Otto Ozols: Atmiņu stāsts par 23. augustu ar rupjībām 31
Vāciešiem ir lieliska filma par komunistiskā režīma laikiem – “Citu dzīve” (“Das Leben der Anderen”). Iesaku ikvienam. Viena no visu laiku labākajām latviešu filmām par tiem laikiem ir “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Tā ir filma, kurā ir tik daudz spārnotu teicienu, trāpīgu citātu, fantastisku kadru, cik, bez pārspīlēšanas, nemēdz būt pat desmit Holivudas filmās kopā. Neskatoties uz to, ka tur pie katras filmas strādā arī dialogu meistaru komandas.
Šajā filmā bija arī tāda frāze, kuru neviens neatkārtos labāk par Sprēsliņu ģimenes galvu Viktoru jeb aktieri Boļeslavu Ružu. Kādā saspringtā epizodē viņš iepazīstināja klātesošos ar kādu zīmīgu atmiņu stāstu. To uzsākot, viņš teica: “Bija tāds gadījums…”
Runājot par 23. augustu, arī man ir kāds gadījums, kuru joprojām ik pa brīdim atceros. Tajā būs rupjības un tādēļ cilvēkus ar smalkākām dvēseles stīgām lūdzu tālāk nelasīt. Viss sākās 1987. gada 22. augustā, manas mammas brālis jautāja, vai 23. augustā došos uz protesta akciju pie Brīvības pieminekļa. Tā nu sagadījies, ka šajā dienā man ir dzimšanas diena un pilnīgi neko nezināju par Molotova–Ribentropa pakta slepeno pielikumu. Tajos laikos vēstures stundās par to neko nemācīja.
Onkulis mani izglītoja ļoti ātri – viņš paskaidroja, ka 1939. gada 23. augustā Hitlers ar Staļinu noslēdza slepenu līgumu, kurā “vācieši pārdeva Latvijas brīvību krieviem”. Tāpēc Padomju Savienība mūs 1940. gadā varēja mierīgi okupēt. Tagad man viss bija skaidrs un biju gatavs doties atzīmēt savu 17 gadu dzimšanas dienu pie Brīvības pieminekļa. Tomēr bija 1987. gads, pretpadomju demonstrācijas vēl bija diezgan bīstams pasākums. Atšķirībā no mūsdienām toreiz katrs otrais nebija varonīgs cīnītājs pret pastāvošo režīmu. Arī es tāds nebiju.
Man bija nelāga pieredze gan ar padomju miličiem, gan ar čekistiem. Viņi tevi varēja brīvi piekaut turpat uz ielas un pēc tam vēl iecirknī. Par čeku vispār klīda briesmu stāsti – par nagu maukšanu, sišanu ar stekiem pa kāju pēdām un tādā garā. Es gan nepazinu nevienu, kuram pašam tā bija gadījies, bet padomju laikā varēja notikt viss. Bija arī cits nopietns apsvērums – bija vēl gads jāmācās vidusskolā un par piedalīšanos šādos pasākumos varēji tikt izmests no skolas, sabojāts raksturojums un netikšana augstskolā. Tas nozīmēja diezgan apgrūtinātu atlikušo dzīvi Padomju Savienībā. Atzīšos godīgi – šāda perspektīva mani biedēja. Tādēļ drošības labad pārjautāju onkulim – cik drošs ir tas pasākums? Viņš atteica, ka laiki ir mainījušies un režīms kļuvis iecietīgāks.
Kā piemēru viņš minēja tajā pašā gadā notikušo 14. jūnija mītiņu pie Brīvības pieminekļa. Toreiz komunistu izdevumi īpaši uzsvēra, cik viss noritējis mierīgi un neviens nav aiztikts. Tas mani iedrošināja. Tiesa, šie drosmīgie cilvēki toreiz avīzēs tika dažādi nopulgoti, bet cilvēkus, kurus nievāja komunistu avīžu skribenti, mēs uzskatījām par cienījamiem drosminiekiem. Tādēļ piekritu piedalīties šajā demonstrācijā.
Aicināju līdzi arī savus draugus, tomēr visi atteicās – nevis tādēļ, ka būtu bail, bet tieši šajā dienā kaut kur tālu ārpus Rīgas bija kaut kāds alternatīvās mūzikas festivāls. Vēlāk gan viņi ļoti nožēloja savu izvēli, jo festivāls bija garlaicīgs, bet pie Brīvības pieminekļa par garlaicību nevarēja sūdzēties itin nemaz. Liktenīgajā dienā pie Brīvības pieminekļa devos ar mammas brāli un mammas māsu. Brīvības piemineklim tuvojāmies, ejot pa Raiņa bulvāri. Pa gabalu jau redzēju lielas ļaužu masas, bet lielas nekārtības vai nemierus vēl nemanīju. Joprojām domāju, ka viss būs mierīgi. Pie Brīvības pieminekļa piegājām no otras puses – toreiz tur bija padomju lidsabiedrības “Aeroflot” kases. Brīvības pieminekli kā saniknotu zvirbuļu bars bija apsēduši čekisti, to ciešās rindas aplenkušas miliču ķēdes. Tomēr viņi koncentrējās uz cilvēkiem, kuri centās tikt pie pieminekļa no centrālās puses, no “Laimas” pulksteņa puses. Tāpēc kaut kā gadījās, ka mēs salīdzinoši vienkārši izspraucāmies cauri miliču kordonam un mierīgi pienācām pie pieminekļa no otras puses. Mēs nostājāmies ar skatu pret uzrakstu “Tēvzemei un Brīvībai” un ar noliektu galvu atdevām godu. Darīju to pirmo reizi mūžā un tas bija patiesi satraucošs brīdis.
Tajā mirklī sadzirdēju skaļus aplausus un uzmundrinošus saucienus. Tikai tad aptvēru, ka tā pavisam vairs nav mierīga demonstrācija, miliči centās nelaist daudzos tūkstošus pie pieminekļa, apkārt riņķoja sabiedriskais transports, čekas un milicijas mašīnas. Iepriekš spraucoties cauri cilvēkiem, līdz galam nebiju aptvēris situācijas nopietnību. Smirdēja pēc izplūdes gāzēm, cilvēkus, kuri nepakļāvās čekistiem, ķēra un bāza autobusos un milicijas mašīnās. Cilvēki skaļi skandēja: “Brīvību, brīvību”, “Demokrātiju, demokrātiju”, “Tēvzemei un Brīvībai!”. Tajā brīdī man palika ļoti bail. Sapratu, ka atpakaļ jāiet pa to pašu ceļu, pie demonstrantiem ielas malā nevarēju tikt – tur bija pamatīga miliču ķēde. Mums bija jādodas tieši uz to pašu pusi, kur čumēja un mudžēja ar čekistiem, ap Brīvības pieminekli riņķoja autobusi un to aizsegā cilvēki tika apcietināt un kaut kur vesti projām. Tas draudēja arī mums. Pirmā čekistu virzienā devās mana tante un onkulis. Sekoju viņiem pa pēdām. Te jāatzīmē, ka mana tante bija grūtniecības pēdējā mēnesī, kas bija ļoti labi redzams. Čekistus tas īpaši neuztrauca, viņi sagrāba viņu aiz rokas un sāka kaut kur vilkt. Tomēr viņi bija pieķērušies nepareizajai personai – mana tante nekad mūžā klusējot nepadosies. Viņa iekliedzās tādā balsī, ka notrīsēja apkārtējo māju stikli: “Grūtnieci sit, grūtnieci sit!” Šajā brīdī tuvāk esošie demonstranti sašutumā burtiski uzvārījās un sāka skandēt: “Fašisti, fašisti”, “Rokas nost, rokas nost!” un sāk spiesties virsū miliču ķēdēm, lai glābtu grūtnieci. Nabaga miliči ar milzu grūtībām spēja noturēt milzīgo spiedienu. Viļņošanās un sašutums izplatījās vēja ātrumā. Mana tante turpināja kliegt, demonstranti aizvien skaļāk skandēja “fašisti, fašisti”, izskatījās, ka tūlīt situācija kļūs pavisam nekontrolējama. Čekisti palaida manu tanti vaļā un es kopā ar viņu laimīgi tiku līdz Raiņa bulvāra un Ļeņina ielas stūrim, kur ātri iejukām demonstrantu pūlī. Mēs bijām glābti. Joprojām esmu pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri ar skaļiem protestiem paglāba mani no nonākšanas čekas nagos.
Tomēr mana tante ar onkuli negrasījās doties projām. Pievienojāmies demonstrantiem, kuri ar skaļiem aplausiem apsveica katru, kurš bija izlauzies līdz piemineklim nolikt ziedus. Daļa no drosminiekiem, šķērsojot ielu, izlauzās caur miliču ķēdēm un tādējādi aizmuka no čekistiem. Daļa tomēr tika notverta. Redzēju, kā kāds drosmīgu jauniešu pulciņš nolika ziedus un strauji metās pāri ielai, pārrāva aplenkumu un paglābās no čekistiem. Tomēr viens no viņiem mazliet aizkavējās, kāds čekists metās viņam pakaļ un, sev par nelaimi, ieskrēja kopā ar jauno cilvēku ļaužu pūli, jo miliči pašķīrās, ielaida bēgli un čekistu, kurš viņu vajāja. Pēc mirkļa vajātājs izlidoja ārā no ļaužu pūļa kā korķis no šampanieša. Viņa baltais krekls bija saplosīts lēveros. Redzēju, kā pirms tam viņš gribēja sagrābt to jaunieti, bet cilvēki čekistu norāva nost un izmeta ārā uz ielas. Viņa biedri to redzēja un kāda dāma no viņa kolēģiem sašutusi noskrēja no pieminekļa platformas, nostājās drošā attālumā aiz miličiem un sāka kliegt uz demonstrantiem: “Мало мы вас перестреляли!” (“Par maz mēs jūs esam šāvuši!” – krievu val.)
Tikmēr mana tante un onkulis sāka skaļi dziedāt pazīstamas latviešu dziesmas – cilvēki pievienojās un drīz vien tas bija brašs kopkoris. Tiesa, nezinu, vai viņi bija pirmie, kas to sāka. Katrā ziņā mūs vienoja un iedrošināja dziesma. Tā mēs tur stāvējām, dziedājām un apsveicām, katru, kurš, spītējot čekistiem, devās godināt māti Latviju, Tēvzemi un Brīvību. Tomēr čekisti drīz vien atkal bija klāt. Viņi bija izskaitļojuši, kur ir tie skaļākie dziedātāji. Šoreiz viņi nevarēja tā vienkārši atnākt un brutāli mūs savākt. Uzradās tāds maza auguma vīrelis zīmīgā pelēkā uzvalkā.
Nezinu kādēļ, bet tādi gaišpelēki vasaras uzvalki bija gandrīz vai tāds kā neoficiāls čekistu formas tērps. Viens tāds, saldi smaidīdams, tuvojās manai tantei. Viņa izlikās viņu neredzam un turpināja skaļi dziedāt. Čekists pienācis viņai klāt un krievu valodā jautāja: “Sveika, vai atceries, kā mēs mācījāmies vienā skolā?” Mana tante viņu ignorēja un turpināja dziedāt. Čekists nelikās mierā un jautāja: “Vai atceries to Mihailu no paralēlās klases?” Tas, protams, bija pilnīgi stulbs jautājums, jo mana tante nebija mācījusies krievu skolā un šis nebija skolas salidojums. Vēlāk man izstāstīja, ka, šādi ievelkot bezjēdzīgas sarunas, čekisti ja nevar citādi apklusināt, tad šādi neitralizē aktīvākos demonstrantus. Mana tante turpināja dziedāt un ignorēt mazo utu vanagu. Viņš turpināja plīties virsū ar vēl stulbākiem jautājumiem. Vienā brīdī tante apklusa un pasauca tuvāk uzmācīgo čekistu. Es stāvēju tieši blakus un uzmanīgu vēroju, kas sekos. Redzēju, kā viņa viņam pieliecas tuvāk un ne pārāk skaļi, bet ļoti skaidri krievu valodā pateica: “Пошол на**й” (ļoti rupjš aicinājums krievu valodā vākties projām). Čekists strauji piesarka, atlēca nost un dusmīgu ģīmi piedraudēja mūs vēl noķert. Šajā brīdī tuvāk stāvošie demonstranti bija viņu ievērojuši un arī izgrūda uz ielas.
Mēs nepalikām līdz demonstrācijas beigām. Zinu, ka beigās ieradās ugunsdzēsēju mašīnas, lai izklīdinātu cilvēkus. Tajā brīdī mēs jau bijām elektriskajā vilcienā un braucām uz mājām Jūrmalā. Kā jau iepriekš teicu, mana tante bija grūtniecības pēdējā mēnesī. Pēc piecām dienām – 28. augustā – viņai piedzima meita, mana māsīca. Daudz laimes dzimšanas dienā, māsīc! Šodien viņa ir izaugusi par lielisku cilvēku, kurai jau pašai ir divi jauki bērni.
Stāstam ir arī turpinājums. Draugi, kuri bija Brīvības pieminekļa vietā devušies uz nenosakāmas izcelsmes un satura mūzikas festivālu, mani apbrīnoja. Tomēr es nejutos kā varonis. Patiesībā es gandrīz vai nejauši biju kļuvis par drosminieku. Ja es būtu iepriekš zinājis, kā tur viss notiks, nezinu, vai būtu tik daudz drosmes. Tas tomēr vēl bija 1987. gads un izrādīt pretestību režīmam spēja tikai visdrosmīgākie. Tas bija ārkārtīgi bīstami.
Man bija jāmācās vēl viens gads vidusskolā, visu šo gadu burtiski katru dienu baidījos, ka uz skolu atbrauks pelēkie čekas limuzīni, tikšu apcietināts vai arī vienkārši padzīts no skolas. Tā tajos laikos mēdza notikt. Ja pareizi atceros, vairākus tās demonstrācijas dalībniekus piemeklēja šāds liktenis. Nezinu precīzi, bet, šķiet, mana skolas vadība bija informēta par manu piedalīšanos 23. augusta demonstrācijā. Tomēr neviens pat ar pušplēstu vārdu ne aizrādīja, ne arī pārmeta to. Pat ja čekisti kaut ko bija ziņojuši manai skolas vadībai, viņi to vienkārši ignorēja. 1987./1988. gadā tas nebija vienkārši arī skolas vadībai. Padomju režīma laikā pat acu pievēršana varēja būt liktenīgs pārkāpums. Katrā ziņā esmu pateicīgs savai tā laika skolas vadībai, ka viņi mani pasaudzēja šajā ziņā. Pat vairāk – zinot, ka pēc skolas gatavojos stāties Latvijas Universitātē, man tika uzrakstīts nepelnīti labs raksturojums. Piedevām grasījos stāties LU Juridiskajā fakultātē, tam bija nepieciešams padomju sabiedrībai uzticama biedra raksturojums.
Pēc vidusskolas beigšanas iestājos LU Juridiskajā fakultātē vakara plūsmā. Izturēju konkursu un tiku uzņemts, šķita, ka biju izmucis no čekas visuredzošās acs. Laimīgs soļoju pa universitātes gaiteņiem un pēkšņi redzu, ka man pretī nāk …. jā, tas pats mazais čekists tajā pašā gaišpelēkajā uzvalciņā. Soļo tieši pretī, visā plašajā gaitenī mēs esam vienīgie. Tajā brīdī man notrīsēja kājas, es nodomāju: “Nu, ir sūdi vagā, tomēr atraduši mani!” Tomēr čekists, tikpat omulīgi smaidīdams, aizčāpoja garām, vicinādams tajos laikos populāro “diplomāta” čemodānu. Vēlāk satiku viņu diezgan bieži. Neiepazināmies, tik vien noskaidroju, ka viņš ir mācās tajā pašā fakultātē, tikai krievu plūsmā. Kas ar viņu notika vēlāk, nezinu. Iespējams, ka skatās Krievijas TV un skaļi žēlojas visai pasaulei, ka Latvijā viņu apspiež. Varbūt iemācījies latviešu valodu, ciena savu dzimto un veiksmīgi iekļāvies jaunajā, brīvajā un neatkarīgajā Latvijā. Bet varbūt viņš ir devies uz Krieviju, kļuvis par fermeri, audzē un gana troļļus.
