Otrpus vārtiem, kur viss iespējams. Intervija ar dziednieci Viju Grūbi 1
Bērnībā mums ļoti patīk ļauties brīnumainajai sajūtai, ka visa pasaule vaļā. Līdz brīdim, kad nonākam pie vārtiem, aiz kuriem sākas strikto robežzīmju ceļš: iespējams ir tikai tas, pareizi ir vienīgi tā. Dziednieces Vijas Grūbes dzīve palo kā brīnums – garām robežzīmēm.
– Kā jūs, diplomēta juriste, kļuvāt dziedniece?
– Mans ceļš apliecina seno patiesību: nekad nesaki nekad. Atgādina, ka nevienā priekšstatā nedrīkst iecementēties. Līdz aiziešanai pensijā ekstrasensus un dziedniekus uzskatīju teju par šarlatāniem un krāpniekiem, taču dzīve pierādīja: pienāk brīdis, un sāc domāt savādāk.
Šajā pagriezienā visvairāk vainojami divi cilvēki – dakteris Juris Vecvagars un mana draudzene Raisa Kiseļova, Maskavas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātes dekāna vietniece zinātniskajā darbā. Ar viņu satuvinājāmies, kad tur studēju jurisprudenci. Ar Vecvagaru saveda slimošana. Divpadsmitpirkstu zarnas čūla, liela stresa brīžos tādas muguras sāpju lēkmes, ka atņēmās kājas – šādas enerģiju spēlītes rīkoja nervi.
Tā kā man ir medikamentu nepanesamība, vērsos pēc palīdzības pie Jura Vecvagara, kurš jau tolaik strādāja ar neierastām metodēm. Viņš mani ārstēja ar adatām.
Tajā laikā aizvien plašāku publicitāti guva informācija, kas agrāk bija tikai augstāko ešelonu lietošanā. Raisa aizgrābti stāstīja, kādus eksperimentus viņas augstskolā veic studenti kopā ar zinātniekiem. Organizēšot ārstu grupu arī dziednieces un astroloģes, medicīnas doktores Džūnas metodes apguvei. Piedāvāja: varbūt arī tu gribi pamācīties? Biju viņai stāstījusi, ka man kopš bērnības iekāriens uz medicīnu.
No piedāvājuma atteicos, tomēr piezvanīju Vecvagaram. Viņš nikns: kā var nepieņemt tādu priekšlikumu? Tev ir pārāk daudz neizmantotas enerģijas, tāpēc slimo. Mācies! Sakārto sevi, lai varētu palīdzēt arī citiem!
Sadrebināta ne pa jokam, paņēmu atvaļinājumu un uz divām nedēļām aizbraucu uz Maskavu. Divdesmit piecu cilvēku grupā bijām tikai divi nemediķi.
– Tur atraisījās snaudošas dotības?
– Kursu laikā noteikti ne. Džūna pie mums atnāca vienīgi pirmajā reizē. Lika pacelt rokas pret sevi: kurš jūt plaukstās kaut ko neparastu? Izrādījās – tikai es un kāda šamane no Altaja.
Viņas skolnieki mums palasīja lekcijas, ierādīja pasus – roku kustības, kādas nepieciešamas dažādu slimību ārstēšanai, skaidroja par bezkontakta masāžu un iedarbošanos no attāluma. Visu rūpīgi pierakstīju.
Atgriezusies mājās, steidzos pie Vecvagara, un viņš it kā pa jokam uzaicināja noteikt, kas par kaiti kādai no viņa klientēm. Ar rokām skenējot sievietes ķermeni, sev par pārsteigumu precīzi nosaucu visas viņas veselības problēmas. Šis mirklis arī bija pagrieziena punkts.
Sāku trenēties. Salieku atšķirīga materiāla priekšmetus: kā uz tiem reaģē enerģētiski jutīgākā vieta – plaukstas centrs? Pārliecinājos, ka no katras lietas nākušie impulsi ir citādi, ka vesels orgāns un tāds, ko skārusi slimība, ar roku sarunājas atšķirīgi. Vēlējos to pārbaudīt uz mājiniekiem, bet visi atgaiņājās Beidzot dēls pielaidās. Viņam bija gadījies mugurpusē savainot kaklu – ilgi nedzija, pūžņoja. Izmēģināju atbilstīgo pasu, un otrā dienā brūce tīra. Tā pamazām vien aizgāja: savējie, draugi, draugu draugi…
Par maniem Džūnas kursiem zināja vairāki mediķi. Reiz no Rīgas atpakaļ uz rajona slimnīcu tika atgādāta sieviete, kurai ilgstoši nedzija operācijas brūce. Mani uzaicināja izmēģināt kādu no bezkontakta iedarbības metodēm. Mazliet satraukusies, piekritu aizšūt brūci no attāluma – enerģētiski, domās. Visiem par pārsteigumu nākamajā dienā tā vairs nesuloja, un slimnieci varēja laist mājās.
Likvidējoties darbavietai, nācās priekšlaikus pensionēties. Tieši tajā laikā Alsviķos tika izveidots rehabilitācijas centrs bērniem ar garīgiem traucējumiem. Mani uzaicināja tur strādāt – par ekstrasensi! Dzīve bija apmetusi prātam neaptveramu kūleni, ieraujot lielas slodzes, skaista gandarījuma un aizrautīgas mācīšanās gados. Pamatdarbs – ar bērniem, bet reizi nedēļā braucu uz Rīgu, lai jaunapgūtajā jomā padziļinātu zināšanas daktera Vecvagara paspārnē. Daudz lasīju, izmantoju jebkuru iespēju uzzināt to, kas vēl nebija apgūts. Ja kāds ko var, kāpēc lai arī es nespētu, ja vien to vēlos – tāds kopš tā laika ir mans moto.
Teicu sev: es vēlos palīdzēt cilvēkiem. Un vairāk nekā divdesmit gadus to daru. Sāpes gan nekad nost neņemu. Kad cilvēks vesels, tās pazūd pašas.
– Dziednieki savas spējas pozicionē ļoti dažādi. Kā palīdzat jūs?
– Galvenokārt nodarbojos ar biolauka korekciju. Sākumā to darīju tikai ar rokām, bet Vecvagars aprādīja: nav ko tēlot kamikadzi. Tik tieši laižot caur sevi citu nedienas, neviens dziednieks garu mūžu nedzīvo. Un iekļāva mani ārstu grupā, kuri apguva darbošanos ar tolaik jauno biorezonanses aparātu. Tajā izmantots princips, ka jebkura šūna rada svārstības, kas satur noteiktu informāciju. Veselām šūnām svārstību frekvence atšķiras no tām, ko skārusi slimība. Mikrobiem un vīrusiem arī ir savas frekvences – ieperinājušies organismā, tie nojauc normālo šūnu elektromagnētiskās svārstības. Aparāts spēj ne vien atšķirt harmoniskās svārstības no patoloģiskajām, bet arī prot atdabūt līdzsvarā tās, kas uzvedas nepareizi.
– Ja jau ir šāds aparāts, kāpēc ģimenes ārsti to neizmanto?
– Ne katrs var ar to rīkoties. Pat cilvēki, kuri apguvuši biorezonansi un iegādājušies aparātus, dažkārt jūtas vīlušies. Šāda analīze paņem daudz laika, kura praktizējošam ārstam parasti nav. Bet galvenais – prasa no viņa ne tikai sakārtotu enerģētisko lauku, bet arī zināmas ekstrasensa īpašības, īpašu jutīgumu. Bet tas vai nu ir dots, vai nav.
Mistikas šajā lietā maz. Pamatā ir uzskats, ka veselības problēmu biežākais cēlonis ir izjaukts biolauks. Ja organisma enerģētiskie centri jeb čakras nestrādā kā nākas un organismā visdažādākajos līmeņos sajaukta polaritāte, pārņem pastāvīga nervozitāte, nemiers, spēku izsīkums. Ja tas notiek ar vecākiem, gandrīz vienmēr slimo arī bērns, sevišķi vecumā līdz septiņiem gadiem, kamēr viņa biolauks ir saistīts ar mātes enerģētiku.
– Kādas ligas dziedināt?
– Vēzim, šizofrēnijai, infekcijas slimībām un kaitēm, no kurām var glābt tikai skalpelis, klāt neķeros – tas ir tikai medicīnas kompetencē. Arī tos, kuriem problēmas ar mugurkaulu, mudinu doties pie speciālista; tādām manipulācijām man par maz fiziskā spēka.
Vēzim tikai reizi dzīvē esmu mēģinājusi stāties pretī, taču kārtīgi dabūju pa ādu. Pie manis atveda trīs mazgadīgu bērniņu māti, kurai plaušu vēzis jau beigu stadijā. Tuvinieki lūdza, lai morāli palīdzu laikā, kas viņai vēl atlicis. Visiem par brīnumu, slimniece it kā atlaba. Pēc pusgada aizgāja tāpēc, ka uzdeva nieres. Taču es tik ļoti sakusu ar viņas ciešanām, ka pati saslimu. Varbūt, lai saprastu, ka mana enerģētika pret šādu ligu neder – pārāk maiga un sievišķīga. Taču šaubos, vai šo slimību iespējams pieveikt arī ar agresīvāku.
Kaite, ar kuru man patīk strādāt, jo tā labi padodas dziedināšanai, – depresija. Taču jārēķinās, ka slima dvēsele atgūstas ļoti lēni.
Lielākais gandarījums – bezbērnu pāri, kuriem ar manu palīdzību izdevies tikt pie mazulīša. Nekādā gadījumā nenoliedzu ār stus – mēs bieži sadarbojamies, daudzus palīdzības lūdzējus pie manis atsūta tieši dakteri.
Pie manis vērsusies ne viena vien sieviete, kura gadiem vēlējusies tikt pie bērniņa, bet nav izdevies, kaut arī analīzes liecina, ka viss kārtībā. Pārbaudot organismu, gadās, ka sajūtu – hormonālajā saimniecībā tomēr ir nelīdzenumi. Medicīnā ļoti daudz kas balstīts tikai uz noteiktās ailītēs ierakstāmiem skaitļiem un rādījumiem, savukārt ekstrasensam ir vēl citas pa- pildiespējas. Man sarunā ar cilvēku vispirms nostrādā intuīcija, seko pārbaude ar aparātu, bet, ja sāku šaubīties, – skenēju ar rokām vai arī nolieku priekšā cilvēka kontūru, ieeju transā un ļauju zīmulim vaļu – roka atrod un atzīmē bloķēto vietu. Reizēm izmantoju gaišredzību. Vajadzības reizē varu ieiet otra biolaukā ar skatienu. Cieši ielūkojoties acīs gan reālai personai, gan tās attēlam, veidojas fantoms – enerģētiskais līdzinieks, kuru var skatīt dažādās situācijās un notikumos, novērtēt fizisko ķermeni un nolasīt domas.
Taču dažreiz saruna ar sievietēm izvēršas pavisam citāda. Par to, ka cenšanās par katru cenu dabūt vaļā aizslēgtas durvis var arī nenākt par svētību. Ne bērnam, ne vecākiem.
– Vai jūsu īpašās zināšanas var palīdzēt arī tad, ja sirgšanas iemesls ir problēmas privātajā dzīvē, attiecībās?
– Dziednieces darbā aizvien vairāk pārliecinos, ka gan saskaņai, gan nespējai saprasties ir ļoti atšķirīgi iemesli, tāpēc attiecību atveseļošanas formula katram ir citāda. Ja nevari sadzīvot, ej prom, tiklīdz dzīve šādu iespēju izkārto – tas attiecas uz mani. Citiem varbūt ir pavisam atšķirīgi.
Reizēm ir vērts pārdomāt lūgsnas vārdus Dievs, dod man rāmu garu pieņemt to, ko mainīt nav manos spēkos. Un mēģināt atrast savu vietu tajā realitātē, kāda tā ir. Turklāt pavērtēt konfliktu arī ar otra cilvēka acīm. Ko viņš gribētu no tevis? Jo ne vienmēr nesaderībā, kas cilvēku iznīcina, tikai viens vainīgs. Sievietes bieži vien tā prot zāģēt, ka pat stiprākais ozols sāk kalst.
Bet šādu jautājumu kārtošanā vairāk noder psiholoģija un dzīvesgudrība, nevis dziedniecība. Māka uzticēties savai sirdij.
– Esat to iemācījusies?
– Jūtos ļoti laimīga. Par to, ka esmu ļaudīm vajadzīga. Ka man joprojām blakus mīlošs cilvēks, ka aizvien vairāk patīk tas, ko daru. Man drīz būs 76 gadi, bet dvēselei ir ļoti viegli, ejot tiem pretī.
Bet ikvienam, kurš vaimanā par dzīves netaisnībām un veselības ligām, varu vien atgādināt: kādas domas, tāda dzīve. Lai dzīve būtu laba, svarīgi audzēt sevī prieku. Atrast, kam maigā paļāvībā piesiet sirdi – savai otrai pusītei, kaķim, puķei vai debesu gabaliņam aiz loga. Galvenais – noticēt, ka ikvienam iespējams būt laimīgam. Un jebkurā vecumā.
