Otto Ozols: Aptīri draugu, kamēr tas vēl silts 8
Daudzi, iespējams, atceras slaveno angļu melnā humora frāzi no leģendārās izrādes par Šerloku Holmsu – “Gaļa paliek gaļa,” teica Vecais Vāverlijs un ievilka sievas līķi pieliekamajā. Pēc britu vēlētāju lēmuma izstāties no Eiropas Savienības palikušo valstu pārstāvji steidz rīkoties gluži kā pieminētais Vecais Vāverlijs. Īpaši jau šobrīd, kad pretēji dažu pašmāju ekspertu iedomām jaunā Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja jau pirmajās telefona sarunās ar Eiropas valstu līderiem uzsvēra – viņas valdība pildīs vēlētāju gribu.
Vecais Vāverlijs teica “gaļa paliek gaļa”, bet uzņēmēji parasti saka – “bizness ir bizness, nekā personīga”. Proti, jāmāk izmantot jebkuru izdevīgu situāciju. Latvijas Universitātes asociētais profesors kādā savā rakstā norādīja ļoti tieši: “Pēc pieklājīga neilga sēru brīža Latvijai, iespējams, vajadzētu palūkoties, kā izmantot “Brexit” rezultātā radušās iespējas.” Vienvārdsakot, mazliet pasēro, bet tad gan steidz grābt, ko var.
Patiesībā Eiropas Savienībā jau sākušās īstas sacensības, ko varētu raksturot ar īstu britu melno humoru: “Aptīri draugu, kamēr tas vēl silts.” Briti nolēma pārtraukt savu kā ES dalībvalsts mūžu, bet pārējie uzreiz lūkojās, kādu labumu izsist. Būtībā steidz apgūt aizgājēja mantu, pirms tas vēl nav pat lāga aizgājis. Bet jāatceras, “gaļa paliek gaļa” un mūsdienu dinamiskajā pasaulē kavēties nedrīkst.
Tas pats Auers, kurš ļoti labi pazīst Lielbritāniju, norādīja, ka Londonā finanšu pakalpojumu sfērā ir nodarbināti ap 360 000 augsti apmaksātu speciālistu. Atsaucoties uz laikrakstu “Financial Times”, viņš norāda, ka lielās ASV investīciju bankas jau sākušas pārvietot personālu no Londonas uz Dublinu, Frankfurti, Parīzi un citiem Eiropas finanšu centriem.
Tieši Londonas jaudīgā un simtus miljardus vērtā finanšu industrija ir visvērtīgākais laupījums, kas interesē pasaules varenos. Īpaši jau kontinentālās Eiropas. Un šeit mēs nonākam pie kādas pārdomu vērtas sakritības. Daudzi joprojām ir diezgan lielā neizpratnē par ES augstākās vadības un īpaši EK prezidenta Žana Kloda Junkera pavisam dīvaino pasivitāti pirms balsojuma Lielbritānijā. Tā bija tikai daļēji britu iekšējā lieta, jo viņi lēma arī par visas ES nākotni. Pavisam noteikti ES vadītājiem bija tiesības teikt savu vārdu, mēģināt skaidrot un pārliecināt britus par ES priekšrocībām. Demokrātiskās sabiedrībās tā būtu pašsaprotama lieta. Tomēr Žans Klods Junkers šādu iespēju faktiski neizmantoja. Pat vairāk – viņš rīkojās tieši pretēji. Tās retās reizes, kad viņš uzrunāja britu sabiedrību – tie vairāk bija brīdinājumi, kas drīzāk izklausījās pēc draudiem. Tie kuri pazīst lepnos britus, zina, ka tas ir vissliktākais veids, kā uzrunāt brīvu sabiedrību. Šāda attieksme aizvaino, un pieredzējuši politiķi labi apzinās, ka šādos balsojumos ir krietna daļa emociju. Efekts būs tieši pretējs. Un tā arī notika. Līdzīgi kusla bija citās reizes tik enerģiskā Vācija. Nevilšus rodas iespaids, ka viņiem tikai vārdos bija žēl par britu lēmumu pamest Eiropas Savienību.
Pirmajā mirklī tas liekas pārsteidzoši. Vai patiešām Junkers ar saviem biedriem būtu vēlējies britu aiziešanu? Viņš apgalvo pretējo, bet kā lai izskaidro tik dīvaino pasivitāti? Te ir īstais brīdis paskatīties uz Junkera pagātni, viņa ļoti ciešās saites ar finanšu industriju un dzimto Luksemburgu.
Luksemburgu mēs visi pazīstam kā vienu no bagātākajām pasaules valstīm. Valstī ar apmēram pusmiljonu iedzīvotāju ir apmēram 1000 dažādu investīciju fondu, apmēram 200 bankas un neskaitāmas citas finanšu kompānijas. Luksemburgas bankas tiek uzskatītas par gandrīz tikpat uzticamām kā Šveices, tās ļoti draudzīgā nodokļu sistēma ļauj Luksemburgu faktiski pieskaitīt ofšoru nodokļu paradīzēm. Šī mazā valsts ir pasaulē ļoti ietekmīgs finanšu centrs. Šī miljardus vērtā industrija katru gadu valstij un tās elitei ienes pasakainas bagātības un dod milzīgu ietekmi.
Kāds tam sakars ar Žanu Klodu Junkeru? Pirms divdesmit trīsdesmit gadiem Luksemburgas ekonomika bija sākusi nīkuļot, jo pamata industrija bija dzelzsrūdas ieguve un apstrāde zaudēja jaudu. Pieprasījums bija krities, Luksemburgas finanšu situācija ļodzījās, bija steigšus jāmeklē citi risinājumi. Tas ir laiks, kad aktīvajā politikā iesaistījās Junkers. Viņš bija Luksemburgas finanšu ministrs divdesmit gadus – no 1989. līdz 2009. gadam. Paralēli ministra pienākumiem ļoti ilgu laiku bija arī Luksemburgas premjerministrs – no 1995. līdz 2013. gadam. Faktiski viņš bija viens no galvenajiem Luksemburgas kā jaudīga globāla finanšu centra konstruktoriem un tēviem.
Kas ir viens no lielākajiem un ietekmīgākajiem Luksemburgas konkurentiem Eiropā? Lielbritānija un tās galvaspilsēta Londona. Kas būs ieguvēji pēc tam, kad daļa no šīs miljardu vērtās industrijas centīsies pārcelties uz ES? Pavisam noteikti Vācijas finanšu galvaspilsēta Frankfurte pie Mainas. Tomēr tā nav tik liela, lai spētu uzņemt visus pārbēdzējus no Londonas. Kas ir vēl viens ļoti ietekmīgs ES finanšu centrs? Pareizi – Žana Kloda Junkera dzimtā Luksemburga un viņa pašrocīgi uzbūvēta finanšu impērija.
Reālpolitiski ciniski vērtējot, tieši Vācija un Luksemburga būs lielākās ieguvējas no Lielbritānijas izstāšanās.
Sekojot politiskajam savienoto trauku principam – britiem aizejot no ES – ietekme un vara pār Eiropu visvairāk pieaugs tieši Vācijai. Piedevām, ja vēl piepildās scenārijs, ka Skotija atdalās un pievienojās eirozonai, tad ir nošauti vēl vismaz divi zaķi. Ļoti trekni zaķi – eirozona papildinās ar vēl vienu ļoti bagātu un ietekmīgu biedru, bet no Lielbritānijas kā varena ekonomiskā konkurenta pāri paliek vien blāva ēna.
Kas būs zaudētāji? Šobrīd izskatās, ka par zaudētājiem var droši uzskatīt Baltijas valstis. Jo pašreizējās ES lielvalstis – Vācija, Francija, Itālija un Spānija – ir daudz pielaidīgākas attiecībās ar Krieviju. Nemaz jau nerunājot par to, ka ES būs izjaukts iekšējais varas līdzsvars. Tagad minētajām valstīm un īpaši Vācijai neviens īpaši netraucēs izmantot savu pieaugušo varu pār ES.
Nav zināms, vai Žans Klods Junkers ar saviem draugiem paredzēja Lielbritānijas referenduma iznākumu, bet ir skaidrs, ka viņš nepārpūlējās, lai britus pārliecinātu palikt. Tikai ilgākā laika posmā mēs varēsim redzēt, kādu labumu no tā visa iegūs viņa Luksemburgas banku un pasaules nodokļu “optimizētāju” paradīze. Tad arī mēs uzzināsim, vai Baltijas valstu intereses kārtējo reizi nav tikušas smalki notirgotas reālpolitiskajā tirgū.
Diemžēl ES pamatos ir ielikts nevis ideju kopums, bet gan cinisku tirgotāju aprēķins. Un tāpēc nevajag brīnīties, ka tās vadoņi rīkojās pēc principa – aptīri draugu, kamēr tas vēl silts. Kā teica Vecais Vāverlijs – gaļa paliek gaļa.
