Otrādības laikmeta apceres. Gunas Rozes komentārs 2
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vārds “cultura” latīņu valodā nozīmē – apstrādāšana, audzināšana, izglītošana. Un tikai šaurākā izpratnē ar kultūru saprot mākslu – literatūru, tēlotājmākslu, mūziku, deju, teātri, arhitektūru utt. Savukārt no daudzajām publiskajā telpā atrodamajām atbildēm uz jautājumu “kas ir kultūra?”, vislietderīgākie šķita divi viens otru papildinoši skaidrojumi: “kultūras saturu veido cilvēka pieredze nodrošināt nemirstību ne tikai bioloģiskās vairošanās procesā, bet arī materiālās un nemateriālās pasaules produktu veidošana un saglabāšana laikā”, kā arī “kultūra ir cilvēka attieksme pret paša un dabas radīto pasauli”.
Būtiska ir arī atziņa, ka “kultūra netiek pārmantota bioloģiskā ceļā; tā neiedzimst, bet to apgūst,” taču tā atspoguļo cilvēku izturēšanās iezīmes, uzvedības, pasaules uzskata un vērtību sistēmas modeļus.
Tātad katra indivīda un arī katras nācijas kultūra atkarīga no tā, kā viņš (vai tā – nācija) ir apstrādāts, ar kādu mēslojumu kultivēts. Neliegšos, tieši patriotu mēnesī vairāk nekā citreiz aizdomājos par šo mēslojumu jeb kultūrslāni: ar ko mēs – Latvijā dzimušie, joprojām dzīvojošie vai to atstājušie – ikdienā nodrošinām savu un tautas nemirstību?
Lai gan kultūru parasti saista ar kopienām, nevis ar atsevišķu indivīdu, arvien biežāk nākas secināt, ka šis ir otrādības laikmets, kad nevis kolektīvā atmiņa, bet savādais – minorais indivīds pārņem laiku un telpu, sagrozot gadu tūkstošiem veidoto vērtību sistēmu. Un arvien biežāk šis minorais nekultivē neko labu.
“Kultūras saturu veido…” Kas tad indivīdam ir aktuālais kultūras saturs? Un kas veido viņa kultūras telpu? Iespējams, tā patiešām sākas ar tualeti, jo tieši šī “iestāde” pietiekami nekautri atklāj tās lietotāja kultūru. Tualetes redzam gan pilīs un būdiņās, gan dabā. Kā un ar ko, piemēram, ir apstrādāti tie, kuru kultūra ļauj piemēslot dabu arī visfizioloģiskākajā nozīmē, izmētājot un nenoslēpjot (atvainojiet) savus “pārstrādātos ēdienus un salvetes”? Domājot par indivīda kultūru, nāk prātā arī pieklājība.
“Pieklājība nepieviļ nekad,” reiz dzirdēju no tuva cilvēka, kura vairs nav. Tad kā un ar ko ir mēsloti tie, kuriem šķiet normāli neatbildēt uz sveicienu? Jo arī tikšana pāri personiskai nepatikai ir kultūras pazīme. Kā kultivēti tie, kas nejūt vajadzību saposties, dodoties uz teātri vai koncertu; kam krokši un treniņbikses izstaipītiem ceļgaliem gana labi der gan skolā, gan veikalā, gan kultūras pasākumā? Tas, kas dažiem ir “tikai apģērbs”, kultūras definīcijās minēts kā viens no būtiskākajiem indivīda vai kopienas kultūras ārējiem atspoguļojumiem.
Ja katrs indivīds mūsu kopienā – Latvijā – būtu audzināts saskaņā ar nācijas sensenajiem kodiem; ja būtu klausījies un lasījis vismaz pasakas un ideālajā gadījumā dzirdējis arī kādu dainu, tad par visu iepriekšminēto nebūtu iemesla runāt. Diemžēl antikultūra ir lipīgāka par Covid – tās pandēmijā izplatās mežu tualetes, vairojas krokši un treniņbikses vietā un laikā, kur tie neiederas. Tai pašā laikā kļūst mazāk to, kuriem ir nepieciešamība pēc kultūras tās šaurākajā nozīmē – pēc mākslas visos tās izpausmes veidos.
Visbeidzot tieši kultūra ir tā, kurai vajadzētu veidot dialogu starp indivīdiem un kopienām – sarunu, kuras laikā tiek iegūta informācija, uzdoti jautājumi un izdarīti secinājumi. Taču Otrādības laikmetā dialogs neveidojas, jo, pirmkārt, ir acīmredzams indivīdu iekšējās kultūras (pieklājības) deficīts, otrkārt, indivīdi ar šo deficītu vairs nav minoritāte, bet veido masu. Klasiskās vērtības – tēvu tēvu mestās laipas – Otrādības laikmeta varoņi ne vien pasludina par arhaiskām, bet klaji izņirdz, piesmej. Jāatzīst – laikmets ir tāds, kādam esam tam ļāvuši veidoties, apzināti vai netīši atstājot novārtā tēvu tēvu mestās laipas.
Atliek paļauties, ka indivīds tomēr nav masa. Un arī par arhaisku nozākātais vienpatis nav viens. Vēl ir dzīva cerība, ka viņš atradīs dialogu ar otru līdzīgi domājošo un abi kopā meklēs dialogu ar kopienu, lai atgrieztos pie… kultūras. Jo tā patiešām sākas ar tualeti, bet beidzas ar treniņbiksēm teātrī.
