Otto Ozols: Ja gribi mani atpakaļ, gribu, lai tu beidz purpināt 31
Pavisam nesen Latvijas Institūts iepazīstināja sabiedrību ar ideju, sociālo kustību “Gribu tevi atpakaļ”, kurā ikviens Latvijā dzīvojošais aicināts uzrunāt emigrējušos tuviniekus un pateikt, ka šie cilvēki viņiem ir svarīgi un jebkurā brīdī tiek gaidīti mājās.
Doma ir laba, apsveicama un atbalstāma. Vēl viena svarīga ziņa – ir cilvēki, kuri ne tikai gari un plaši runā par šo problēmu, bet arī aktīvi rīkojas un piedāvā risinājumus. Tajā pašā laikā, kā jau tas nereti gadās, izskanējušas atturīgas un pat visai skeptiskas balsis. Visdrīzāk, ka tie ir tie paši cilvēki, kuri kritizē valdību, ka tā neko nedara, lai uzrunātu emigrantus, bet tad, kad kāds to dara, atkal nav labi.
Mulsinošs bija arī Ministru prezidenta Māra Kučinska komentārs. Viņa preses sekretārs premjera vārdā teica, ka aicināt cilvēkus, kuri savulaik ir devušies darba gaitās uz ārzemēm, atgriezties mājās ir liela atbildība. Kučinskis vēl norādīja – lai cilvēki atgrieztos, viņiem ir jābūt pārliecībai par savu nākotni, darbavietu pieejamību un iespēju nodrošināt ģimeni. Premjers uzskata, ka pašlaik valdības uzdevums ir radīt iespēju jaunu darbavietu izveidei, un tieši ar šo jautājumu tiek strādāts.
Izskatās, ka Kučinskis šo aicinājumu uzskata par tādu kā pārsteidzību. Protams, neviens nešaubās, ka cilvēkiem ir jābūt pārliecinātiem par savu nākotni, iespēju nodrošināt savu ģimeni. Kad valdība to visu būs nodrošinājusi, tikai tad varēsim sākt aicināt cilvēkus atgriezties. Tāda varētu būt premjera doma.
Sāksim ar to, ka Latvijā konkurētspējīgas algas, stabilas darba vietas un Rietumeiropai raksturīgā sociālā stabilitāte neradīsies ne rīt, ne arī aizparīt. Valdība var censties, cik ļoti grib, bet tā var tikai ielikt pamatus gudrai un ilgtspējīgai valsts attīstībai. Ar konkurētspējīgām algām kādu laiku vēl būs jāpaciešas. (Te nav runa par ļoti atsevišķiem izņēmumiem, kad politiskai silei pietuvinātie izspiež sev pat Rietumeiropas līmenim neatbilstošas algas.) Tieši tas pats ar sociālo aizsardzību – diemžēl dažādu iemeslu dēļ mūsu valsts arī šajā ziņā vēl kādu laiku nevarēs konkurēt ar attīstītajām Rietumeiropas valstīm. Latvijas valdība, faktiski mēs visi kopā varam padarīt šo valsti labāku, drošāku un stabilāku, bet līdz lielo, attīstīto valstu līmenim vēl kādu laiku būs smagi jāstrādā.
Tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, tāpat Latvija nekad nebūs gatava. Tādēļ aicinājums atgriezties nevar būt pamatots kaut kādos ekonomiskos apsvērumos vai vilinājumos. Protams, ir mazliet naivi un arī bezatbildīgi cerēt, ka visi tā uzreiz pametīs savas stabilās darba vietas, ģimenes mājvietas, raus ārā bērnus no skolām, kuri tur jau sākuši iet, un uzreiz pārcelsies uz Latviju. Tomēr tas arī nenozīmē, ka jāpārtrauc domāt par iespējamo atgriešanos. No otras puses – tie nav izņēmuma gadījumi, kad, rūpīgi plānojot, izmantojot emigrācijā uzkrātās zināšanas un pieredzi, ir izdevies atgriežoties sev nodrošināt vismaz līdzvērtīgus dzīves apstākļus tiem, kuri bija ārzemēs. Gadījumi ir dažādi. Protams, ir skumji gadījumi, kad kāds atgriežas, bet pēc kāda laika spiests atkal braukt projām. Tomēr LI uzsāktā sociālā kustība ir laba arī tajā ziņā, ka atkal uzjundī diskusiju par kļūdām un arī labo pieredzi. Tikai runājot, diskutējot var nonākt pie labākajiem risinājumiem. Purpinot un īdot, tādi nerodas.
Vissāpīgākais šajā situācijā ir tas, ka laiks ļoti smagi darbojas pret mūsu kopējām interesēm. Zinātnieki ir izpētījuši, balstoties uz citu tautu emigrācijas pieredzi, ka pēc trīs līdz pieciem emigrācijā pavadītājiem gadiem iespēja, ka cilvēki atgriezīsies savā vecāku zemē, krīt krietni zem 50%. Cilvēki šajā laikā ļoti iesakņojas, visbiežāk bērni jau sākuši iet skolā, paši ir atraduši stabilas darba vietas. Šādos apstākļos pat vislielākajiem patriotiem ir ļoti grūti atgriezties. Šobrīd varam konstatēt, ka viena daļa aizbraucēju ir nodzīvojuši ārpus Latvijas jau ilgāk par šiem 3 – 5 gadiem. Organizācijas, kuras mēģina izskaitļot, cik aizbrauc un cik atgriežas, aptuveni pieņem, ka Latvijā atgriežas apmēram 25 – 30%.
Ja LI sociālā kustība “Gribu tevi atpakaļ” uzrunā, liek aizdomāties vēl vismaz pāris procentiem, tad arī tas būs sasniegums. Un ja vēl kāds atgriezīsies par spīti grūtībām, skeptiķiem un īgņām, tad tas būs patiešām brīnišķīgi.
Latvijas Institūta aicinājums drīzāk ir emocionāls vēstījums nepārtraukt domāt par Latviju. Un tā ir ļoti atbildīga rīcībā apstākļos, kad laiks nepielūdzami darbojas pret iespēju, ka cilvēki atgriezīsies.
Protams, katru ideju vai aicinājumu var un vajag kritizēt. Tomēr nevajag sākt nievāt un purpināt par tiem, kuri ne tikai runā, bet arī dara. Šiem īgņām derētu veltīt citu sociālo kustību – “Gribu lai tu beidz purpināt”.
Šajā gadījumā Latvijas Institūta cilvēki savā ziņā atkārto rakstnieka un gleznotāja Jāņa Jaunsudrabiņa pirmajos trimdas gados rakstīto. Ja pareizi atceros, tad 1987. gadā, toreiz vēl okupētajā Latvijā, to publicēja laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Tas bija laiks, kad šo rindu publicēšana bija liela uzdrošināšanās komunistu cenzūras uzraudzīta izdevumā. Bet tas bija tāds spilgts, emocionāls viens no atmodas laika pirmajiem asniem.
Šobrīd mēs esam atgriezušies situācijā, kad atkal ir jāspēj uzdrošināties, nebaidīties un atcerēties, ka Latvijas sajūta nav izmērāma praktiskos labumos. Latvija ir kaut kas daudz vairāk. Tā ir valsts, tā ir zeme, tā ir ideja un māja vienlaikus mums visiem – Latvijā un svešumā.
Ir atkal pienācis brīdis, kad mums visiem jāatceras Jaunsudrabiņa rakstītais:
Latvi, lai kurā zemēs daļā tu nonāktu – piemini Latviju!
Nekad un nekur savā mūžā tu nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt šo valsti, kas šo vārdu nes. Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem, ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šūpuļiem, bet ja esi bērns, kas dzimis trimdā, – nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus. Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla, brīnišķīga sala pasaules jūrās, uz kuru vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam.
Diena vai nakts, vakars vai rīts, piemini viņu, iemīli arvien dedzīgāk.
Gada laikiem nākot un ejot – piemini Latviju!
Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā.
Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.
Piemini Latviju!
(Jānis Jaunsudrabiņš)
