Otto Ozols: Ļoti īpaša dāvana Igaunijai dzimšanas dienā 11
24. februārī mūsu ziemeļu kaimiņi, brāļu tauta igauņi svinēja savas valsts 98. dzimšanas dienu. Pirms kāda laika latviešu valodā tika izdota izcilā Igaunijas valstsvīra, rakstnieka, dokumentālo filmu režisora un Igaunijas valsts prezidenta Lennarta Meri (prezidentūra no 1992. gada līdz 2001. gadam) runu un interviju grāmata “Politiskais testaments”, izdevniecība “Lauku Avīze”. Vēlreiz pārlasot šo grāmatu, toreiz paustās Lennarta Meri domas, jāatzīst, ir izturējušas visnopietnāko pārbaudi – laika pārbaudi. Vārdi, domas, idejas, kuras viņš pauda apmēram pirms 20 gadiem, skan tā, it kā būtu teiktas… šodien.
Daudz no viņa toreiz teiktā attiecas ne tikai uz igauņiem, bet arī latviešiem, lietuviešiem, patiesībā uz visiem eiropiešiem.
Tādēļ esmu sarūpējis fragmentus no 11 runām kā simbolisku dāvanu Igaunijai dzimšanas dienā. Daudz laimes, Igaunija! Lai jums un pārējiem baltiešiem atkal reiz būtu tik izcili, tālredzīgi un drosmīgi politiskie domātāji, kāds reiz bija Lennarts Meri. Viens no viņa vislielākajiem sasniegumiem bija izcilais politiskais un diplomātiskais meistarstiķis 1991. gada augusta puča dienās, kad faktiski tieši viņa izlēmīgā rīcībā panāca liktenīgo lūzumu – Meri autoritāte un pazīšanās Maskavā deva vēsturisko iespēju operatīvi vienoties ar Jeļcinu par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu un tajā pašā mirklī arī panākt diplomātisko atzīšanu Islandē. Tas Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu padarīja par neatgriezenisku faktu iepriekš tik neizlēmīgajām rietumvalstīm. Baltijas valstīm bija dots īss vēsturiskās iespējas mirklis, un Lennarts Meri bija viens no tiem nedaudzajiem, kurš to pamanīja un notvēra dzelžainā tvērienā. Šis vēsturiskais notikums pieminēts runas “Mirklis kā asara” fragmentā.
Lennarta Meri runas bija un joprojām ir izcilas politiskās mākslas šedevri – vienkāršas, precīzas, uzrunājošas un tālredzīgas. Tādēļ esmu sarūpējis nelielu fragmentu izlasi, kā simbolisku dāvanu igauņiem un arī latviešiem Igaunijas Neatkarības dienā.
Runa “Igaunija, tu stāvi uz daudzsološas nākotnes sliekšņa”
1992. gada 6. oktobris, Igaunijas TV
Igaunija būs pilnvērtīga valsts, ja iestāsies par vājajiem un neaizsargātajiem. Ar to es domāju pensionārus un jaunās igauņu ģimenes.
Runa “Kur sākas Eiropas identitāte?”
1993. gada 27. janvāris, Parīze
Igaunija ir kristāla lode, kurā raugoties atradīsiet atbildi gan uz šiem būtiskajiem jautājumiem, gan arī ieraudzīsiet savu nākotni. Pretēji Krievijas koloniālās vēstures mācību grāmatās rakstītajam Igaunija nekad nav bijusi Krievijas province. Parīze vēl nebija Francijas galvaspilsēta, kad pie mums jau darbojās romāņu–ģermāņu tiesību sistēma. Igaunijā pastāvēja eiropiska administrācija, bija sava nauda, savs karogs, savs karaspēks un skaidra identitāte. Mēs bijām uz visām debess pusēm atvērta sabiedrība: XII gadsimtā no šejienes, no Francijas pie mums ieradās pirmais igauņu un somu bīskaps. Lionā pie bīskapa sienas XIV gadsimtā karājās igauņu paklājs; mēs uzvedām Moljēru Moljēra laikā; mūsu rakstnieki un mākslinieki dzīvoja Monparnasā, francūža spalva uzrakstīja sekojošas rindas: “Igaunijas valstiskā neatkarība ir tikai laika jautājums.” Šīs rindas nokļuva uz papīra nevis perestroikas laikā, nevis gadsimta sākumā, bet gan 1855. gadā. Tā rakstīja Leuzon le Duc, slavenā arhitekta brālis. Igauņu literatūras klasiķa Eduarda Vildes vārdabrālis Boriss Vilde pirmais uzrakstīja vārdu Résistance. Tas notika Rue de la Pompe mazā veikaliņā iepretī Lycée Janson de Sailly, kur es kādreiz gāju pirkt burtnīcas un zīmuļus. Viņš atdeva Francijai šo svēto vārdu un divus gadus vēlāk arī savu dzīvību Mont Valérien–ā. Mums Résistance ilga astoņas reizes ilgāk nekā jums – un tā turpinās arī tagad. (….)
Jebkurai tautai aicinājums atteikties no pašnoteikšanās tiesībām ir pļauka tās pašapziņai.
Runa “Mūsu robeža ir Eiropas vērtību robeža”
1993. gada 24. februāris, Tallina
Pievērsiet uzmanību Krievijas Federācijas jaunajai ārpolitiskajai koncepcijai tikko iznākušajā žurnālā “Diplomatičeskij Vestņik” numurs 21–22. Ar cinisku atklātību tās autors Karaganovs paziņo, ka Krievijai jāsāk aktīva postimperālistiska politika. Ar cinisku atklātību Karaganovs sludina, ka pirmās būs Latvija un Igaunija. Un, nebaidoties nokļūt uz viena sola ar Burboņiem, doktoru Jozefu Gebelsu, ar tā saucamo akadēmiķi Višinski, kurš iegājis vēsturē gan kā Maskavas terora procesu režisors, gan kā savas valsts pārstāvis ANO, Karaganovs pareģo: pasaules sabiedriskā doma piekritīs Karaganova plānotajām Krievijas ekonomiskajām sankcijām pret Igauniju un Latviju. (…)
Krievija joprojām atgādina nevis valsti, bet ar kodolraķetēm līdz zobiem apbruņotu kontinentu, kam pieder pasaulē lielākais propagandas aparāts. Bet Igaunija un Latvija tāpat kā pirms 75 gadiem ir Eiropas mazākās valstis, kas imperiālistiski noskaņotajiem ir kā dadzis acī, jo, atrodoties aiz dzelzs priekškara, saglabāja imperiālistu aizliegtās demokrātijas idejas, Eiropas parlamentārās tradīcijas, ar kurām inficēja krievu inteliģenci. Idejas sāka izplatīties no mūsu zemes, no Baltijas līdz Klusā okeāna krastiem, tur nonāca daudzpartiju sistēma, ticība brīvā tirgus ekonomikai un cilvēktiesībām, bet koloniālā valsts no tām baidās un ienīst, tāpat kā viduslaikos ienīda mēri. Un tie arī ir viduslaiki: Karaganovs pieprasa jums, cienījamie valstu vadītāji, to pašu, ko Hitlers prasīja Minhenē: leģitīmas tiesības izmantot savus bruņotos spēkus jaunas kārtības noteikšanai ārvalstu teritorijā, tā sauktajās tuvajās ārzemēs. Tātad arī Aļaskā? Donavas ietekā? Portarturā un Harbinā?
Runa “Mēs ienīstam totalitārus režīmus, nevis tautas”
1993. gada 14. jūnijs, Tallina
Dārgie tautieši!
Šajā naktī pirms piecdesmit diviem gadiem pie tūkstošiem māju durvīm visā Igaunijā atskanēja klauvējieni. Igaunijas Republikas pilsoņiem krievu valodā nolasīja rīkojumu, kuru vairums samiegojušos ļaužu pat nesaprata un atvēlēja divdesmit līdz četrdesmit minūtes laika čemodāna sapakošanai, tad ģimenes, atsegtu durkļu pavadībā, tika aizvestas uz preču stacijām, kur vīrus atšķīra no sievām un bērniem un iesēdināja atsevišķos ešelonos. Sliežu vidū, virsnieku un zaldātu brēcošo pavēļu pavadībā tika pārmīti pēdējie vārdi, pēdējie apskāvieni. Pēdējie skatieni daudziem tā arī palika pēdējie. Restotajos lopu vagonos sākās ceļš uz austrumiem, uz Sibīriju.
Šajā naktī – vienā naktī! – jauniņā, vasarīgā Igaunija nosirmoja.
Runa “Kas rūgst Krievijas plašumos”
1994. gada 25. februāris, Hamburga
(Šīs runas laikā no zāles demonstratīvi izgāja jaunais ierēdnis Vladimirs Putins.)
Kāpēc jaunā, postkomunistiskā Krievija, kas apgalvo, ka ir noslēgusi rēķinus ar PSRS briesmīgajām tradīcijām, stūrgalvīgi atsakās atzīt, ka pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gribu un pašnoteikšanās tiesībām 1940. gadā un no jauna 1944. gadā iekaroja un anektēja igauņus, latviešus un lietuviešus? Ka piecus gadu desmitus tā nežēlīgi pārkrievoja un sovjetizēja mazos kaimiņus, novedot nācijas gandrīz līdz nāves robežai? Šodien Krievijas ārlietu ministra vietnieks Krilovs atbildot uz Baltijas valstu pieprasījumu, oficiāli paziņoja, ka Igaunija, Latvija un Lietuva 1940. gadā esot brīvprātīgi iestājušās Padomju Savienībā. Vēl tikai pietrūkst, lai desmitiem tūkstošu igauņu – to skaitā mani vecāki un es pats – būtu lūguši brīvprātīgi izsūtīt sevi uz Sibīriju!?
Runa “Mirklis kā asara”
1994. gada 17. augusts, Noarootsi
19. augustā (domāts – 1991. gads) agri no rīta pienāca ziņa par valsts apvērsumu Maskavā. Situācija izgaismojās tik vienkārši kā rītausma pirms kaujas: frontes līnija kā uz delnas. Piezvanīju Polam Goblam uz Vašingtonu, tur pusnakts vēl nebija pienākusi. Pēc piecām minūtēm Pols atzvanīja un paziņoja, ka ir jau ceļā uz Valsts departamenta diennakts krīzes grupu. (…)
Tuglasa biedrības telpās (Helsinkos, Somijā) neuzkrītoši darbojās Ārlietu ministrijas informācijas centrs Kulles Raigas vadībā. Šādus centrus ar dažādiem paņēmieniem un ieganstiem bijām izveidojuši Stokholmā, Kopenhāgenā, Bonnā un Parīzē. Nākamās diennakts laikā tie kļuva par Igaunijas Republikas faktiskajām sūtniecībām. Helsinki krīzes situācijā bija ideāla vieta: Ārlietu ministrijas antenas nodrošināja nepārtrauktus sakarus pāri līcim. Antenas ar zviedru draugu palīdzību iegādājāmies pirms gada; atceros, kā divatā ar kuģa stjuartu pūlējāmies iesaiņot tās Ziemsvētku ietinamajā papīrā, kā apsējām ar raibiem pušķiem, lai atceļā no Stokholmas mana sieva izvestu tās cauri padomju robežapsardzei un muitai kā dīvainas garenas Ziemassvētku dāvanas.
Operatīvais plāns bija skaidrs, līdz nākamajai dienai jāsagatavo vēstules. Piezvanīju Hanibalsonam, labam draugam, vienīgi viņš gada sākumā bija paziņojis, ka Īslande ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Lietuvu. Padomju Savienības niknās iejaukšanās dēļ tas nenotika. Hanibalsons ar prieku piekrita pēc iespējas ātri pieņemt Reikjavīkā Lietuvas ārlietu ministru Saudargu, Latvijas ārlietu ministru Jurkānu un mani. Taču neviens no kolēģiem neatradās savā valstī. Piezvanīju Landsberģim, kurš zibenīgi saprata nepieciešamību kalt dzelzi, kamēr tā karsta un solīja nosūtīt ārlietu ministru. Jurkānam bija grūtības atpazīt īsto brīdi. Viņš gatavojās uzstāties televīzijā Londonā. Ar draugu palīdzību nācās izdarīt uz viņu spiedienu. (…)
No rīta pie Tuglasa biedrības (Helsinkos) durvīm plīvoja Igaunijas Republikas karogs. Darbojāmies kā vēstniecība. Kāds nepazīstams soms mūsu rīcībā bija nodevis lielu, melnu limuzīnu. Rīta agrumā tas stāvēja pie durvīm. Pie automašīnas piestiprinājām Igaunijas karodziņu. Ap pusdienlaiku EDSO dalībvalstīm adresētās vēstules bija gatavas. Piezvanīju uz septiņām vēstniecībām un paziņoju, ka nodošu tās personīgi. Mašīnā parakstīju pēdējās vēstules. Ziemeļu esplanādē stāvējām pie luksofora sarkanās gaismas. Uz ielas troksnis, automašīnas ilgi signalizēja, cilvēki kaut ko sauca, domāju, ka satiksmes negadījums, paskatījos ārā pa logu. Tā vēsturē gadās: viss izrādījās daudz vienkāršāk: somi aplaudēja Igaunijas karogam, kas atkal bija parādījies Helsinku ielās, lai nekad no tām vairs nepazustu.
Iespiedos mašīnas stūrī un sajutu, ko nozīmē laime atpazīt savas dzīves laimīgāko brīdi vēl pirms tam, kad šis brīdis ir pagājis.
Fragments no intervijas “… Taču domāsim mēs vienmēr igauniski”
1997. gada 26. augusts, Madride
Mums ir ļoti senas tradīcijas kopš Hanzas savienības laikiem, un es gribētu piezīmēt, ka Hanzas savienība Eiropas vēsturē ir pazīstama kā struktūra, kas droši darbojās trīsarpus gadsimtus. Tagad tā ir izzudusi, bet vai no tautas atmiņas kas zūd? Reformācija Igaunijā risinājās vētraini. Tā nebija vienkārši vienas ideoloģijas, vienas ticības nomaiņa ar citu. Tā bija arī sociāla cīņa. Tā iemācīja mūs dzīvot pēc Dieva likumiem. Baznīca uz visiem laikiem pārgāja uz igauņu valodu.
Dabas bagātību ziņā Igaunija ir ļoti nabadzīga valsts. Kā zināms, protestantu baznīca lielu nozīmi piešķir indivīda, cilvēka darbībai. Viss, kas Igaunijā radīts, sākot ar zemi un ainavu un beidzot ar ceļiem un stigām, ir paaudžu paaudžu darba rezultāts. Mēs esam paraduši paļauties tikai uz sevi. Pie mums ir ne mazums eiroskeptiķu, kas runā par neseno krievu kultūras invāziju vai rusifikāciju un brīdina no, teiksim, amerikanizācijas nākotnē, un tas nav neiespējami. Taču mūsu nelielās tautas kultūras saknes ir ļoti stipras.
Un beidzot es gribētu pieskarties pašam Eiropas fenomenam. Palūkojieties — Eiropa taču ir maziņa pussala, bet cik daudz tajā ir lielu kultūru! Šajā mazajā pussalā sadzīvo tik daudzas kultūras, ka tas arī ir acīmredzot Eiropas fenomens. Tādā ziņā es mierīgi lūkojos nākotnē. Mēs runāsim angliski, vāciski, krieviski un franciski. Domāsim igauniski.
Runa “Igaunijas Republikas 80. gadadienā”
1998. gada 24. februāris, Tallina
Ekonomikas reformēšana vienkāršākā valodā ir mantas pārdalīšana. Tas vienmēr un visur ir bijis netīrs laiks. Vakardienas ierēdnis vienā naktī kļūst miljonārs. Prese viņu gandrīz vai godbijīgi uzrunā – korumpants. Smalks tituls tā vietā, lai sacītu vienkāršā igauņu valodā – valsts zaglis. Izgāšanās, skandāli, katastrofas, smagi pārsteigumi, “goda un cieņas” aizstāvēšana tiesā ir Igaunijas Republikas pilsoņa ikdienas lasāmviela. Tautai ir tiesības jautāt: vai tā ir Igaunijas Republika? Nē, mana mīļā tauta, tā nav Igaunijas Republika! Tās ir ar putu karoti nosmeltas putas, kuras izmetam atkritumu spainī. Ja ne agrāk, tad vēlēšanu laikā. To mēs darām kopīgi un darām tik ilgi, kamēr putu vairs nav.
Runa “Noziegumi pret cilvēci – mūsu gadsimta lāsts”
1999. gada 26. janvāris, Tallina
Mēs dzīvojam pasaulē, kur nereti sabiedrību aicina samierināties un piedot, un šī cēlā mērķa vārdā uzskata, ka mums jāvērš skats nākotnē, bet pagātnei jāuzgriež mugura. Šie jaukie cilvēki domā, ka viss pagājušais pieder pagātnei, bet vēsture pieder vēsturniekiem. Viņuprāt atgādināt pagātnes pārestības nozīmē atvērt durvis jaunām un vēl smagākām pārestībām. Viņuprāt pat ar vislabāko gribu neiespējami izvilkt dienasgaismā un noskaidrot visu pagātnē paslēpto. Viņi uzskata, ka pietiktu formulēt stingrus morāles principus un nepētīt darbus un notikumus, kas pārkāpuši šos principus. Viņi aicina iet pāri laipai ar aizsietām acīm.
Runa “Vai mazie izdzīvos?”
1999. gada 21. oktobris, Helsinki
Jebkuras valodas tapšanā par starptautisku, padomju žargonā par brāļu tautu savstarpējās saskarsmes valodu, slēpjas briesmas šai valodai pašai. Romas impērijas sabrukuma priekšvakarā Colonia Agrippinā runātā latiņu valoda būtu droši vien iedzinusi Ciceronu izmisumā. Vairumam igauņu vīriešu ir pieredze par ļoti dažādām krievu valodām: tās valodas, kurā tika runāts daudztautību padomju armijā, lietošana izglītotā sabiedrībā nostādītu runātāju vismaz neērtā situācijā. Paradoksālā kārtā krievu valodas tapšana par impērijas valodu iznīcināja daudz no tās valodas, kurā rakstīja Turgeņevs un Tolstojs. Šeit izlobāms vēl viens būtisks secinājums: mazām valodām neapšaubāmi ir nākotne, taču nav nākotnes imperiālistiskām valodām, kas, kļūdamas starptautiskas, ir ieguvušas jaunas un savdabīgas dialektu pazīmes Sibīrijā un Birmā, Kazahijā un Marokā. (…)
Mēs esam ieguvuši brīvību attīstīt savu valodu un kultūru. Bet šī brīvība nenozīmē, ka esam atbrīvoti no pienākuma to darīt. Valodu un kultūru saglabāšanas briesmas arvien biežāk izriet no pašu izlaidības – mūsdienu profesijās pielietotā valoda un vakaros lietotā izklaides valoda var radīt situāciju, kad lielākā valodas lietotāju daļa nesaprot likumus, nespēj lasīt daiļliteratūru, nerunājot par filozofiju un pat ikdienišķos jautājumos nespēj apmainīties domām ar citas nozares speciālistiem. Informācijas sabiedrība var valodas specializācijas un vulgarizācijas dēļ kļūt par sabiedrību, kur informācija izplatās ātri, taču nesatur domu un to nemodina.
Runa Mazo valstu balvas saņemšanā
2000. gada 23. jūlijs, Zalcburga
Mūsu pasaule neaug, taču valstu skaits pieaug. Nav nekādu zīmju, ka šī tendence rimsies. Mazo valstu skaits pieaugs arī turpmāk, un pasaule būtu vieglprātīga, ja aizvērtu acis šīs realitātes priekšā. Mazo valstu skaits var palielināties tikai uz lielo valstu rēķina. Pasaules daļās ar demokrātisku dzīves kārtību šī palielināšanās atrisina spriedzi un modina jaunu radošu potenciālu, taču pasaules nedemokrātiskajās daļās tā rada sasprindzinājumu un atmodina krīzes perēkļus. Pēdējais īpaši attiecas uz tiem reģioniem, kur koloniālās attiecības baro totalitārismu vai pretēji, kur totalitārs dzīvesveids ir saglabājis koloniālās attiecības. (…)
Mazas valsts pašizmaksa ir augsta. Mazas valsts konstitucionālo institūciju, diplomātisko pārstāvniecību, valsts aizsardzības, starptautisko organizāciju biedru naudu, tiesiskās sistēmas un neskaitāmu citu struktūru uzturēšana un starptautisko pienākumu cena nodokļu maksātājiem ir daudz lielāka nasta nekā lielajās valstīs. Kāds ir patiesais iemesls, kas spiež mazo valstu iedzīvotājus izvēlēties šķietami iracionālu risinājumu: dot priekšroku suverēnam, lai gan dārgākam dzīves veidam? Manas dāmas un kungi, mana atbilde ir vienkārša. Cilvēks ir mirstīgs. Cilvēkam ir nepanesama doma, ka viņš ir savas tautas, savas valodas, savu paražu, savu pieradumu, savu vērtējumu, savas vēstures un visu savu paaudžu pēdējais pārstāvis. Cilvēks dzīvo tikai savā kultūrā, viņš piedzimst tajā un aiziet no tās zinot, ka viņš ar savu mūža darbu turpinājis tās nemirstību.
Cilvēks īsteno sevi, padziļinot savu un savas valsts identitāti. Uzgriežņu un skrūvju standartizēšana, izmēru, svaru, benzīna oktānskaitļa vai cilvēktiesību standartizēšana ir atbrīvojusi cilvēku no rutīnas un devusi iespēju jaunrades darbam, tādas identitātes veidošanai, kas ir raksturīga tikai viņam, viņa kultūrai, viņa valodai, viņa valstij. Domāšanas veidu daudzums, ja tas balstās uz Eiropas demokrātiskajām kopvērtībām, ir Eiropas spēks un attīstības dzinulis. Tātad, ja Eiropa grib palikt Eiropa, tai jārūpējas, jātbalstīta un jāpadziļina Eiropas kultūru daudzums, citiem vārdiem, Eiropas iekšējā daudzveidība. Tādējādi izpaužas mazo valstu misija Eiropā. Maza valsts ir vieglāk ievainojama, jūtīgāka, ātrāk reaģē uz Eiropai svešo hegemonismu. Mazo valstu loma ir būt par Eiropas līdzsvara barometru. Mazu valsti var definēt tikai relatīvi. Igaunija salīdzinājumā ar Somiju ir maza valsts, Somija salīdzinājumā ar Zviedriju vai Poliju ir maza valsts un Polija ir maza valsts salīdzinājumā ar Vāciju. Un Krievija salīdzinājumā ar Ķīnu. Tātad mēs varam runāt tikai par tendencēm. Ja Eiropa pat pret vienu vismazāko mazo valsti kaut reizi izturēsies ar paternālismu, tad šāda attieksme var iznīcināt Eiropas fenomenu. Mazās valstis var būt apgrūtinājums, taču tās ir Eiropas līdzsvara turētājas. Ja Eiropā nebūtu mazo valstu, lielvalstīm būtu tās jāizdomā. Un tā nav nejaušība, ka Eiropas Savienības ideja ir triju mazo valstu iniciatīva. Eiropas fenomens ir māksla uzturēt līdzsvaru, māksla idejas saglabāšanas interesēs nobīdīt šo līdzsvaru mazajām valstīm izdevīgā virzienā. Tas ir Eiropas Savienības iekšējo reformu viscietākais rieksts, ko mēs Igaunijā, kā redzat, esam veiksmīgi pārkoduši vai vismaz formulējuši.
– Tā runāja viens no spožākajiem 20. gadsimta Eiropas politiskajiem domātājiem, valstsvīriem – Lennarts Meri. Igaunijas valsts prezidents, kuru igauņi dēvēja par – Mūsu Lennartu.
