Otto Ozols: 20 stundas hibrīdkara ierakumu otrā pusē (+FOTOGALERIJA no Maskavas) 72
OTTO OZOLS
Otrdien saņēmu negaidītu piedāvājumu no Krievijas TV kompānijas NTV – aicinājumu piedalīties politisko diskusiju raidījumā “Tikšanās vieta” (Mesto vstreči). Kopš Ukrainas krīzes Krievijas TV gandrīz nemaz neskatos, tādēļ īsti nav nojausmas par šo raidījumu. Ir tikai aizdomas, ka tas varētu būt kārtējais manipulatīvais propagandas šovs.
Jautāju, kāpēc Krievijas TV pēkšņi tāda interese? Izrādās, ka esot mani dzirdējuši radio Baltkom, kur pamatoju savu viedokli par “Pleskavas tūristiem” Latvijā, proti, par vienu daļu krieviski runājošo, kuri visu mūžu ir nodzīvojuši Latvijā, bet turpina sabiedriskās vietās uzvesties kā nesen iebraukuši tūristi. Krievijas TV kompānijai NTV esot iecerēts raidījums par krievu valodas apdraudējumiem bijušajās Padomju republikās, īpaši Baltijā un Ukrainā.
Telefona sarunā paskaidroju Krievijas TV raidījuma producentei, ka esmu bieži kritizējis viņu TV kanālus un pat dēvējis par Putina “stabulēm” un “propagandas kanalizācijas trubām”. Producente neatlaidās, sakot, ka man ir tiesības uz savu viedokli. Saku, ka varētu būt arī problēma ar vīzu, jo esmu savās slejās ļoti neganti kritizējis Putinu un apšaubījis viņa veselo saprātu. Krievijas producente: Putinu mēdz kritizēt arī Krievijā, un tas arī nav nekas īpašs. Viņi sazināšoties ar Krievijas vēstniecību Latvijā un steidzamības kārtā nokārtošot vīzu.
Viņi savu vārdu tur, Krievijas vēstniecības Rīgas vīzu daļā laipni un operatīvi vīza tiek sagatavota un izsniegta pāris stundu laikā, vakarā varu lidot uz Maskavu. Draugi un tuvinieki nobažījušies. Tās pašas dienas vakarā vēl ir ļoti sirsnīga tikšanās ar lasītājiem Mālpilī. Tur arī cilvēki, uzzinot, ka vakarā lidoju uz Maskavu, lūdz pārdomāt. Draugi saka, ka lūgs Dievu, lai es tiktu ārā no Krievijas. Neticu, ka varētu būt tik traki, bet zināmas bažas ir. Piedevām uzstājība un ātrums, ar kādu tiek sakārtoti visi dokumenti, rada aizdomas, ka tieku vilināts kāda propagandas šova lamatās, kur man tiks ierādīta “ļaunā latvieša” loma. Tomēr nolemju riskēt, esmu gatavs neļauties lamatām un daudzmiljonu Krievijas TV auditorijai izstāstīt, ka Latvijā krievi netiek vajāti un apspiesti. Zinātāji stāsta, ka Krievijas TV šovos esot jābūt gatavam daudz un skaļi kliegt. Arī tam esmu gatavs. Visbeidzot saprotu, ka šovi nāk un iet un nekas briesmīgs nenotiks arī, ja pie vārda netikšu. Būšu vismaz redzējis, kā izskatās infokara pretinieku ierakumu otrā pusē.
Tā ar nakts reisu trešdienas naktī ierodos Maskavā, mani laipni sagaida NTV pārstāvis un aizved līdz viesnīcai. No rīta vēl sazvanos ar Latvijas Izglītības ministrijas pārstāvi, kura mani apbruņo ar necaursitamiem, faktos balstītiem argumentiem. Tas vēlāk lieti noder, kad Krievijas TV žurnālisti sāk manipulēt ar skaitļiem.
Ceturtdienas priekšpusdienā tieku aizvests uz Krievijas TV centrālo studiju kompleksu “Ostankino”. Pirms raidījuma, kamēr tieku grimēts, uzrodas kāda producente un jau sāk man pārmest Latvijas krievu vajāšanu. Dara to asi un agresīvi. Noprotu, ka viņa mēģina mani uzkurināt pirms diskusijas. Vēlreiz saprotu, ka ir jāuzmanās. Viena neuzmanīga reakcija, solis pa labi vai pa kreisi diskusijas laikā un varu izdarīt pakalpojumu Kremļa propagandai, iemiesojot dzīvu “latvieti krievnīdēju”. Skaidri nojaušams šova veidotāju akcents uz dzīvām un asām emocijām. Šādā situācijā sagaidāma “deja uz ļoti plāna ledus” – šovā, iespējams, bija iecerējuši, “pumpējot” emocionālu sakāpinātu strīdu, panākt, ka racionāli argumenti tiek formāli pieminēti, bet faktiski noslīcināti bangojošu kaislību jūrā.
Drīz jau ejam uz studiju. Tur pilna zāle ar skatītājiem un tāda kā cirka arēna, kuras pretējās pusēs sēž diskusijas oponenti. Raidījuma vadītāju pāris ir pa vidu, bet tur, kur parasti cirkā sēž muzikanti, – liels ekrāns, uz kura tiek rādīti iepriekš sagatavoti sižeti par diskusijas tēmu. Esmu vienā pusē ar politologu no Ukrainas Vjačeslavu Kovtunu, kādu poli un vēl kādu ukraini. Iepriekš neesam iepazīstināti. Otrā pusē sēž krievu valodas aizstāvji, kurus arī īsti nepazīstu. Viens esot izdzīts no Igaunijas. Blakus sēdošais ukraiņu politiķis paskaidro, ka pretinieku rindās sēdošā dāma ar lielu Krievijas karogu pie žaketes atloka kādreiz bija Ukrainas parlamenta deputāte no Krimas, tagad kaismīga Krievijas atbalstītāja un Krimas okupācijas jūsmīgā stabule.
Pēc neliela raidījuma vadītāju ievada tiek rādīts īss sižets, kurā tiek stāstīts par krievu valodā runājošo vajāšanu Ukrainā, Baltijā un citur. Kā mani draugi lietuvieši teiktu – “Šausmas, drausmas, ārprātas”. Kāds somu žurnālists sižetā žēlojas, ka Ukrainā esot dabūjis pa muti tikai tādēļ, ka iedomājies runāt krieviski. Sižeta veidotāji vēl piebilst – labi, ka vēl neesot nošauts. Tālāk tiek stāstīts, ka Igaunijā Tartu esot aizvērta pēdējā krievu skola, bet Latvijā tiekot masveidā sodīti tie, kuri gana labi nerunājot latviski. Tā gada laikā esot soda naudās savākts ap 20 000 eiro! Par skolu Tartu gan vēlāk piespiežam igauņu sūdzmani atzīt, ka igauņi nevis aiz ļauna prāta, bet skolēnu trūkuma dēļ to aizvēruši.
Tikko sižets beidzies, gandrīz nekavējoties bijušais ukraiņu politologs Kovtuns sāk ļoti enerģiski skaidrot, ka ukraiņu valoda gadiem ir bijusi pazemota un tagad tikai atgūst savas likumīgās pozīcijas. Viņa oponenti, īpaši kažoku apmetusī Krimas politiķe, sāk kliegt pretī. Ukrainis atbild tikpat enerģiski. Diskusija pāris minūšu laikā ir pārvērtusies kliegšanas sacensībās. Ukrainim palīgā metas polis, kurš skaļi piesauc 5. kolonnu un Maskavas aģentus.
Raidījuma vadītāji mēģina ieviest kārtību, un man tiek jautāts, kāpēc Latvijā krievu valodai nevarētu piešķirt otro valsts valodas statusu. Atbildu, ka krievu valoda pasaulē vairāk nekā 150 miljoniem cilvēku ir dzimtā valoda un vēl apmēram 150 miljoniem tā ir otrā valoda. Tātad krievu valodas runātāju telpa ir apmēram 300 miljoni. Latviešu valodai – apmēram 1,3 miljons. Saku, ka mums šādā situācijā jāspēj ļoti nopietni aizstāvēt savu valodu – jācīnās par katru centimetru. Un kā gan mazliet vairāk nekā viens miljons var apdraudēt 300 miljonus? Tāpat jautāju, vai tiešām krievu valodai telpas ir par maz – tā ir izpletusies no Pleskavas līdz Vladivostokai? Šajā brīdī zālē aplaudē.
No otras puses kāds sāka klaigāt par to, ka mums būtu jābūt pateicīgiem, ka Krievija mūs esot atbrīvojusi. Tas ir brīdis, kad man jāpaceļ balss un ļoti skaļi aizrādu, ka okupācija nav nekāda atbrīvošana. Tā ir uguns pakulās, sākas neganta kliegšana, kurā cenšos turēties pretī un kaut kādā brīdī vairs nedzirdu pats savu balsi. Pēkšņi no Igaunijas izdzītais krievu valodas “aizstāvis” sāk bāzt degunā Somijas pieredzi – redz, tur zviedru ir oficiāli otrā valsts valoda. Saku, ka tā ir vēsturiski pavisam cita situācija un viņi nav piedzīvojuši padomju okupāciju, masveida migrācijas plūdus. Atkal diskusija pārvēršas kliegšanā.
Vēl pēc kāda laika atkal tiek rādīts sižets, kurā par Latviju tiek apgalvots, ka tajā krieviski runā apmēram 80% iedzīvotāju, bet krievu skolu skaits esot nožēlojami mazs. Pēc sižeta aizrādu, ka krievu tautības iedzīvotāju skaits Latvijā ir tikai apmēram 25% un piesauktie 80% ir cilvēki, kuri kopš padomju okupācijas laikiem saprot krievu valodu. Bet tas nenozīmē, ka viņus var dēvēt par krievvalodīgajiem. Saku, ka tieši šādas manipulēšanas dēļ Krievijas TV kanāliem Latvijā neuzticas.
Skaļums atkal pieaug, un drīz vien kliegšana iet vaļā pilnā sparā. Kaut kur kāds izmet frāzi, ka Latvijai būtu labāk, ja atkal būtu Krievijas bāzes. Varbūt doma bija savādāka, nezinu, bet tas mani izprovocē īstam niknumam – Krievijas bāzes Baltijā 1939. gadā bija aizsākums vēlāk sekojošai okupācijai. Atceros raidījuma nosaukumu “Tikšanās vieta” un citēju slaveno seriālu “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst” – Krievijas bāzu tīkotājam dusmīgi pārfrāzēju citātu no kādreiz tik populārā seriāla, sakot, ka viņš dabūs “dirku ot bubļika” (barankas caurumu), nevis bāzes (Latvijā).
Vēlāk vēl man jāpaskaidro, kāpēc tik daudz krievu skolas tiekot aizvērtas. Skaidroju, ka pēc PSRS ekonomiskā sabrukuma 90. gados mums bija pamatīgas demogrāfiskās problēmas, kas vienādi bēdīgi atsaucās uz visām skolām. Aizrādu, ka tā nav vēršanās pret kādu valodu grupu konkrēti.
Visu raidījumu nevaru pārstāstīt, pat precīzi citēt diskusiju ir grūti. Neesmu pats to vēl redzējis, tā pārraidīšana esot pārcelta uz kādu vēl nezināmu dienu nākamnedēļ. Bija solīts rādīt tajā pašā dienā, pāris stundu pēc ieraksta. Bet kaut kādu, kā viņi paši teica, objektīvu apstākļu dēļ tika nolemts to rādīt vēlāk. Tādēļ man pašam ir grūti pateikt – bija vai nebija vērts riskēt un piedalīties Krievijas TV diskusiju šovā? Bet pieredze ir pieredze, un turpmāk vismaz zināšu, kā izskatās info kara ierakumu otrā pusē.
Vai Krievija ir naidīga un aizspriedumaina attieksmē pret latviešiem? Neko tādu nejutu, tieši otrādi, ļoti laipni, profesionāli un cilvēciski jauki cilvēki. Raidījums acīmredzami bija ļoti profesionāli precīzi noorganizēts, tā sagatavošanai bija strādājusi ļoti liela, labi sagatavota komanda. Pāris brīvajās stundās paspēju aizskriet līdz Sarkanajam laukumam. Raidījuma vadītāji man smaidot ieteica neiet pie Ļeņina. Atteicu, ka astoņdesmitajos gados jau divreiz biju – vienreiz ziņkārības vadīts, otro reizi kaut kāds poļitruks lika obligātā kārtā.
– Nē, – viņi aizrāda, – lai neejot pie dzīvā. Satrūkstos – vai Ļeņins atkal dzīvs? Izrādās, ka runa ir par Ļeņina dubultnieku, kurš klīstot gar Sarkano laukumu un fotografējas ar tūristiem. Kādam raidījuma viesim viltus Ļeņins esot nospēris maku. Atbildu, ka tad labāk iešu apraudzīt universālveikalā GUM strūklaku.
Kopumā Maskava izskatās tīra pilsēta, sabiedriskais transports ir salīdzinoši lēts – 50 rubļi par vienu braucienu – tas ir apmēram 0.60 eiro. Ārkārtīgi uzkrītoši, ka Putina kults ir pārvērties šausmīga kiča vājprātā. Pazemes tuneļos pārdod mazas Putina bistes – apzeltītas un marmorīgā plastmasā ar spīguļiem, turpat blakus līdzīgiem Staļina izstrādājumiem. Putins ir visās iespējamās formās uz dažādiem “magnētiņiem”, pastkartītēm, krekliem, monētām.
Pat saldumu veikalā bija vairāki veidi šokolādes ar Putinu virsū – tāfelīte “Šokolāde labā”, uz tās Putins, kurš bučojas ar mīlīgu kucēnu, šokolāde “rūgtā” – attēlots Putins, kuram pār vaigu rit asara, tad vēl bija “šokolāde – piena maigā”, uz tās Putins baro teliņu ar piena pudelīti. Vakarā atgriežoties viesnīcā, baidījos atvērt skapi – ja nu tur pēkšņi lec ārā kārtējais Putins.
Tomēr pēc pāris stundām brīvā laika mani pie viesnīcas jau gaida NTV mašīna, lai vestu uz lidostu. Pēc apmēram 20 stundām Maskavā atgriezīšos Latvijā. Šoferis ir tas pats, kurš mani sagaidīja, kad naktī atlidoju uz Maskavu. Līdz lidostai ir krietns gabals, ko braukt. Pavisam negaidot šoferis – vienkāršs, jauns krievu puisis – saka, ka esot ļoti priecīgs atkal satikt latviešus. Tajā brīdī šoferis uzdāvāja man meža zemeņu ievārījuma burciņu, sakot, ka sieva vasarā pati salasījusi, tās esot īstas ogas no Krievijas, un lūdza, lai aizvedot šo ievārījumu uz Latviju.
Tas ir brīdis, kad saprotu – par laimi, ārpus lielās politikas, šausmīgi ciniskās propagandas karu virtuves, mājo kaut kas īsts un patiess. Vienkāršie krievi nekur nav pazaudējuši to ārkārtīgi jauko cilvēcīgo sirsnību, kas viņiem vienmēr ir bijusi tik raksturīga.
