“Kultūru aizver kā pirmo un atver kā pēdējo”. Krīze kultūrā Somijā, Francijā un Lietuvā 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Covid-19 pandēmijai pieņemoties spēkā, “Kultūrzīmes” uzrunāja vairākas spilgtas ārzemju kultūras personības, lai noskaidrotu, kā viņi un kultūras nozare kopumā pašlaik pārdzīvo vīrusa otro vilni un kāds ir valsts sniegtais atbalsts.
“Kultūru aizver kā pirmo un atver kā pēdējo”
Covid-19 krīzes un arī kultūras situācija Somijā šobrīd ir samērā optimistiska – vēl nesen valsts lielākā avīze “Helsingin Sanomat” citēja pazīstamā dramaturga un režisora Esa Leskinena teikto: “Teātra institūcija ir pārdzīvojusi mēri un inkvizīciju, protams, tā pārdzīvos arī koronavīrusu.”
Lai noskaidrotu, cik aizsargāti šobrīd jūtas somu brīvmākslinieki, “Kultūrzīmes” sazinājās ar JĀKO KAMARAINENU, Somijas Mūziķu savienības pārstāvi, kuru viņa kolēģi tagad, pandēmijas laikos, pasākuši dēvēt par “mūziķu eņģeli”.
– Kāda šobrīd ir vispārējā situācija?
J. Kamarainens: – Visa dzīvās mūzikas skatuve ir slēgta, ir gan daži tiešsaistes koncerti Ziemassvētku ballītēm. Lai arī tie pasūtītājam izmaksā dārgi, parasti māksliniekiem gan netiek samaksāts daudz.
Esmu pārliecināts, ka interneta straumēšanas uzņēmumi ir vienīgā kultūras jomas darbinieku grupa, kurai šobrīd ir vairāk darba, nekā viņi var paveikt. Šķiet, ka maksātspējīgā auditorija vēl nav atradusi tiešsaistes maksas koncertus. Mēs cenšamies atrast labākus un interesantākus veidus, kā tos organizēt.
– Kādi ir noteikumi, lai iegūtu valsts atbalstu? Vai brīvmākslinieki var tam pieteikties?
– Ar to ir bijušas grūtības. Valsts atbalsts galvenokārt paredzēts tikai uzņēmumiem un organizācijām, un brīvmākslinieki to nevar iegūt. Sistēma tiek daudz kritizēta, jo liela cilvēku grupa (ārštata darbinieki un individuālie uzņēmumi) izrādās atstāti ārpus atbalsta sistēmas.
Zināms valsts atbalsts ir novirzīts caur kultūras organizācijām (piemēram, “Taike”, Somijas Mākslas veicināšanas centrs), taču šī nauda sedz tikai nelielu mūziķu reālo zaudējumu daļu. Lielākoties māksliniekiem un ārštata darbiniekiem ir bijis piešķirts atbalsts 3000 eiro apmērā, bet daudzu zaudējumi sasniedz 20 līdz 40 tūkstošus eiro.
Vēl dotācijas sniedz Mūzikas veicināšanas fonds, nodrošinot finansējumu darba periodam līdz trim mēnešiem, summa ir 1700 eiro mēnesī. Arī Mūziķu savienība divas reizes ir piešķīrusi 500 vai 1000 eiro lielus atbalstus. Šobrīd ir daudzi mūziķi, kuri cīnās par iztikšanu.
Mums Somijā gan ir diezgan laba sociālā nodrošinājuma sistēma, tomēr tagad daudziem ārštata darbiniekiem ir jāsadzīvo ar pavisam minimāliem ieņēmumiem.”
– Vai Somijas valdības rūpes par kultūru šobrīd ir pietiekamas?
– Tagad ir solīts jauns atbalsts, tomēr šķiet, ka kultūra ir bijusi nozare, kuru ir viegli aizvērt kā pirmo un atvērt kā pēdējo. Kultūras darbinieki Somijā šobrīd ir ļoti skaļi, esam piesaistījuši politiķu uzmanību, tomēr nepamet sajūta, ka par mums nav pietiekami rūpējušies.
2021. gada martā ļoti ceram atsākt koncertēt ierobežotai auditorijai, tāpat ceram jau plašāk koncertēt vasarā. Patiešām ceram, ka festivāli vasarā tomēr notiks. Cilvēkiem ļoti pietrūkst koncertu, teātru un citu kultūras pasākumu.
“Dzīvojam divās dažādās realitātēs”
Tulkotājas TIJU GRINTĀLES-ROBERTAS dzimtā zeme ir Somija, un Francijā viņa dzīvo jau ceturtdaļgadsimtu. Pazīstot somu apzinīgumu pret savas valdības lēmumiem, liekas, varētu teikt, ka Tiju skatījums uz situāciju Francijā nav neapdomīgs vai paviršs.
“Pirms dažām dienām Francijas kultūras ministre Rozalīna Bašlo taica, ka ar salauztu sirdi spiesta paziņot, ka kultūras iestādes arī turpmāk paliks slēgtas. Tā ir absolūta patiesība, bija paredzēts, ka no 16. decembra tiks atvērti teātri, muzeji un kino, bet tagad noteikts, ka viss paliks slēgts. Vēl oktobrī biju teātrī – tas bija mans pēdējais īstais kultūras piedzīvojums.
Domāju, ka viss bija iespējami labi un droši noorganizēts – skatītāju bija maz, bija noteikta distance un bija obligāti jāvalkā maskas. Tagadējie un arī nākamie noteikumi ir neloģiski un bezjēdzīgi: it kā pulcēties drīkstēs, braukt pa visu Francijas teritoriju drīkstēs (šobrīd tie ir tikai 20 kilometri ap dzīvesvietu), bet valdības noteikumi paredz, ka jau astoņos vakarā dzīvei ir jāapstājas un būs izsludināta komandantstunda. Dzīvojam divās dažādās realitātēs: ir sajūta, ka valdība izsmej iedzīvotāju izturību un pārbauda pacietības robežas.
Parīzes metro un pārējais sabiedriskais transports turpina būt pārpildīts, tajā pašā laikā aptuveni piecas nedēļas bija aizliegta pat grāmatu tirdzniecība. Mani bērni jau ir izauguši, bet nevaru pat iedomāties, ko iesāka ģimenes ar maziem bērniem, kuriem, iestājoties aukstajam laikam, bija nepieciešami jauni zābaciņi un citas ziemas drēbes.
Pagājušās nedēļas paziņojumā kultūras ministre ar noteiktu pārliecību pauda, ka kultūras iestādēm būs pieejami vēl 35 miljoni eiro atbalsta finansējuma; jā, arī līdz šim neesmu daudz dzirdējusi skaļu paziņojumu par iedzīvotāju finansiālajām problēmām. Pabalsti ir pieejami, un tos nav pārāk sarežģīti iegūt, bet saviesīgā un kultūras dzīve taču ir īstā franču būtība!
Domāju, ka vairs nekas nav palicis pāri no Lielās revolūcijas ideāliem – brīvība, brālība, vienotība. Kāda jēga ir no absurdiem aizliegumiem, piemēram, vakarā pilnīgi tukšā Parīzes ielā ir jāstaigā maskā? Laimīgā kārtā dzīvoju mazpilsētā, te maskā jāstaigā tikai pa galveno ielu… Nav brīnums, ka franči ir noguruši no šīm bezjēdzībām un kļūst ļauni.
Es redzu, cik skumja ir kļuvusi jauniešu dzīve, praktiski jau kopš pavasara nav ne koru mēģinājumu, ne deju nodarbību. Vasarai bija jābūt brīvdabas festivālu laikam, un neviens nesaprot, kas notiks 2021. gada vasarā.
Protams, ir kādi restorāni, kuri veiksmīgi pārorientējušies uz gatavā ēdiena līdzdošanu klientiem, bet liela daļa ir slēgti, tāpat savas spējas un gadiem izstrādāto sistēmu zaudē arī pavāri un ēdienu piegādātāji. Esam kļuvuši par policejisku valsti, un nezinu, kā, kad un vai vispār Francija spēs atgūties.”
“MO is More” – vairāk nekā fiziskais muzejs
Kā Covid-19 krīzes laikā darbojas viena no nozīmīgākajām privātajām kultūras institūcijām mūsu kaimiņos – Lietuvas Modernās mākslas muzejs MO? To “Kultūrzīmes” uzzināja sarunā ar MO direktori MILDU IVANAUSKIENI.
“MO muzejs ir slēgts kopš 7. novembra, un to atvērs tikai nākamgad. Iesākumā kopā ar Lietuvas Muzeju asociāciju gan protestējām pret agrīnu muzeju slēgšanu, tirdzniecības centriem paliekot atvērtiem.
Muzeji bija gatavi veikt tādus pašus vai pat stingrākus drošības pasākumus: biļešu iegādi noteiktam laikam, stingru apmeklētāju skaita kontroli, pastāvīgu svaigā gaisa ventilāciju.
Parasti muzejos apmeklētāji pastaigājas lēni, neveidojas pūļi, cilvēki ierodas vieni vai kopā ar ģimenes locekļiem. Tomēr mūsu ieteikumi netika atbalstīti. Mēs saprastu, ka visiem ir jādarbojas solidāri un jāatbilst vienotām drošības prasībām.
Šogad MO muzejā ir iekārtotas divas izstādes, galvenajā zālē – kinematogrāfiskā “Kāpēc to ir grūti mīlēt?”, kuras kuratori ir novatoriskā holandiešu multimediju māksliniece, režisore Saskia Bodeke un viens no mūslaiku oriģinālākajiem un nozīmīgākajiem filmu veidotājiem Pīters Grīnevejs.
Savukārt mazajā zālē izstāde “No tās operas” aicina apmeklētājus izpētīt operas pasauli netradicionālā veidā: atklāt aizkulises, iepazīt solistus, aplūkot un pat iekļūt iespaidīgajās dekorācijās.
Tagad abas izstādes ir slēgtas, tomēr, sadarbojoties ar vides reklāmas aģentūru “JCDecaux”, izdevās daļu no izstādes “Kāpēc to ir grūti mīlēt?” pārvietot no slēgtā muzeja uz reklāmas stendiem visā pilsētā. Brīvdabas izstādei izveidojām arī īpašu tīmekļa vietni, kurā rodams e-ceļvedis, intervijas ar kuratoriem, sarunas ar māksliniekiem, viktorīnas.
Esam gatavojušies otrajam Covid-19 vilnim un ar saukli “MO is More” – vairāk nekā fiziskais muzejs – iepazīstinām auditoriju ar muzeja e-krātuvi. Oktobrī MO izveidoja arī pirmo muzeja podkāsta apraidi Lietuvā. Digitalizācija MO vidē vienmēr ir bijusi svarīga, jau kopš muzeja pirmsākumiem izstāžu ceļveži ir aplūkojami e-vidē.
Pašlaik ikviens var iepazīties ar mūsu iepriekšējā gada visvairāk apmeklētajām izstādēm – “Sugu izcelsme: 90. gadu DNS” un izstādi par lietuviešu kinematogrāfistu Jonu Meku. Tā kā mums nebija iespēju tikties klātienē, nolēmām arī organizēt virtuālas ģimenes svētdienas.
Pavasarī situācija bija atšķirīga. Visai sabiedrībai bija mazāk zināšanu, tāpēc visi stingri ievēroja noteikumus un solidaritātes sajūta bija ļoti spēcīga. Tagad ir citādi – visi ir noguruši, mazāk pacietīgi un trūkst motivācijas.
Nesen atklājām jaunu gaismas instalāciju MO muzeja ārtelpā. Apmeklētāji to var droši aplūkot un smelties iedvesmu un cerību.
Viens no muzeja galvenajiem ienākumu avotiem ir biļetes, tāpēc Covid-19 laikā esam cietuši diezgan smagi. Amerikas muzeju alianse paziņojusi, ka iestādes, kuras pirms pandēmijas guva panākumus uzņēmējdarbībā, jo īpaši ir pakļautas finansiāliem zaudējumiem. Tas ir tieši attiecināms arī uz MO muzeju.
Lietuva valsts un pašvaldību līmenī veica vairākus svarīgus pasākumus. Pirmkārt, tika atļauts pārdalīt naudu, kas saņemta kā dotācijas konkrētiem projektiem. Otrkārt, gada vidū tika atvērtas jaunas lietojumprogrammas digitālajiem projektiem.
Turklāt Viļņas pašvaldība izsludināja uzaicinājumu iesniegt pieteikumus, lai segtu noteiktu izmaksu summu, kas radusies, ievērojot ieviestos drošības pasākumus. Esam pieteikušies dīkstāvei un saņēmuši paredzēto atlīdzības subsīdiju.”
