Otrās elpas piedzīvojums. Aktrises Jekaterinas Frolovas spēka un prieka avoti 0
Jekaterina Frolova jeb Katja, kā īsāk un sirsnīgāk sauc draugi, ir skatītāju iemīļota, aptaujās atzīta par Rīgas Krievu teātra labāko aktrisi, vairākkārt nominēta Spēlmaņu nakts balvai.
Daudzi viņu zina kā Jevgeņiju seriālā UgunsGrēks, citi sajūsminās par mīlestības pārņemto Fro vai delverīgo Jūliju Fiļipovnu Vasarniekos. Asmēlīga, mīlīgām bedrītēm vaigos un bangojoši enerģiska. Katja stāsta par saviem spēka un prieka avotiem.
Meklēt spēku miegā
Kopš mazotnes esmu kustīga, nemiera gars. Nevaru sēdēt un neko nedarīt. Aktīvais laiks ir vakars. Ja nav izrādes, visu vakaru varu kopt dzīvokli, rosīties un plosīties. Iespējams, vakara ritms iestrādājies teātra dēļ, organisms savāc spēkus izrādei.
Uz sporta zāli gan eju no rīta, kādu stundu soļoju pa slīdošo skrejceliņu. Kustībā ir dzīvība – kurš gan nezina šo teicienu?! Turklāt gribu izskatīties tā, lai esmu ar sevi apmierināta.
Ja sporto, tas jādara regulāri. Tikko pārtrauc, kādu laiku neej uz zāli, ir ļoti grūti piespiesties atkal atsākt. Pusgadu nevarēju atlicināt laiku sportošanai, bija ļoti daudz darba, un kūtruma sekas jūtu vēl tagad. Sporta klubu atradu tuvu mājām, lai nevajadzētu pārlieku agri celties. Man patīk daudz gulēt. Miegs dod spēku. Ne vienmēr gan izdodas izgulēties tik, cik vajadzētu. Nereti jau astoņos no rīta notiek filmu vai reklāmu ieskaņošana. Vēl esmu skatuves runas pedagoģes asistente krievu teātra kursā Latvijas Kultūras akadēmijā, pirms diviem gadiem pabeidzu maģistrantūru šajā jomā. Viss paņem laiku. Taču, ja rītā nekā cita nav, tikai mēģinājums teātrī – tas sākas vienpadsmitos –, atļaujos pagulēt ilgāk. Tomēr miega nedrīkst būt par daudz, citādi visu dienu jūtos kā sapīta, gluži bez spēka.
Skriet ar izaicinājumu
Sporta klubu sāku apmeklēt pirms diviem gadiem, kad gatavojos sieviešu skrējienam. Mani uzaicināja piedalīties. Neko tādu nebiju darījusi, skriešana mani neaizrauj. Kad pateica, ka vajadzēs nojozt septiņus kilometrus, nobijos, ka diez vai izdosies. Tad nospriedu – kāpēc ne?! Man patīk izmēģināt kaut ko jaunu.
Bija regulāri treniņi, nopietni gatavojāmies. Parādījās iekšēja motivācija izskatīties labāk. Sapratu, ka pēc treniņa arī jūtos labāk. Taču pievārēt septiņus kilometrus nebija viegli. Skrējiens notika 1. maijā, tieši manā dzimšanas dienā. Draugi atnāca uz Mežaparku ar puķēm un šampanieti. Trasē bija kilometru atzīmes. Skrēju un kādā brīdī jutu, ka vairs nav spēka. Domāju, droši vien drīz būs finišs. Tad ieraudzīju uzrakstu – trīs kilometri. Ārprāts, tik maz?! Es taču vairs nevaru paskriet! Tomēr piespiedos un turpināju. Pēc mirkļa piepeši sajutu – atkal varu!
Bieži biju dzirdējusi pieminam tādu jēdzienu kā otrā elpa, bet nekad nebiju izjutusi, kā tas ir. Ir grūti, neciešami smagi, bet piepeši kļūst viegli, vari atkal skriet. Otrā elpa! Bija pacilājoši just, kā tā atveras, kā no kaut kurienes atnāk spēks. Tātad organismā ir milzīgas rezerves, kam nepieciešamības brīdī varam pieslēgties.
