Otrs industriālais līķis pagasta centrā 2
Pēc tam, kad “nomira” padomju gados celtā Bēnes autoremonta rūpnīca, likās, ka lielāka ražotne pagastā ir neiespējamā misija. Taču bēnenieks bijušais autosportists Haralds Šagbazjans pārsteidza vietējo sabiedrību, 2005. gadā atjaunodams vienu minētās rūpnīcas nepabeigto ēku.
Ar uguņošanu un balli pirms tā gada Ziemassvētkiem tika pabeigta SIA “Hagiteks” šūšanas ražotnes izveide ar automatizētajām līnijām. Tajā sāka izpildīt pasūtījumus pasaulslaveniem zīmoliem “Armani”, “H&M”, “S-Oliver”. Cehā nodarbināja ap pussimt strādnieku, puse – vietējo. Pagasta padomes priekšsēdētāja Vija Keršus toreiz jutās pat neērti: “Nav vairs pagastā tik daudz cilvēku, kas varētu aizpildīt visas darba vietas. Kas to varēja paredzēt, ka dzīve tā iegrozīsies.”
Nu jau trīsarpus gadus cehs slēgts. Jau otra Bēnes lielākā ražotne ir industriālais līķis. Mājas lapā “hagiteks.lv” izlikts paziņojums, ka šo ēku 1971 m2 platībā pārdod kopā ar šūšanas mašīnām un divām automātiskajām piegrieztņu ETON līnijām. Runā, ka par 300 tūkstošiem eiro, pretī solot uzturēšanās atļauju. Šo gadu laikā pircējs nav uzradies.
Tatjana Čistjakova, kas dzīvo blakus mājā ceham, strādāja par šuvēju no pirmās līdz pēdējai dienai. “Sākumā bija labi, pēc tam mainījās direktori, nu jaunā direktore paziņoja, ka mēs strādājam slikti, un maksāja mazāk,” viņa atceras. Tas pirmais posms bija trīs gadi, kad gāja labi un kad īpašnieks veda strādnieces ekskursijās un kopīgi svinēja dzimšanas dienas. Tad arī strādnieces stāvēja un krita par savu uzņēmumu. “Pēc tam” – tas ir laiks pēc 2008. gada augusta, kad mainījās īpašnieki un direktori, līdz 2012. gada novembrī cehs tika slēgts.
Tagad Taņa strādā Jelgavā – arī par šuvēju firmā “NYBO Dobele” filiālē, kur šuj dakteru halātiņus, par ko saņem minimālo algu. “Ja Haralds atjaunotu ražošanu, mēs, visas meitenes, būsim atpakaļ!” viņa apliecina.
Kas bija apstāšanās iemesls, vaicāju viņu dievinātajam vadītājam Haraldam Šagbazjanam?
“Tās 28 meitenes, ar ko sākām, bija zelta kodols – klupdamas krizdamas gāja. Katrreiz, kad nobraucu garām, tā… eh, katru kvadrātcentimetru tur esmu izrāpojis, šaušmīgi žēl,” nopūšas šīs fabrikas iniciators un pirmais īpašnieks Haralds Šagbazjans.
Aiga Aleksejeva bija piegriezēja šuvēja: “Esmu ātra šuvēja, man problēmu nebija. Man labas atmiņas, darbs pie mājām, nopelnīju labi. Pirms tam 11 gadu biju strādājusi Aucē – tur tiešām maz maksāja,” viņa salīdzina. “Hagiteks” algas bija labākas nekā “Auce EK”, tāpēc atgādinu Haraldam. “Nē, nē, ne jau algas apēda šo uzņēmumu,” uzņēmējs aizgaiņā manas aizdomas. “Aplauzos. Ne īstajā laikā, ne īstajā vietā. Krīze savu punktiņu pielika. Ja šis projekts tiktu sākts šajos laikos, tad būtu veiksmīgs.”
Bet 2005. gadā “Hagiteks” atņēma ķīniešiem britu pasūtījumu – lidmašīnu sēdekļu pārvalku šūšanu, atgādinu. “Taču ne jau ar zemāku darba samaksu. Pārvalka specifikācija bija uz divām A4 lapām, un katra operācija bija labi apmaksāta. Bēnes fabrika izdzīvoja ne jau ar “Armani”, bet ar lidmašīnu sēdekļu pārvalkiem. Par trikotāžas krekliņa sašūtu vīli maksāja ļoti maz,” pārstāsta uzņēmējs. Vēl krīzes sākumā Haralds Šagbazjans pārdeva darbojošos biznesu Igoram Skokam, saglabājot visas darba vietas.
“Krīze bija vajadzīga, no jebkuriem zaudējumiem vajag mācīties. Aplauzos, jo likās, ka tajā reģionā darba tradīcijas ir spēcīgākas par to slinkumu un mājās sēdēšanu. Kad peldi plūsmā, neredzi, kas notiek krastos. Krīzei bija jābūt. Ko tagad? Čīkstēt? Cīnos tālāk!” tagad nosaka Haralds.
“Lai kā mums klātos, ekonomika pamazām iet uz augšu. Latvija pamazām zaudē lētā darbaspēka valsts statusu. Lētāk par ķīniešiem strādāt nav iespējams. Bet viņiem ir savi mīnusi – ilgas piegādes, lielas partijas, zemāka kvalitāte, tāpēc investori Eiropā meklē tādus, kuri ātri var izpildīt mazus pasūtījumus.
Gatavo apģērbu šūšana var būt veiksmīga, jo pieprasījums ir liels. Vienīgi jārēķinās ar to, ka kvalificētu šuvēju darbaroku kļūst arvien mazāk un mazāk. Lai to vērtību pievienotu darba apģērbam, daudz jāinvestē tehnoloģijās, – kā man Bēnē bija ETON sistēmas, kas par 30 – 40% palielināja izlaides jaudu. Tās aizstāja 10 – 15 šuvējas. Startā ir daudz jāinvestē, un tad var konkurēt un pelnīt,” atklāj Haralds. Šādu pieeju viņš jau 20 gadus saglabājis izšūšanas biznesā uzņēmumā “Šahs” (Haralda iesauka no 3. klases un arī autosporta karjerā). Tagad grasās paplašināties un par spīti “aplauzumam” izveidot jaunu nelielu ražotni ārpus Rīgas.
