Otrs tevi gandrīz padara traku. Gazlaitings: vardarbība, par kuru nerunā 0
Gazlaitings ir viena no psiholoģiskās vardarbības formām. Neskatoties uz to, ka tev tāds termins, visticamāk, nav zināms, gandrīz noteikti esi saskāries ar šo fenomenu. Klīniskais psihologs Jakovs Kočetkovs stāsta, cik bīstama ir pastāvīga mūsu pārdzīvojumu un domu vērtības noniecināšana.
Kā sevi pasargāt?
Iztēlojies situāciju. Strīda karstumā tu saki vīram (sievai, vecākiem, draugam): “Vai atceries, kā tu pagājušajā reizē tādā pašā situācijā sadusmojies?”. Un viņš tev atbild: “Par ko tu runā? Nekā tāda nebija.” Tu uzstāj, bet oponents skatās uz tevi ar neizpratni, liekot tev apšaubīt savu atmiņu, adekvātumu un rīcībspēju.
Tā laiku pa laikam notiek ar katru no mums. Iemesli var būt dažādi – otrs cilvēks patiešām neatceras notikušo, interpretē incidentu savā veidā, vai arī vienkārši kaunas atzīt, ka viņam nebija taisnība. Taču gadās situācijas, kad apkārtējie, parasti – tuvinieki, nepārtraukti un sistemātiski noliedz mūsu uztveres realitāti.
Tādas situācijas raksturo termins “gazlaitings”. Termina izcelsme saistīta ar filmu “Gāzes gaisma” (Gaslight, 1944.). Filmā lieliski parādīts, kā viens cilvēks var sēt otrā šaubas par savu adekvātumu un gandrīz padarīt traku, pastāvīgi neapstiprinot apkārtējo notikumu realitāti. Filma saņēma divus “Oskarus”, tai skaitā par fantastisko Ingrīdas Bergmanes spēli.
Tātad gazlaitings ir psiholoģiskas vardarbības forma, kurā galvenā pazīme ir realitātes noliegšana.
Ikdienā tai var būt dažādi veidi, piemēram:
• Faktu noliegšana (“Kas ar tevi, es nekad tā neesmu teicis”).
• Emociju noliegšana (“Paklau, tev šķiet, ka tev ir slikts garastāvoklis, bet tā nemaz nav”).
• Pastāvīga uztveres neadekvātuma uzsvēršana, atsauces uz emocionālo stāvokli un iespējamo garīgo slimību (“Pēdējā laikā ar tevi notiek kas dīvains, tavam vectēvam arī tā viss sākās”, “Tas nav nogurums, atkal sākas tava depresija”)
Tipiski noniecināšanas un ignorēšanas varianti, ja notiek gazlaitings
Ģeštaltterapeits Iļja Latipovs nosauc tipiskus gazlaitinga piemērus:
• “Tevi tas satrauc – tev arī jāatrisina.” Problēma ir tam, kurš sācis runāt par problēmu. Viņam pašam arī jātiek galā. Ja personīgi mani viss apmierina, es nedarīšu neko.
• “Vienmēr nevietā/nelaikā”. Katru reizi, kad partneris vēlas no sirds aprunāties, tas vienmēr izrādās nelaikā, nevietā un “ne tagad”.
• “Es pieņēmu zināšanai/ņemšu vērā”. Reakcija uz garu emocionālu vēstījumu un vēršanos pēc palīdzības un/vai aicinājuma uz sarunu – īss “Labi, es par to padomāšu”, “ņemšu vērā” vai “labi”. Un viss – pēc tam nav nekādu seku.
• “Īsts vīrietis (sieviete) tā neuzvedas.” Tas ir – ja tu būtu citāds (labāks) – vispār nebūtu nekādu problēmu. Strādā ar sevi, audz!
• “Es saprotu, cik tev ir slikti.” Tā vietā, lai apspriestu konkrētus jautājumus – nelūgta žēlošana un līdzjūtība ar sacītā ignorēšanu. Vīriešiem patīk sieviešu neapmierinātību izskaidrot ar PMS.
• “Tu redzi tikai to, ko vēlies redzēt.” Faktiski tā ir apsūdzība kā atbilde, sarunas novēršana no tēmas uz personisko trūkumu apspriešanu.
• “Vai vēlies apdraudēt mūsu attiecības?” Mājiens, ka mēģinājumi kaut ko noskaidrot novedīs pie pašreizējā stāvokļa pasliktināšanās. Tajā pašā laikā vaininieks (vaininiece) jau ir identificēts, “es taču brīdināju!”
• Vienkāršāks gazlaitinga gadījums, kurš notiek vēl biežāk: “Nu, kaut kas jau tajā ir, bet tu acīmredzami pārspīlē tāpēc, ka tev ir…”.
Jakovs Kočetkovs turpina stāstīto, sakot, ka tādu saziņas veidu var izmantot gan laulātie vai partneri viens pret otru, gan vecāki pret bērniem. Bieži vien gazlaitinga upuri tas noved pie smagām psiholoģiskām un emocionālām problēmām.
Savā psihoterapeita praksē viņš redzējis daudzus šādus gadījumus. Vecāki, kas noliedz fizisko vardarbību pret bērnu. Radinieki, kas apsūdz ārprātā incesta upuri. Vīrs, kurš uzskata, ka sievas asaras un neapmierinātība ir smagas depresijas izpausmes, un izvairās no konfliktu situāciju apspriešanas.
“Es neapgalvotu, ka visi šie cilvēki jāapsūdz par apzinātu psiholoģisko vardarbību. Parasti aiz gazlaitinga slēpjas stipras bailes atzīt savu vainu kādā problēmā, zaudēt pašcieņu vai sajūtu, ka esi “labs”.
Vai gazlaitings spēj patiešām padarīt traku? Strīdīgs jautājums. Labi pazīstamais psihiatrs un psihoterapeits Ronalds Leings savā laikā piedāvāja terminu “neapstiprinājums”. Leings un citi komunikatīvās pieejas psihiatrijā pārstāvji uzskatīja (un ne bez iemesla), ka ikvienam cilvēkam nepieciešams “apstiprinājums” plašākā šī vārda nozīmē. Apstiprinājums, ka es eksistēju, ka esmu vajadzīgs, manu izteikumu adekvātuma apstiprinājums, manas uztveres normāluma apstiprinājums.
Mēs periodiski “salīdzinām pulksteni” ar citiem cilvēkiem, pārbaudām savu koordinātu sistēmu.
Leings un viņa kolēģi atklāja, ka ģimenēs ar šizofrēnijas pacientiem plaši izplatīta pretēja situācija – realitātes neapstiprinājums. Grāmatā “Ārprāts: ģimenes saknes” viņš citē fragmentus no intervijām ar šizofrēnijas pacientu ģimenēm. Grāmatā aprakstītā mijiedarbība ir diezgan sarežģīta, un tajā bieži klātesoša ne tikai faktu neapstiprināšana, bet pat pacienta spējas patstāvīgi domāt (“Es zinu, ka patiesībā tu tā nedomāji. Tev likās, ka tā domā, bet tu gribēji ko citu.”)
Leinga darbi XX gadsimta sešdesmitajos gados radīja īstu revolūciju Rietumu psihiatrijā. Tagad kļūst skaidrs, ka situācija ir sarežģītāka, nekā šķita iepriekš. Vecāki nevēlas ar nolūku padarīt savus bērnus trakus, ne visos gadījumos šajās ģimenēs tiek konstatēta patoloģiska komunikācija, un ģenētiskajiem faktoriem ir svarīga loma šizofrēnijas attīstībā. Tāpēc, atbildot uz jautājumu, vai gazlaitings var padarīt traku, var teikt, ka teorētiski tas ir iespējams, ja vien tev ir nosliece uz šizofrēniju.
Visbiežāk gazlaitinga upuriem attīstās trauksmes un depresīvi traucējumi.
Briesmīgs gazlaitinga piemērs ir Zersetzung tehnika (tulkojumā no vācu “rūsa, sadalīšanās”), kuru izmantoja Štāzi darbinieki. Lai vajadzīgo cilvēku demoralizētu, viņš tika pakļauts virtuozam psiholoģiskam spiedienam. Mājā notika dīvainas lietas – vieni trauki tika nomainīti ar citiem, pēkšņi parādījās glezna, kuras agrāk nebija. Uz ielas svešinieki nosauca cilvēku citā vārdā. Nakts vidū atskanēja dīvaini zvani, sadzīves tehnika un automašīnas sabojājās. Tādi un līdzīgi notikumi cilvēkus pilnīgi demoralizēja un kopā ar citām metodēm (kompromitējoši pierādījumi, draudi radiniekiem) bieži noveda līdz pašnāvībai.
Atgriežoties pie ikdienišķākām šīs parādības formām, rodas jautājums – vai ir iespējams pretoties gazlaitingam? Jā, pastāv uzvedības taktika, ar kuru pieaudzis cilvēks var pretoties tādam spiedienam.
• Attīsti spēju uzticēties sev un savām jūtām. Nepārlūko un nepārbaudi atmiņā notikumus, jo tāda veida pārbaudes arvien vairāk apšauba faktu un jūtu realitāti.
• Aizstāvi savu viedokli. Mēģini skaidri aprakstīt savas jūtas un situāciju, kas tās izraisīja (“Mani ļoti sadusmoja tava aizskarošā uzvedība. Tagad mani kaitina tas, ka centies iztēlot mani par jukušu”.)
• Ja nepieciešams, pajautā neatkarīgu novērotāju viedokli. Vai citi cilvēki pamanījuši “dīvainības”, par kurām tev visu laiku atgādina vīrs (sieva, māte)? Galu galā ne vienmēr norāde uz tavu emocionālo stāvokli ir gazlaitings. Iespējams, ka visi apkārtējie saprot, ka tev ir problēmas, bet tu nevēlies viņos ieklausīties.
• Ja tev ir aizdomas, ka jūsu ģimenē notiek gazlaitings, vari vērsties pēc palīdzības pie ģimenes psihoterapeita. Bieži gadās, ka persona, kas piekopj gazlaitingu, to saprot tikai sarunas laikā ar psihoterapeitu”.
Ar ko atšķiras gazlaitings un argumentēta nepiekrišana
Ģeštaltterapeits Iļja Latipovs norāda, ka citam cilvēkam ir visas tiesības nepiekrist mūsu redzējumam par attiecībām vai situāciju, bet – nesaistot mūsu redzējumu ar mūsu trūkumiem. Tāpat ir atšķirība, vai ignorēšana notiek tikai dažreiz vai tā ir sistemātiska.
Ne mēs, ne mūsu partneri neesam ideāli, un konkrētā brīdī var notikt gan ignorēšana, gan nevēlēšanās kaut ko apspriest. Atšķirība ir tajā, ka gazlaitinga gadījumā šis stāvoklis ir norma, pastāvīgs fons, nevis reta epizode.
Pat ja mēs kaut ko darām “nepareizi” (piemēram, izpaužam savas emocijas tādā formā, ka otram nemaz negribas iesaistīties sarunā), otrs cilvēks, ja patiesi vēlēsies atrisināt problēmu, mēģinās spert solīti pretī pajautājot, precizējot, izsakot savas jūtas.
Gazlaitinga gadījumā tā visa nav, pūles pieliek tikai “Nenormālais”.
Avoti: psychologies un psychologies
