Otto Ozols: Eiropieši, neveriet vaļā elles durvis 68
Pēdējo divu gadu notikumi – Krievijas agresija pret Ukrainu, bēgļu lavīnas, tas viss radījis biedējošu, baisu priekšnojautu. Šķiet, ka burtiski var sadzirdēt, kā lēnām, čīkstoši veras durvis uz visdrausmīgāko, šķiet, ka neatlaidīgi tiekam vilkti elles priekškambarī. Zinātāji stāsta, ka ļaunums mēdz būt rafinēts un viltīgs, tas var mūs apņemt un nosmacēt kā nāvējoša tvana gāze – lēni, nemanāmi un neatvairāmi.
Kāds varbūt padomās, ka Putina Krievija vai bēgļu lavīnas ir tas ļaunums. Nē, drīzāk tas viss kopumā ir liels pārbaudījums tam, vai mēs vispār apzināmies vērtības, kas ir Eiropas kultūras pamatu pamatos? Vai mēs spējam tās novērtēt, aizstāvēt un saglabāt nākamajām paaudzēm? Nesaprotot, kas ir mūsu īstās vērtības, paši varam atvērt čīkstošos elles vārtus. Kā to jau kādreiz esam izdarījuši un piedzīvojuši šausmīgas katastrofas.
Eiropieši var būt pamatoti lepni par demokrātijas, kultūras un civilizācijas sasniegumiem, par salīdzinoši augsto labklājību, līdztiesību, stabilitāti. Tā visa pamatā ir stingra izpratne par demokrātiskajām vērtībām – ticības, vārda, sapulču un preses brīvībām. No kā tālāk jau izriet izpratne par politiķu atbildību, visas tautas varu, tiesiskumu, nodokļu tēriņu caurspīdīgumu, principiālu un stingru cilvēktiesību aizstāvību, neiecietība pret korupciju. Ne visās Eiropas valstīs šie sasniegumi ir vienādi augsti novērtēti un cienīti, bet tomēr eiropieši ir sapratuši, ka tas ir ceļš, kurš ved uz attīstību un sargā no iznīcības.
Protams, šie principi tiek augsti vērtēti un sargāti arī citviet pasaulē. Un vienmēr jāatceras, ka attīstītās valstis tādas ir tieši un precīzi tādēļ, ka to sabiedrības ir izpratušas un stingri iestājušās par šīm fundamentālajām vērtībām. Tomēr tieši Eiropā ceļš uz šīm atziņām un pašreizējo stabilitāti ir bijis smags, ilgs un bezgala asiņains.
Viena no pamata vērtībām ir Ticības brīvība. Šis princips bija pazīstams jau senā pagātnē, bet Eiropā tas ļoti lēni un ar grūtībām nostiprinājās burtiski pēdējo gadsimtu laikā. Vairākās totalitārās valstīs dažādu pārliecību ticīgo vajāšanas, slepkavošanas notika vēl 20. gadsimtā. Ticības brīvības princips un valsts nošķirtība no Baznīcas ir stingri ierakstītas vairākumā demokrātisko valstu konstitūcijās. Jo tajā valstīs, kur šis princips netika ievērots, tās tautas agri vai vēlu, bet neizbēgami piemeklēja lielas nelaimes un katastrofas.
Vai eiropiešiem ir jāsāk baidīties par šo tik svarīgo principu? Jā. Aizvien vairāk un vairāk atskan balsis, kas aicina šķirot cilvēkus pēc viņu reliģiskās pārliecības. Pat nopietni cilvēki mēdz teikt – mēs vispirmām kārtām palīdzēsim kristiešiem, bet par musulmaņiem vēl padomāsim. Vai tiešām mēs nepamanām, ka šādi ļaunums mūs ļoti rafinēti izaicina. Mēs lēnām tiekam vilkti iekšā tai purvā, kur sākas reliģiskā neiecietība un cilvēku šķirošana pēc viņu ticības. Mēs lepojamies, ka esam it kā labāki par tiem, kuri Vidusjūrā no laivas izmeta visus kristiešus tikai tāpēc, ka viņi bija kristieši. Mēs gluži tā vēl nedarām, bet aizcirst durvis cilvēkam, kurš lūdz patvērumu, tikai viņa reliģiskās pārliecības dēļ, tas ir ceļa sākums uz precīzi tādu pašu cietsirdību. Un šī ceļa beigas atkal var izrādīties milzīga katastrofa.
Nākamā pamata vērtība ir vārda brīvība. Tā ļoti, ļoti nepatīk visiem iespējamiem režīmiem un diktatoriem. Vai tas būtu komunistu, nacistu vai vēl kāds cits režīms, pirmais upuris gandrīz vienmēr ir brīvais vārds. Aizbāzt muti cilvēkiem, vajāt, kontrolēt, ierobežot, ieslodzīt, slepkavot vai piejaucēt citādi domājošos – tas ir gandrīz katra režīma svarīgākais uzdevums. Par vārda brīvību varētu daudz rakstīt, bet atgādināšu, kas noticis ar režīmiem, kas centās ierobežot vai izskaust vārda brīvību. Tas bija komunistu režīms Padomju Savienībā, tie bija viņu leļļu režīmi Austrumeiropas bloka valstīs, tā tas bija Hitlera Vācijā un Musolīni Itālijā. Kas noticis ar šiem režīmiem – tie visi ir sabrukuši, sev līdzi nesot desmitiem miljonu upuru.
Vai mums ir pamats par to uztraukties mūsdienu Eiropā? Jā. Putina agresija Ukrainā ir ļāvusi daudziem politiķiem sākt runas par to, ko drīkst un ko nedrīkst runāt. Brīvības, atklātības sargsuņi – žurnālisti, mediji ir ilgstoši turēti bada maizē, dažādos veidos mēģināts tos pakļaut: privātos medijus vienkārši nopērkot, bet sabiedriskos caur padevīgi kontrolējošām organizācijām faktiski pakļaujot. Pamatoti un nereti arī manipulatīvi izmantojot smalkus terminus – “hibrīdkarš”, “infokarš” –, žurnālistiem, redakcijām tiek neuzkrītoši skaidrots “pareizais” vai “nepareizais” kurss. Nereti žurnālisti sāk piedalīties šajās politiskajās spēlītēs cilvēciski cēlu un patriotisku iemeslu dēļ. Politikas smagsvaru pusē toni nosaka dāsni apmaksāti un ļoti profesionāli polittehnologi, sabiedrisko attiecību speciālisti un manipulatori. Tas nereti noved pie nožēlojamām situācijām, kad žurnālisti, reizēm nojaušot, reizēm nenojaušot, sāk dejot līdzi dejās, kurās nevajadzētu piedalīties.
Žurnālistu – sabiedrības sargsuņu – uzdevums ir teikt sabiedrībai tikai un vienīgi patiesību. Ērtu vai neērtu, atbilstošu vai neatbilstošu valdošajai konjunktūrai. Šobrīd daudzi žurnālisti sākuši aizvien vairāk slīkt “pareizības” dūksnājos, aizmirstot, ka viņu uzdevums ir neļaut politiķiem ļaunprātīgi izmantot viņiem uzticēto varu.
Arī bēgļu krīze pamatīgi iedragāja mediju un brīvā vārda uzticamību. Izrādījās, ka Zviedrijas policija vismaz divus gadus bija slēpusi masveida seksuālos uzbrukumus jaunām meitenēm. Un tas viss kaut kāda pārprasta politkorektuma vai pašcenzūras dēļ. Atkal tā pati nelaime – policija un mediji nevis atklāj patiesību, bet mēģināja manipulēt ar sabiedrību, šķirojot ziņas “pareizās” un “labāk neteiksim”. Policijas, politiķu un mediju uzdevums nav audzināt cilvēkus. Viņiem ir jāziņo par to, kas notiek.
Līdzīgi bija ar gadu mijas pasākumiem, masveida uzbrukumiem sievietēm Ķelnē un citviet Eiropā. Vācu mediji, tajā skaitā sabiedriskās TV, novilcināja informācijas nonākšanu atklātībā un tādējādi pamatīgi iedragāja uzticamību gan medijiem, gan valstij. Izrādās, ka problēma tika slēpta un cenzēta jau iepriekš. Atgādinu, ka te nav runa par kaut kādām sazvērestības teorijām vai pārspīlējumiem – vācu mediju redakcijas, tāpat kā Zviedrijas policija atzina savu vainu un atvainojās. Kontrolēti mediji, ierobežots brīvais vārds – tas ir vienmēr bijis ceļš uz nekurieni. Vai Eiropā aizvien vairāk un vairāk kā smacējoša tvana gāze neparādās pazudinoši vārda brīvības ierobežojumi?
Un visbeidzot visbriesmīgākais ļaunums, kas var mūs visus pazudināt, – rasisms un ksenofobija. Atgādinu, ka pagājušā gadsimta vidū šīs briesmīgās parādības noveda Eiropu līdz prātam neaptveramiem noziegumiem. 30. gados Staļina režīms nogalināja apmēram trīs miljonus ukraiņu, iedzenot viņus vājprātīgā, visaptverošā bada katastrofā.
Pēc tam Hitlera un Staļina režīmi ķērās klāt pie poļu slepkavošanas, desmitiem tūkstošu gaišāko poļu patriotu tika rūpnieciski apšauti Staļina nometnēs. Vēl tūkstoši mira Sibīrijā. Ap to pašu laiku līdzīgu likteni piedzīvoja vēl vairākas tautas, tajā skaitā baltieši. Apmēram trīs miljonus sarkanās armijas karagūstekņu nacisti burtiski nomērdēja badā kā zemcilvēkus, uz kuriem neattiecas starptautiski likumi par karagūstekņiem. Aptuveni seši miljoni ebreju tika nogalināti viņu tautības dēļ. Pasaulē plosījās bezgalīgs un vājprātīgs ļaunums.
Šīs prātam neaptveramās katastrofas sākās tieši ar to, ka dažas cilvēkus grupas iedomājās, ka tās ir labākas par citām. Savukārt citas grupas, rases, tautības tika atzītas par nevērtīgām vai bīstamām. Tie bija ukraiņi, krievi, poļi, ebreji un arī latvieši. Jāatgādina, ka nacistu plānos latvieši nekad netika uzskatīti par pilnvērtīgu tautu. Šai attieksmei, pasaules uzskatam vēršoties plašumā, izraisījās vājprātīgā 20. gadsimta katastrofa – Otrais pasaules karš, visasiņainākais, briesmīgākais konflikts civilizācijas vēsturē, kas kopumā laupīja dzīvību vismaz 60 miljoniem cilvēku.
Vai mums šobrīd ir pamats uztraukties? Jā! Bēgļu krīze ir no jauna atvērusi durvis šādai domāšanai, attieksmei. Aizvien vairāk un vairāk cilvēku ļaujas vilinājumam slīkt cilvēknīšanas akačos. Baiļu, naida, aprobežotības un aizspriedumu vadīti, daudzi sākuši šķirot līdzcilvēkus pēc viņu tautības, rases un reliģiskās pārliecības. Tā mēs paši veram durvis milzīgam, pazudinošam ļaunumam. Reiz tas viss sākās tieši tā – eiropieši sāka cilvēkus šķirot labākos, mazāk labos, nevērtīgos un pat bīstamos. To visu ievadīja procesi, kuru laikā Ticības, vārda un preses brīvības tika atdotas asinskāru, cinisku diktatoru rokās. Un elles durvis tika parautas vaļā.
Vai ar to vēlos teikt, ka bēgļi vai ekonomiskie imigranti pie mums ieradīsies tikai kā labi cilvēki, ar kuriem mēs, labas gribas vadīti, sadzīvosim bibliskā lēnprātībā? Tā nebūs. Viņi būs dažādi – gan labi, gan slikti. Tāpat kā Latvijā vienmēr ir bijuši un būs labi un slikti cilvēki. Pie mums neizbēgami pamazām aizvien vairāk ieradīsies cilvēki no citām zemēm ar atšķirīgām tradīcijām un reliģisko pārliecību. Jāatceras, ka cilvēki savas dzimtās vietas nekad nepamet tikai tāpat vien.
Visdrīzāk, ka daļa no šiem cilvēkiem ieradīsies no zemēm, kuras būs izpostījuši, noveduši līdz galējai nabadzībai režīmi, kas grēkojuši pret augstāk minētajām fundamentālajām pamata vērtībām – ticības, vārda, sapulču un preses brīvībām. Šie cilvēki piedzīvojuši katastrofas savās mājās tieši tādēļ, ka tur vara nekad nav demokrātiski piederējusi tautai un cilvēktiesības bijušas tukša skaņa. Viņu zemes ir piemeklējusi postoša nabadzība, jo tur tikusi apspiesta vārda un preses brīvība, valdošie diktatori varējuši darīt visu, kas tik vien ienākt prātā, cilvēki tikuši vajāti viņu reliģiskās un politiskās pārliecības dēļ, birokrāti visatļautības apstākļos korumpējušies un zaguši līdz vājprātam. Cilvēki ļāvušies maldīgai pārliecībai, ka diktatūras, “stingrās rokas” ir kāds risinājums. Aizmirstot, ka pats visstabilākais režīms agri vai vēlu sabrūk. Jo nav nekas bīstamāks un vājāks vienlaikus par valdošo “stingro roku”. Tie ir cietsirdīgi, nestabili, neprognozējami, ievainojami un nestabili.
Mums kopā jāmācās svēti sargāt un cienīt fundamentālās cilvēktiesību un demokrātijas vērtības. Globālie satricinājumi patiesībā ir pārbaudījums, cik ļoti mēs tām uzticamies, saprotam un spējam aizstāvēt. Mums jāspēj izturēt šo pārbaudījumu visiem kopā, cienot vienam otru. Citādi…
