Otto Ozols: Kad prezidents sarunā pasauli satricinošas muļķības 17
Lai nebūtu pārpratumu, uzreiz paskaidrošu – runa nebūs ne par Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni, ne arī ASV prezidentu Baraku Obamu. Runa būs par kādu bijušā ASV prezidenta Džordža Buša, vecākā, runu, kas varēja laupīt Latvijai cerības uz brīvību. Un runāšu arī par pašreizējo ASV Republikāņu partijas prezidenta kandidātu Donaldu Trampu.
Tramps ir ļoti satraucis daudzus politikas vērotājus Latvijā un citur pasaulē ar saviem mulsinošajiem izteikumiem par NATO, par Ukrainu, Krimas aneksiju un Krievijas prezidentu Putinu. Daži saka, ka par to īpaši nevajadzētu uztraukties, jo tā ir ierastā priekšvēlēšanu logoreja jeb vārdu caureja, kas raksturīga populistiem politiķiem.
Tomēr, no otras puses, ir ļoti pamatoti jāuztraucas, ka par ASV prezidentu var kļūt persona, kas slikti kontrolē savus vārdus. Tas var ļoti slikti beigties pasaulei, tostarp Latvijai. Īpaši, ja runā par NATO un Krieviju.
Viens no spilgtākajiem piemēriem, kā ASV prezidenta nepārdomāti teiktie vārdi var detonēt neprognozējamus un bīstamus procesus, ir ASV prezidenta Džordža Buša, vecākā, runa Kijevā 1991. gada 1. augustā. Toreiz viņš teica šādus vārdus: “Daži cilvēki ir mudinājuši Savienotās Valstis izvēlēties starp atbalstu (PSRS) prezidentam Gorbačovam un uz neatkarību noskaņotajiem līderiem visā PSRS. Es to uzskatu par aplamu izvēli. Prezidents Gorbačovs ir sasniedzis pārsteidzošas lietas [..]. Mēs saglabāsim iespējami stiprākas attiecības ar prezidenta Gorbačova padomju valdību.”
Viena lieta, ka tas satricināja ASV medijus. Ietekmīgā laikraksta “The New York Times” apskatnieks Viljams Safirs šo runu nosauca par “Kijevas kotleti”, “The Economist” to nodēvēja par vissliktāko piemēru (the most flagrant example), kā citas nācijas nespēju atzīt Ukrainas neatkarības fakta neizbēgamību. Savukārt konservatīvais izdevums “The Washington Examiner” norādīja, ka, iespējams, šī bija vissliktākā runa, kādu jelkad ir teicis kāds ASV izpildvaras pārstāvis.
Tomēr Igaunijas bijušais prezidents Lennarts Meri 1993. gadā pateica visskarbāk un norādīja uz briesmām, ko izprovocēja šie ASV prezidenta vārdi. Parīzē savā runā par Eiropas identitāti viņš teica: “Eksprezidents Bušs 1991. gada 1. augustā Ukrainas parlamenta priekšā aicināja atteikties no “pašnāvnieciskā separātisma”. Sekas ilgi nebija jāgaida. Jebkurai tautai aicinājums atteikties no pašnoteikšanās tiesībām ir pļauka tās pašapziņai. Rezultātā Ukrainā konsolidējās nacionālie spēki, tās identitāte strauji nostiprinājās. Bet Maskavā Buša liktenīgo runu konservatīvās militārās aprindas iztulkoja pretēji: viņuprāt, ASV signalizēja, ka Padomju Savienībā jāveic nevis demokrātiskas reformas, bet jāievieš brīvā tirgus ekonomika. Militārās aprindas pēc deviņpadsmit dienām uzsāka puču, kas noveda pie Padomju Savienības sabrukuma.”
Lennarts Meri norāda, ka ASV prezidenta vārdi liktenīgi izaicināja konservatīvos komunistus sākt valsts apvērsumu. Baltijas un citām valstīm par laimi, tas izgāzās. Tomēr šodienas dokumenti liecina, ka 1991. gada PSRS augusta puča laikā Jeļcins bija par mata tiesu no sakāves. Viņš tikai pašā pēdējā mirklī atteicās no plāna mukt un patverties ASV vēstniecībā. Šajā brīdī pučisti būtu uzvarējuši. Viņi bija rūpīgi strādājuši, lai Jeļcins tieši tā rīkotos. Jeļcins gandrīz iekrita šajās lamatās, un lielā mērā nejaušība viņu izglāba. Tas nozīmē, ka Baltijas valstu cerībām uz neatkarību varēja būt pārvilkta trekna strīpa, visi neatkarības līderi saskaņā ar ārkārtas stāvokļa likumiem, kas toreiz tika izsludināts, apcietināti. Baltijas valstis līdz pat šai dienai būtu smakušas PSRS impērijā.
Šodien varam tikai minēt, ko tieši Bušs ar to visu gribēja pateikt? Bet mēs skaidri zinām, ka ASV prezidenta vārdi izprovocēja notikumus, kas Baltijas valstīm varēja beigties traģiski. Ja par nākamo ASV prezidentu kļūs Tramps, kura teikto var pārprast vēl vieglāk, tad Baltijas valstis var tikt apdraudētas īpaši. Kremlis noteikti nekavēsies interpretēt Trampa teikto sev vēlamā virzienā. Un Putina autoritāte Krievijā ir tieši atkarīga no spējas atjaunot veco impēriju. Vai viņš ies tālāk par Krimu? Ja ievēlēs Trampu, tad nebūs jautājuma, vai viņš ies tālāk, jautājums drīzāk būs – kad Putina Krievija ies tālāk? Tās ir ļoti sliktas un bīstamas ziņas Baltijas valstīm. Patiesībā visai pasaulei, jo jebkurš konflikts mūsdienās ir spēlēšanās ar sērkociņiem uz pulvera mucas. Diemžēl runa ir par kodollielvalsti.
