Otto Ozols: Nevis BBC, bet Kremļa scenārijs Latvijas drīzai okupācijai 121
BBC filma “Trešais pasaules karš: komandpunktā”, kurā Daugavpils pēc Krimas piemēra nolemj iekļauties Krievijas sastāvā, ir maldinoša un realitātei neatbilstoša fantāzija. To atzinuši vairākums aptaujāto ekspertu. Interesanti, ka arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs faktiski piekritis šim viedoklim, sakot, ka “žēl tērēt laiku lētām lietām”. Šķiet, ka viņš nojauš par patieso termiņu, kad Kremlim lojālie spēki pārņems politisko varu Latvijā, sāks izstāšanās procesu no ES un NATO.
Līdzīgi kā apstājies pulkstenis divreiz diennaktī rāda pareizu laiku, tā šī būs viena no tām retajām reizēm, kad Putina runasvīram Peskovam būs sanācis pateikt ko patiesu. Nudien – kāpēc Kremlim riskēt un tērēt resursus, mēģinot ar spēku ieņemt Daugavpili laikā, kad Latvijas galvaspilsētu Rīgu jau sen kontrolē Putina draugi? Rīgu jau tālajā 2009. gadā joprojām nesaprotamu iemeslu dēļ daži politikāņi atdeva klaji kremliski noskaņotajai partijai “Saskaņa”.
Iespējams, ka 2009. gadā tas notika netīšām un bija vien politiska neveiksme. Tomēr jau 2013. gada vēlēšanās uzvara burtiski tika uzdāvināta Nila Ušakova vadītajiem spēkiem. Toreiz “Vienotība” par savu vēlēšanu līderi izvirzīja Sarmīti Ēlerti, kura bija pretrunīgi vērtēta pat starp pašas “Vienotības” vēlētājiem. “Vienotības” līderi tika vairākkārt brīdināti, ka šāda izvēle drīzāk sekmēs Ušakova panākumus nekā radīs reālu konkurenci. Tomēr viņi spītīgi atteicās kaut ko mainīt. Nav taisnība, ka Latvijas galvaspilsētā “Saskaņai” ir garantēti panākumi – Rīgā viņi var rēķināties tikai ar apmēram 50% vēlētāju atbalstu. Visu izšķir burtiski pāris procenti svārstīgo vēlētāju. 2013. gadā potenciālie Ušakova konkurenti tika mērķtiecīgi sašķelti, no “Vienotības” puses tika izvirzīts mēra kandidāts, kurš drīzāk atbaidīja svārstīgos vēlētājus, un tā “Saskaņa” varēja viegli tikt pie 58% atbalsta. Ušakovs ar biedru Ameriku varēja turpināt kontrolēt Latvijas galvaspilsētu, slīpēt klīniskā populista talantus un apgūt bagātākās pašvaldības resursus.
Tas bija ļoti mērķtiecīgs un veiksmīgs Kremļa polittehnologu projekts par varas sagrābšanu Rīgā. Šis projekts nebūtu izdevies, ja kāds no otras puses nebūtu palīdzējis viņiem. Joprojām jautājums – kāpēc? Nākamās pašvaldību vēlēšanas jau nākamgad – 2017. gadā. Vai kāds vispār ir gatavs reāli cīnīties par Rīgas atgūšanu? Vai nav jāsāk baidīties, ka “Saskaņa” turpinās pārņemt varu arī citās pašvaldībās? Kremlim draudzīgajiem politikāņiem nevajadzēs nekādus “zaļos vīriņus”, lai turpinātu mērķtiecīgi un sekmīgi pārņemt varu Latvijā.
Visdrīzākais, ka to veicinās joprojām bezzobainā NEPLP, kura gadiem ilgi ir ignorējusi netraucētu Kremļa elektronisko mediju, “Saskaņas” atbalstītāju invāziju Latvijas kabeļoperatoru tīklos. Joprojām neatbildēts ir jautājums, kā acīmredzama infokara apstākļos šajā stratēģiski nozīmīgajā organizācijā varēja nokļūt Ainārs Dimants, kura biogrāfija ir, maigi izsakoties, pretrunīgi vērtējama. Teicamnieka diploms Maskavas propagandas augstskolā, kur tika gatavoti infokara cīnītāji ārzemēm, ir ļoti savāds fons NEPLP darbonim. Bet Dimants nekad nevarētu nonākt NEPLP, ja par viņu nebūtu balsojuši konkrēti politiķi. Atkal – vai tiešām viņi neredzēja un nesaprata, ko atbalsta? Patiešām? Varbūt nebūsim naivi – saprata gan. Īpaši tas attiecas uz drošības iestādēm, kuras lieliski zina, ka ziemeļvalstīs personas ar šādu izglītības bagāžu tiek uzskatītas par Krievijas specdienestu mērķa grupām.
Kopumā situācija šobrīd ir šāda – Putina režīmam lojālie spēki jau kontrolē Latvijas galvaspilsētu, Kremlim lojālie TV kanāli ir ērti nostiprinājušies Latvijas informatīvajā telpā. Viena no lielākajām, sākotnēji uz Rietumu vērtībām orientētā partija “Vienotība” ir pati sevi gandrīz sadrupinājusi. Eiropas Savienība ar savu haotisko rīcību bēgļu un citu krīžu gadījumos ir krietni iedragājusi tās reputāciju Latvijā. Partiju sistēmai, parlamentam uzticības līmenis joprojām ir katastrofāli zems. Nebeidzamās korupcijas aizdomu ēnas, nepildītie solījumi, ilgstoša demogrāfijas, veselības, izglītības problēmu ignorēšana ir radījusi smagu vispārēju vilšanos.
2014. gada Saeimas vēlēšanās pilsonīgā sabiedrība burtiski mobilizējās, lai nepieļautu Kremlim draudzīgu partiju uzvaru un attiecīgas koalīcijas izveidošanu. Ironiskā kārtā arī Putina agresija Ukrainā īpaši mobilizēja Latvijas patriotus cīnīties par vēlētāju aktivitāti.
Jautājums – vai 2018. gadā šie paši vēlētāji jau nebūs tik vīlušies, aizvainoti, ka vienkārši vairs neaizies uz vēlēšanām? Tā faktiski ļaujot Kremļa draugiem no “Saskaņas” ar saviem satelītiem un vēl dažām vecu komunistu kontrolētām apvienībām gūt uzvaru arī Saeimas vēlēšanās. Jāatceras, ka Kremļa polittehnologi ir gana rafinēti, pieredzējuši un pierādījuši, ka faktiski netraucēti spēj sekmīgi darboties arī mūsdienu Latvijā. 2013. gada pašvaldību vēlēšanu laikā Ušakova “Saskaņu” apkalpoja gana daudz Vilim Lācim un Augustam Kirhenšteinam līdzīgu kolaboracionistu. Nav šaubu, ka tādi atradīsies arī 2018. gada Saeimas vēlēšanu laikā. Kremlim nevajag sūtīt tankus uz Daugavpili, pietiek ieguldīt “Saskaņas” atbalsta kampaņā līdzekļus pusotra tanka vērtībā, atrast un nopirkt kārtējos talantīgos nodevējus un pārņemt nākamo Saeimu kopā ar visu Latviju.
Ja biedram Ušakovam, biedram Urbanovičam un vēl dažam labam pieredzējušam biedram 2018. gadā izdosies izveidot uzvarošu Saeimas koalīciju, tad nav šaubu, ka drīz vien sāksies process, lai pamestu Eiropas Savienību, NATO un pievienotos Putina mīļotajai Eirāzijas savienībai. Izklausās neticami? Atgādinu, ka pēc neatkarības atjaunošanas arī neviens nespēja iedomāties, ka Alfrēda Rubika politiskie mantinieki reiz būs atgriezušies Rīgas domē. Kāpēc lai viņi apstātos pusceļā? Nebūsim naivi.
Vai kādam Latvijā beidzot atvērsies acis?
