Otto Ozols: Mirkšķini un nogalini savu tuvāko 95
Tas notika pēc Jāņu svētkiem. Stāstā minēto personu vārdi ir mainīti.
Pēcsvētku novakarē no kādas Vidzemes lauku sētas rāmi izripoja dūkanruds limuzīns. To stūrēja Andris P., omulīgs, ar dzīvi apmierināts vidēja ranga vadītājs, kā viņš pats sevi reizēm sauca – pusvadītājs lielā starptautiskā uzņēmumā. Svētki bija aizvadīti godam – smeķīgs alus, siers, sirsnīgi ļauži. Pat pāri ugunskuram bija lēkts – Andris P. bija pēc ilgāka laika saņēmies un kā reiz senos laikos to izdarījis atkal. Goda lieta, jo šoreiz līdzi bija atbraucis kolēģis no Somijas, vārdā Jusi, vajadzēja taču parādīt, kā latvieši svin svētkus. Somu kolēģis tagad bija iekārtojies blakus un arī izskatījās apmierināts ar dzīvi. Līdz Rīgai krietnas divas stundas, ko braukt.
Tik tikko izbraucot uz Pleskavas šosejas, kāds pretimbraucējs uzmirkšķināja ar uguņiem – Andris gandrīz automātiski samazināja ātrumu, saprotot, ka kaut kur tuvumā ir policijas patruļa. Nebija jau nekāds dižais ātrums – varbūt kāds simtiņš, ne vairāk kā par desmit, piecpadsmit kilometriem stundā virs atļautajiem deviņdesmit. Policija bija tieši aiz nākamā līkuma, bet šoreiz viņus neinteresēja ātrums – kā jau pēcsvētku dienā tika pārbaudīts, vai vadītāji nav sadzērušies vai paģiraini. Andris jutās puslīdz drošs par sevi – iepriekšējā naktī bija izdzertas varbūt divas vai trīs glāzes alus, kārtīgi izgulējies, otrā diena – ne lāses! Tāpēc viņš gandrīz droši varēja raudzīties policistam acīs, kad tas lūdza iepūst caurulītē. Kārtībnieks lika pūst piecas sekundes, un Andris kā lokomobilis pūta, cik jaudāja, visas piecas sekundes, pat vienu pa virsu. Viss kārtībā, protams, nevienas nodevīgas promiles, izlietotā caurulīte tika uzdāvināta kā pēcsvētku suvenīrs, un abi vīri varēja ceļot tālāk.
Andris kā pieredzējis latvju autovadītājs, aizbraucis no policistiem drošā attālumā, meta ar uguņiem visiem pretimbraucējiem, tā brīdinot par gaidāmo policijas pārbaudi. Daži no viņiem pateicīgi pamāja ar roku pretī. Jusi, to pamanījis, apjautājas, kur viņam tik daudz paziņu pēkšņi pretī brauc.
Tā ir īsta latviešu šoferu solidaritāte – Andris paskaidroja neattapīgajam somam, tā mēs viens otram palīdzam nenonākt nelaimē, policistu rokās.
– Bet vai tu viņus visus pazīsti? – Jusi patiesi ieinteresējās.
– Nu, nē, kā es viņus visus varētu pazīt? – Andrim tas šķita diezgan stulbs jautājums. Vai tad palīdzēt vajag tikai paziņām? Tā taču vienkārša, cilvēcīga šoferu solidaritāte. Andris turpināja mirkšķināt pretimbraucējiem.
– Bet kā tu vari zināt, ka šādi nepamirkšķini kādam dzērājšoferiem vai hroniskam likumpārkāpējam?
– Jusi turpināja uzmākties ar jautājumiem.
– Nu nevajag jau tā uzreiz par cilvēkiem to sliktāko domāt, ir taču svētki! – Andra balsī ieskanējās jau piktākas notis. – Redzi, es tā to cilvēku pabrīdinu, lai baigi neskrien, varbūt kādam iedzērušajam lieku pārtraukt tālāko braukšanu. Un vispār – tā es kādai ģimenei ietaupīšu vairākus desmitus eiro.
– Tu esi par to drošs? Kā tu vari būt tik pārliecināts, ka šādi no soda neļausi izbēgt kādam kretīnam, ļausi palikt satiksmē kādam nepiepildītam rallistam, kurš agri vai vēlu, bet neizbēgami izraisīs avāriju?
Andris neatbildēja, nolēma, ka nav vērts muti dzesināt ar tādu nejēgu – atbraucis te no ārzemēm un lien virsū ar pamācībām. Ko viņš vispār saprot no latviešu tradīcijām! Nākamreiz piekasīgo Jusi vairs neņems līdzi, Andris nolēma.
Tikmēr pa to pašu Pleskavas šoseju pretī brauca Pēteris B., vietējais uzņēmējs. Viņam bija liels, gana jaudīgs auto un pāris soda punkti. Pēteris arī bija svinējis svētkus, ļoti sirsnīgi, jūnijs bija padevies diezgan saspringts, un tādēļ bija atlaidis nervus no sirds – iedzēris krietni. Kādus piecus, sešus varbūt pat septiņus alus pa nakti bija izdzēris. Varbūt kaut ko vēl. Viņš neatcerējās, tikai no rīta bija tāda sajūta, it kā daudzi mazi kaķīši pa nakti savas mazās darīšanas būtu nokārtojuši tieši Pētera mutē. Paģiras bija skarbas. Tomēr vakarā bija jādodas uz mājām, tādēļ nebija lāpījies, iedzēris vien pāris tabletes, lai galva pārāk nesāp. Pēteris zināja, ka promiles var būt arī uz paģirām, bet mājās kaut kā bija jānokļūst.
Pēkšņi kāds pretimbraucošs auto viņam pamirkšķināja – johaidī, priekšā policija! Pēteris, protams, pat nenojauta, ka mirkšķinātājs bija izpalīdzīgais Andris P. Viņam bija nelāgas aizdomas, ka kāda nelāgi dvakojoša promile asinīs tomēr vēl klejo. Pašsajūta joprojām bija slikta, vakar ēstais šašliks un rasols vēderā īsti labi nesadzīvoja. Tādēļ viņš strauji sabremzējās, tas bija laikus – policija nepaspēja pamanīt. Pēteris kā jau vietējais zināja dažu mazākus, nomaļākus, mazliet garākus apvedceļus. Apgriezies drīz viņš bija aizbraucis līdz tuvākajam lauku apvedceļam un iegrieza tajā. Šajā rajonā vairākas patruļas, īpaši uz mazākiem lauku ceļiem, nevarēja būt, sprieda Pēteris un spieda pedāli grīdā, par ātrumu vairs īpaši nebēdājot. Pirms kāda pagrieziena priekšā ne pārāk steidzīgi ducināja kāds opelis. – Sēņu vecis, – Pēteris nopukojās, jo panāca viņu tieši pirms aklā līkuma. Bet īstiem vīriem apdzīšana arī aklajos līkumos nav nekāda problēma, – tāda bija Pētera pārliecība un viņš pat nesāka samazināt ātrumu, apdzenot priekšā braucošo.
– Ui, bļēēā! – bija pēdējie vārdi, kas izlauzās no Pētera mutes, ieraugot pretim braucošu sarkanu mazauto. Nākamajā brīdī atskanēja dobjš, griezīgs trieciens – viņa jaudīgais auto ar kādiem 130 kilometriem stundā ietriecās tieši pretī braucošajā auto. Pēteri pievīla ierastā reakcija, šoreiz viņš pat nenoņēma kāju no gāzes pedāļa.
Andris P. pēc svētkiem atgriezās savā birojā Latvijā, soms Jusi bija atgriezies dzimtajā Somijā. Dzīve turpinājās. Tikai Andra tuvākais kolēģis nebija ieradies darbā. Tas bija apzinīgs vīrs, kurš parasti darbu nekavēja.
– Noteikti kaut kas nopietns, – Andris padomāja.
Pēcpusdienā firmas vadītājs sasauca visus uz sapulci. Seja bija stingi pelēka. Viņam bija jāpaziņo, ka pēcsvētku dienā viņu kolēģim, atgriežoties no Jāņu svinībām Vidzemē, kādā līkumā mežonīgā ātrumā frontālā triecienā uzbraukusi kāda cita mašīna. Glābējiem esot bijis viņu ar visu ģimeni jāgriež no sadauzītās mašīnas, kas no trieciena ielidojusi tuvējos kokos. Kolēģis ar sievu un diviem bērniem miruši uz vietas, par jaunāko bērnu vēl mediķi cīnās. Vēl nav precīzi zināms, bet ir aizdomas, ka katastrofas vaininieks bijis alkohola reibumā.
Andra P. seja sašutumā pārgriezās – viņš bija gatavs pats savām rokām nožmiegt visus dzērājšoferus, šos pretīgos, bezatbildīgos slepkavas! Bojāgājušais bija viens no viņa vistuvākajiem kolēģiem, labs draugs, Andris labi pazina arī viņa ģimeni, bērnus. Andra sirds sažņaudzās, domājot par mazo meitiņu, par kuras dzīvību joprojām cīnījās mediķi.
Noslēguma vietā.
Saskaņā ar oficiālo statistiku – Latvija kopā ar Bulgāriju un Rumāniju ceļu satiksmes drošības ziņā ir viena no trīs visbīstamākajām valstīm Eiropā. Kāds liels ASV laikraksts visas trīs ir nodēvējis par valstīm, kur “labāk nebraukt”. Rēķinot uz miljonu iedzīvotāju, Latvijā 2015. gadā uz ceļiem gājuši bojā 94 cilvēki. Divās visbīstamākajās – Bulgārijā un Rumānijā – tikai mazliet vairāk – 95. Igaunijā bojāgājušo skaits uz miljonu iedzīvotāju ir teju divreiz mazāks – 50, Somijā – 48. Ņemot vērā, ka Latvijā ir gandrīz divi miljoni iedzīvotāju, tad runa ir par gandrīz 100 bojāgājušajiem, kuri atbildīgākā valstī būtu turpinājuši dzīvot.
