Otto Ozols: Draudi par Eiropas sašķelšanos ir tīši pārspīlēti 5
Katalonija nelokāmi un nenovēršami gatavojas īstam neatkarības referendumam. Pašreizējā Katalonijas parlamenta vairākums un prezidents ir paziņojuši, ka vēlas sarīkot balsošanu 2017. gada septembrī. Šobrīd viņi aicina Spānijas valdību uz cieņpilnu, savstarpēju dialogu, lai kataloņiem būtu iespējams balsot mierīgā un likumīgā veida, līdzīgi, kā to varēja Skotijas iedzīvotāji. Pagaidām Spānijas atbilde ir draudi notiesāt iepriekšējo prezidentu Arturu Masu un pašreizējo Katalonijas parlamenta prezidenti Karmi Forkadeļu.
Nereti, runājot par Katalonijas neatkarības centieniem, cilvēki bažījas, kas notiks ar Spāniju un pat visu Eiropu, ja kataloņiem izdosies tikt pie savas valsts neatkarības? Vai nesāksies lavīnveida līdzīgas prasības citos Spānijas reģionos un arī citviet Eiropā? Te jāatgādina, ka patiešām nopietnas, plašu sabiedrības atbalstu baudošas neatkarības kustības ir tikai divās vietās Eiropā – Katalonijā un Skotijā. Pēdējā, kā zināms, tika atļauts sarīkot referendumu, centrālā valdība Londonā stingri brīdināja skotus, ka, nobalsojot par neatkarību, viņi var tikt izmesti ārā no Eiropas Savienības. Ar nelielu balsu pārsvaru skoti izvēlējās palikt Lielbritānijas sastāvā. Ironiski – tieši tas beidzās ar to, ka viņi tomēr tika izmesti no ES. Tieši tā – izmesti, jo skoti nesenajā referendumā par Lielbritānijas dalību ES pārliecinoši balsoja par palikšanu. Tomēr pārējie briti nobalsoja pret un, neskatoties uz skotu nepārprotami pausto vēlmi, viņi tiek izgrūsti no Eiropas Savienības.
Bez skotiem un kataloņiem Eiropā vairs nav nevienas neatkarības kustības, kas baudītu ļoti plašu tautas atbalstu. Lai saprastu, ko nozīmē plašs tautas atbalsts, ir jāielūkojas pašu nesenajā vēsturē. Un tur mēs ieraudzīsim ļoti pārliecinošu līdzību. 1989. gadā visās Baltijas valstīs kopā dzīvoja aptuveni 8 miljoni iedzīvotāju. Protams, daļa no viņiem bija okupācijas laikā ieceļojošie migranti. Baltijas ceļā 23. augustā, paužot atbalstu savu valstu neatkarībai, rokās sadevās apmēram 2 miljoni cilvēki.
Katalonijā šobrīd dzīvo apmēram 7,5 miljoni iedzīvotāju un daļa no viņiem ir ekonomiskie migranti no Spānijas vai viņu pēcteči. Te gan jāteic, ka Katalonijas neatkarības ideju atbalsta arī daudzi spāniski runājošie iedzīvotāji, daudzi no viņiem vairs neuzticas centrālajai valdībai Madridē. Līdzīgi kā Baltijas valstīs arī Katalonijā līdzīgā cilvēku ķēdē 2013. gadā rokās sadevās apmēram 1,6 miljoni iedzīvotāju, bet nākamajos gados līdzīgās demonstrācijās jau piedalījās no 1,8 līdz pat 2 miljoniem iedzīvotāju. Mēs varam saskatīt ļoti precīzas paralēles ar Baltijas valstīm, kur ar līdzīgu iedzīvotāju skaitu ielās izgāja tikpat liels neatkarības aktīvistu skaits. Arī 2014. gadā notikušajās Katalonijas parlamenta vēlēšanās pārliecinošu vairākumu ieguva neatkarības ideju aizstāvošas partijas, pašreizējais Katalonijas prezidents un parlamenta vadītāja ir stingri neatkarības idejas aizstāvji. Tā ir vēl viena līdzība ar Baltijas valstīm, kur pēc 1989. gada Baltijas ceļa vietējos, vēl pēc okupācijas laika likumiem vēlētājos parlamentos vairākumu ieguva neatkarības atbalstītāji.
Tomēr, ja katalāņiem izdosies piepildīt savu sapni, līdzīgi kā tas izdevās baltiešiem 1918. un 1991. gadā, vai tas patiešām nesašķels Spāniju? Gandrīz vienmēr tiek jautāts, vai katalāņiem neseko baski ar neatkarības prasību savai zemei? Vācu sabiedriskais medijs “Deutsche Welle” pavisam nesen īpašā materiālā norādījis, ka lielākais vairums basku no domas par neatkarību ir atteikušies. To arī apliecināja nesenās vietējā parlamenta vēlēšanas. Tajās pārliecinošu atbalstu guva Basku Nacionālistu partija, kas sen atteikusies no prasības pēc neatkarības. Priekšvēlēšanu programmā un diskusijā viņi pat neieminējās par tādu iespēju. Savukārt partija, kas aicina uz Basku zemes neatkarību, jau iepriekšējā parlamentā netika iekļauta valdošajā koalīcijā un šajās vēlēšanās vēl vairāk zaudēja vēlētāju atbalstu. Tādēļ pilnīgi droši var apgalvot, ka Basku zeme nesekos Katalonijai ar neatkarības referendumu. Un pat tad, ja notiktu brīnums un centrālā valdība Madridē viņiem to atļautu, vairākums nobalsotu par palikšanu Spānijas sastāvā. Tam ir vairāki iemesli. Pamatā tiek piesaukts viens, Basku zemei ir īpaši nodokļu atvieglojumi, no Madrides viņi ik gadus gūst apmēram 2 miljardus eiro papildus. Tomēr vai ar naudu vien ir pieticis, lai noslāpētu vēlmi pēc neatkarības?
Ir vēl kāda būtiska lieta, ko netieši norāda tas pats “Deutsche Welle” materiāls. Interesanti, ka Vācijas valdības atbalstītais medijs “Deutsche Welle”, kuram būtu jāievēro augsti žurnālistikas ētikas standarti, šoreiz būs grēkojis. Tas gan nav nekas neparasts, ja runājam par “DW” krievu valodas redakciju, viņiem līdzīgi “misēkļi” gadījušies arī iepriekš, rakstot par, piemēram, Latviju. Rakstot par Katalonijas un Basku zemi, raksta autors ir atsaucies tikai uz Basku zemes un Madrides politologiem. Tā ir izplatīta žurnālistu kļūda – rakstot par Kataloniju, balstīties uz Madrides avotiem. Līdzīgi kā kādreiz Rietumu žurnālisti rakstīja par Baltiju, smeļoties informāciju… Maskavā. Šajā gadījumā ir līdzīgi – “DW” rakstā kataloņu viedoklis nav uzklausīts. Tāpēc nav pārsteigums, ka raksts ir klaji vienpusīgs un nav ievērots viedokļu līdzsvara princips. Tomēr neskatoties uz to, impēriskās domāšanas āža kāja ir izlīdusi. Rakstā norādīts, ka Katalonijā ir lielas problēmas spāniski runājošajiem – tiek slēgtas spāņu valodas skolas, tirgotāji tiek sodīti par to, ka izliek paziņojumus spāņu valodā. Vienvārdsakot, cilvēkiem, kuri Katalonijā izvēlas runāt spāņu, nevis kataloņu valodā, ir grūta dzīve, viņi tiek diskriminēti. Rakstā, kā jau minēju, jūs neatradīsiet Katalonijas puses viedokli, kas varētu tuvāk paskaidrot patieso situāciju. Patiesība ir tāda, ka Katalonijā ar likumu ir noteikts, ka pamata oficiālās saziņas valoda ir kataloņu un izglītības sistēmā arī pamatā ir kataloņu valoda. Tas ir darīts tādēļ, ka iepriekšējos gadsimtos Spānijas centrālās varas iestādēs ir vairākkārt centušās izskaust kataloņu valodu kā viņu identitātes pamatu. Tādēļ pašreizējā Katalonijas valdība rūpīgi sargā kataloņu valodu pašu zemē Katalonijā. Viņi uzskata, ka vienas valodas izglītības sistēma ir vislabākais sabiedrības integrācijas veids, iespēja vienot sabiedrību.
“Deutsche Welle” materiālā kā “labais” piemērs tiek piesaukta tā pati Basku zeme, kur brīvi valda pilnīga divvalodība. Oficiālajā un ikdienas saziņā spāņu valoda ir pieejama visur. “DW” materiālā nav atklātas šīs politikas sekas. Basku zemē basku valodu ikdienā lieto vairs tikai 30% iedzīvotāju. Divvalodība ir novedusi pie tā, ka Basku zemes pamata valoda ir kļuvusi par bezcerīgu mazākuma valodu pašu zemē. Vairākums cilvēku runā un domā spāniski. Un kā liecina vēlēšanu rezultāti, viņi arī vairs nesapņo par savu neatkarīgu valsti. Kataloņi līdzīgi kā baltieši nevēlas piedzīvot šādu skumju likteni. Tāpat kā mēs, baltieši, to nevēlējāmies arī 1918. un 1989. gadā.
Tomēr ir skaidrs un “Deutsche Welle”, un Basku zemes parlamenta vēlēšanas to apliecina – Katalonijas neatkarības pasludināšanas gadījumā nekāds separātisma vilnis ne Spānijā, ne arī citur Eiropā nav sagaidāms. Tā ir acīmredzams Madrides blefs, ko nekritiski atkārto slikti informētie, biedējot sevi un pārējos, ka Eiropa var gluži vai sadrupt. Te ir jāteic, ka bailēm lielas acis. Katalonijas gadījumā runa ir par tautas pašnoteikšanās tiesībām, par tautas nepārprotami pausto vēlmi saglabāt savu valodu, savu identitāti, savu kultūru. Kataloņu valoda nav spāņu valodas dialekts, tā ir starptautisku organizāciju atzīta patstāvīga valoda ar gadsimtu senām saknēm, līdzīgi kā radnieciskās franču, itāļu un portugāļu valodas. Baltiešiem īpaši vajadzētu saprast kataloņu vēlmi nepiedzīvot basku skumjo likteni, kad ar uzspiestu divvalodību pamazām tiek zaudēta valoda pašu zemē un pēc tam arī vēlme pēc neatkarības.
“DW” rakstā vēl pieminēts, ka Katalonijas parlamentā vairākumu ir ieguvuši radikāļi. Tie ir nopietna medija necienīgi meli, kas ir nekritiski atkārtoti – Katalonijas parlamentā neatkarības koalīcijā ir visa spektra politiskie spēki no labējām līdz kreisām partijām. Tomēr nevienu no tām nevar uzskatīt par radikāļiem. Kataloņi vienmēr ir uzsvēruši un ar darbiem apliecinājuši – viņu neatkarības kustība ir absolūti miermīlīga, balstīta vislabākajās nevardarbīgās pretošanās un demokrātijas tradīcijās. Šobrīd Katalonijā no pilsētās uz pilsētu ceļo igauņu dokumentālā filma “Dziesmotā revolūcija”. Kāds katalānis reiz teica – mēs saprotam baltiešu mācību, ja vēlamies būt brīvi: jādzied! Jādzied kopā! 19. gadsimtā baltieši sanāca kopā uz dziedāšanas svētkiem. Tas iemācīja mums sadarboties, apzināties kopības spēku, šī pieredze bija ļoti svarīga, dibinot savas valstis. Tas ļāva mums pārdzīvot arī drūmos okupācijas laikus. Kad sanāk tūkstoši kopā, kad sirds sitas visiem vienā ritmā, kad dzied un sapņo vienu sapni, tad neviens šo kopīgo garu nevar salauzt. Un Eiropu nevar sašķelt vienas senas tautas sapņa piepildījums. Tas ir veids, kā Eiropa var vēlreiz apliecināt uzticību demokrātiskajiem principiem, kas reiz devuši neatkarību Norvēģijai, Somijai, Igaunijai, Latvijai, Lietuvai un citām.
Avots:
“Deutsche Welle” krievu redakcija, autors Viktors Čereckis no Madrides “Kāpēc Basku zemes nacionālisti neprasa neatkarību no Spānija” (“Почему националисты из Страны басков не требуют независимости от Испании”)
http://www.dw.com/ru/почему-националисты-из-страны-басков-не-требуют-независимости-от-испании/a-19567926
