Piedzīvot brīnumu uz skatuves 0
Arī izrādē, līdzīgi kā sportojot, var atvērties otrā elpa. Pat vēl vairāk – notikt brīnums! Par to esmu pārliecinājusies ne reizi vien. Ir gadījies, ka esmu apslimusi, saaukstējusies, galīgi savārgusi, taču jāpiedalās izrādē. Uzkāpju uz skatuves un jau pēc neilga brīža saprotu, ka viss sliktums pagaisis, it kā savārguma nebūtu bijis. Radies spēks un enerģija. Varbūt pēc izrādes atkal jutīšos slikti, taču šajā brīdī viss pārgājis.
Ne velti saka – skatuve ārstē. Nezinu, kādi organisma mehānismi nostrādā, bet tā notiek. Iespējams, tam palīdz enerģija, ko saņemam no skatītājiem.
Daudzas ir emocionāli grūtas lomas, citas prasa fizisku spēku. Mana varone Fro izrādē Fro, Pupče izrādē Jakišs un Pupče, kur man ir tie liekie zobi… Otrā rītā var sāpēt pleci, mugura vai mute, bet izrādes laikā un uzreiz pēc tās nekas nekait, jūtos enerģijas pārpilna, pacilāta. Un galu galā, ja kaut kas sāp, tātad esmu dzīva!
Paripot garām korķiem
Vasarā pārvietojos ar divriteni. Man ir vienkāršs pilsētas variants bez īpašām ekstrām. Ļoti gaidīju pavasari, lai varētu braukt. Man patīk vējš, kas švīkst gar ausīm, redzēt cilvēkus, kuri steidzas savās gaitās. Spīd saule, un es esmu tik priecīga!
Dzīvoju Iļģuciemā, un, lai tiktu uz darbu teātrī, jāšķērso Vanšu tilts. Citi nīkst sastrēgumā, bet es braucu! Mierīgi ripoju garām visiem korķiem.
Nekad neesmu bijusi liela sportiste, taču vienmēr ar kaut ko nodarbojusies. Pusaudzes gados dejoju sporta dejas, trenējos sporta vingrošanā.
Kad studēju Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijā, apguvām dažādas skatuvei noderīgas kustības. Tagad teātrī ir nodarbības pie horeogrāfes, laikmetīgās dejas pasniedzējas Olgas Žitluhinas, tās ietver ne tikai deju, bet arī jogu un citas kustības.
Atteikties no liekā
Manā dzīvē bija laiks, kad sev ļoti nepatiku. Skatījos spogulī un skaidri zināju, ka vajag kaut ko mainīt.
Dietologs ieteica pareizākus ēšanas principus. Sāku izvērtēt, ko pērku, ko lieku galdā. Maltītes kļuva biežākas, bet porcijas – mazākas. Atteicos no maizes, kartupeļiem, piena, cepta un sālīta ēdiena. Putru vārīju ūdenī. Nelietoju cukuru. Agrāk tējai vai kafijai noteikti pieliku divas karotes salduma, jo tikai tā šķita garšīgi. Tagad tieši pretēji – ja cukurs klāt, pat negaršo.
Nebiju gan pārliecināta, vai izdosies diētu ievērot ilgu laiku. Nolēmu – turpināšu, kamēr spēšu.
Kad pēc vasaras atvaļinājuma atnācu uz teātri, visi bija pārsteigti – ko tu esi izdarījusi, kur tavas formas, kur krūtis, kur apaļie vaigi?! Tu taču zaudēsi lomas!
Visus izrāžu kostīmus vajadzēja pāršūt. Trīs mēnešos svars bija sarucis gandrīz par desmit kilogramiem. Bet es sev patiku tāda tieva! Turklāt katru dienu dzīvoju ar vieglumu, ar prieku. Man bija viegli kustēties, vairāk spēka.
Ja saņemies un dzīvē kaut ko maini, tas dod enerģiju. Spēcina apziņa, ka vari, ka izdodas.
Sarīkot miesai atslodzi
Reizi nedēļā rīkoju atslodzes dienu. Zinu, ka pareizāk būtu ievērot Mēness fāzes, taču man ir ērti to darīt trešdienā, nedēļas vidū. Dzeru tikai ūdeni. Daudz ūdens. Ja tajā dienā ir smaga izrāde, sāk sāpēt galva un peldēt acu priekšā, nemokos, apēdu kādu nieku – dārzeņu salātus ar avokado vai izdzeru kefīra krūzi.
Man patīk gatavot, protams, ja ir laiks. Taču, kopš mums mājās ir multikatls, šī lieliskā ēdiena pagatavošanas ierīce, visu var izdarīt daudz ātrāk. Tikai saliec produktus, ieslēdz vajadzīgo programmu un staigā svilpodams.
Joprojām ievēroju galvenos ēšanas principus, ko apguvu diētas laikā. Bez siera gan nevaru, tas man vienmēr ir ledusskapī.
Nedrīkst arī visu laiku sev teikt nē. Dažreiz, kad ļoti sakārojas šokolādi vai smalkmaizīti, to atļaujos. Apēdu un aizmirstu, vairs negribas. Tomēr nedaru to katru nedēļu.
Piedzīvot skudriņu sajūtu
Priecājos, ja esmu noslogota darbā. Man vajag rosīties visu laiku. Šogad bija tikai viena pirmizrāde Veļas mazgātava – Trešās un Ozolu ielas krustojumā pie režisora Mihaila Gruzdova, taču joprojām spēlējam gan Vasarniekus, gan Fro, gan Indrānus, piedalos vēl dažās izrādēs.
Indrāni ir viena no manām mīļākajām izrādēm. Pagājušajā vasarā bijām viesizrādēs Sibīrijā. Omskā un Krasnojarskā skatīties Indrānus bija sabraukuši daudzi Sibīrijas latvieši. Pilna zāle. Viņiem ļoti patika mūsu Indrāni, visi cēlās kājās un aplaudēja. Man pat skudriņas pārskrien, to atceroties.
Pēc izrādes satikām sibīriešus. Viņu senči ir dzimuši Latvijā, ieradušies Sibīrijā pirms daudziem gadiem, tomēr arī jaunākā paaudze valodu prot un tradīcijas nav zaudējusi. Viņi bija ļoti priecīgi, ka varēja ar mums parunāties latviski. Tie bija aizkustinoši brīži.
Braukt un adīt ātri
Man patīk braukt ar mašīnu, taču vienmēr gribas ātri. Cenšos sevi apvaldīt, atļaujos tikai mazliet ātrāk, nekā drīkst. Tik daudz, lai nebūtu pārkāpuma.
Ja priekšā kāds brauc lēni, manī viss sāk kūsāt. Tas nav tāpēc, ka steidzos. Tāda ir mana daba – karsta, nepacietīga. Piemēram, man patīk adīšana, tā lieliski relaksē, bet, līdzko kaut kas neiznāk, gadās vismazākā kļūdiņa, metu visu malā, adīklis pa gaisu.
