčenoku nav nekas jauns. Tāpat arī ziņa, ka cīņa ar korupciju Latvijā nav bijusi īpaši sekmīga, diemžēl nav nekāds jaunums. Streļčenoks apvainojās un pasūdzējās attiecīgām iestādēm. Un tālākais jau ir šokējoši – Strīķe un Jurašs tika izsaukti uz Drošības policiju uz “pārrunām”. Pamata iemesls – vai viņi ar savu kritisko viedokli nav “kaitējuši valstij”? Vismaz tā apgalvo Strīķe un Jurašs. Kritisks viedoklis definēts kā kaitniecība, īpaši ja to dara Drošības policija, tas pats par sevi ir rupjš uzbrukums Satversmē garantētajai vārda brīvībai.
Zināms, ka tiesību profesionāļu skatījumā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieku Jutas Strīķes un Jura Juraša reputācijas nav viennozīmīgi vērtētas. Tomēr šoreiz nebūs runa par viņu profesionālismu. Nav runa arī par smagos žurnālistikas ētikas pārkāpumos aizdomās turēto žurnālu “Ir”. Runa ir par kaut ko citu – par Latvijas republikas Satversmes 100. pantā garantēto vārda brīvību. Tur ir skaidri un gaiši rakstīts – “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.
Cenzūra ir aizliegta”. Izrādās, ka KNAB, Ģenerālprokuratūrai valsts pamatlikumā nepārprotami paustais nav saistošs. Drošības iestādes vienkārši atļaujas ignorēt šo vienu no vissvarīgākajiem demokrātijas pamatiem – vārda brīvību.
Drošības policijā esot ierosināta resoriskā pārbaude par KNAB darbinieku Jutas Strīķes un Jura Juraša intervijās LTV raidījumam “1 pret 1” un žurnālam “Ir” pausto viedokli, proti, tiek pārbaudīts, vai šāda viedokļa paušana nav nodarījusi kaitējumu valstij. Tā ziņo žurnāla “Ir” interneta versija. Strīķe apgalvo, ka trešdien bija izsaukta uz DP, lai uzklausītu viņas paskaidrojumus par februārī notikušo interviju raidījumam “1 pret 1”. Strīķei jautāts, kā viņa pati vērtē – vai LTV sniegtā intervija ir kaitējusi Latvijas valstij? Savukārt Jurašs apgalvo, ka jau pirmdien esot bijis izsaukts uz DP. Iemesls – pērn augustā intervijā žurnālam “Ir” paustais kritiskais viedoklis par KNAB notiekošo.
Viss notiekošais patiešām baisi atgādina PSRS režīma laikos pieredzēto. Arī tad pastāvošās iekārtas vai iestāžu kritika, vārda brīvības izpausmes varēja beigties ar kriminālsodu. Interneta mājas lapā par Padomju okupācijas laika – 1983. gada politiskajām prāvām ir aprakstīts, ka darbojās bēdīgi slavenie “politiskie” kriminālsodi. “Par politiskajām prāvām (..) tiek saukti tie tiesas procesi, kas 1983. gadā tika ierosināti, pamatojoties uz Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. pantu (pretpadomju aģitācija un propaganda) un kurus izmeklēja Valsts drošības komiteja (Okupācijas režīma slepenpolicija). Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas jāņem vērā, runājot par šīm represijām, ir fakts, ka formāli šo cilvēku tiesāšana notika parastu krimināllietu ietvaros – viņi tika tiesāti pēc konkrētiem, tolaik spēkā esošā Kriminālkodeksa pantiem. Līdz ar to no formālā viedokļa viņi bija uzskatāmi par kriminālnoziedzniekiem, ko arī allaž centās uzsvērt padomju propaganda. Taču jāņem vērā, ka Padomju Savienībā par “pretpadomju aģitāciju un propagandu” tika uzskatīts praktiski jebkas, kas kaut nedaudz atšķīrās no oficiālās propagandas.
Līdz ar to, ja kāds cilvēks mēģināja izmantot PSRS Konstitūcijā garantētās tiesības uz vārda un uzskatu brīvību vai starptautiskajās konvencijās paredzētās tiesības uz apziņas un ticības brīvību, viņu jebkurā brīdī varēja arestēt un tiesāt par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Tieši tādēļ šie 1983. gada tiesas procesi ir uzskatāmi par politiskajām prāvām.”
Drošības policija, izsaucot Strīķi un Jurašu uz pārrunām par viņu kritisko viedokli, faktiski turpina šīs pašas bēdīgās tradīcijas. Atgādinu, ka stāsts nav par Strīķi vai Jurašu. Stāsts ir par demokrātijas pamata principiem. Šodien izsauca viņus, bet rītdien tas var būt ikviens no mums. Drošības policija izmeklē arī tādus noziegums pret valsti kā kaitniecība. Šāds noziegums ir paredzēts Krimināllikuma 89. pantā – darbība vai bezdarbība, kas vērsta uz konkrētu nozaru vai iestāžu darbības graušanu “nolūkā kaitēt Latvijas Republikai”. Par to paredzētais sods ir brīvības atņemšana no pieciem līdz 12 gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.
Pamazām esam ļāvušies, ka ar mūsu pašu rokām tās demokrātiskās vērtības tiek lēnām nožņaugtas.
Tādēļ padomājiet divreiz, pirms atklāti kritizējat kādu nozari vai iestādi. Kritika var izrādīties kaitniecība. Bet sods par kaitniecību ir bargs. No pieciem līdz divpadsmit gadiem cietumā. Ar vai bez mantas konfiskācijas.
Nākamā pietura Ziemeļkoreja. Esam atbraukuši.
