Otrā pasaules kara sākuma atcere – īstais laiks skaidrot patiesību 0
Otrā pasaules kara sākuma atcere – kara pirmo dienu, nedēļu un mēnešu atcere – daudzās Eiropas valstīs ir neiztrūkstošs sabiedriskās dzīves notikums. Un jo īpaši tagad šķiet svarīgi atgādināt par pagātni, kad patiesība tika sagrozīta vai noklusēta.
Vēsturnieki un publicisti arvien pievēršas propagandas lomai, atgādinot, ka kara sākšanas iegansts bija “Gleivicas incidents”: pierobežas radiostacijas sagrābšana, ko nacisti piedēvēja poļiem (īstenībā to veica Polijas karavīru formās ietērpti vācu ieslodzītie, kurus pēc tam iznīcināja), un nākamajā dienā 1939. gada 1. septembrī Hitlers izsludināja karastāvokli. Līdzīgā garā inscenētu robežkonfliktu ar artilērijas apšaudi novembra beigās izmantoja Staļins, kad PSRS iebruka Somijā. Tiesa, tas bija sarežģītāks scenārijs, kas paredzēja Somijas “demokrātiskās republikas” un attiecīgas “tautas valdības” izveidošanu, ievērojamu valsts teritoriju atsavināšanu un galu galā Somijas iekļaušanu padomju republiksaimē. Kāda daļa no šī scenārija īstenojās, bet ne sākotnēji iecerētajā veidā. Kā tas savukārt notika Baltijas valstīs.
Ar Poliju, kur 17. septembrī iebruka arī sarkanā armija, izrīkojās bez īpašām ceremonijām, jo tās teritoriju vienkārši sadalīja Vācija un PSRS. Gan Maskava, gan Berlīne uzsvēra, ka nelaimes sakne ir angļu un franču imperiālisti, jo tie taču bija viņi, kas 3. septembrī pieteica Vācijai karu. Molotovs izsmēja Rietumos izvērsto ideju cīņu pret nacismu un rietumnieku muļķīgās iedomas par “hitlerisma” iznīdēšanu, ko viņš pielīdzināja senatnes postošajiem “reliģiskajiem kariem”.
Toreizējās padomju propagandas iztēlojumā Otrā pasaules kara sākums iemiesoja plēsonīgo britu un franču valdošo aprindu netaisnību pret Vāciju. Tika arī skaidrots, ka jēdzieni “agresija” un “agresors” to ierastajā nozīmē vairs nav derīgi, tāpēc iebrukums Polijā neskaitījās agresija, bet tāda kā nevajadzīga kaitīga veidojuma likvidācija.
Uzstādījumi mainījās, kad vācieši kļuva no draugiem par nāvīgākajiem ienaidniekiem (turpretī Rietumu lielvalstis no kara kurinātājām pārvērtās par sabiedrotajām), bet daudz kam no īsā “draudzības” posma vajadzēja palikt apslēptam.
Savus melus par Katiņu PSRS atzina tikai Gorbačova atklātuma ērā, taču šai lietai punkts vēl nav pielikts. Pētniekiem joprojām paliek nepieejami svarīgi materiāli, un to vidū varētu būt, teiksim, nesen franču žurnāla “Le Point” pieminētais nošaušanu laikā uzņemtais tāds kā NKVD dokumentālais mācību materiāls. Šī filma esot daļa no arhivētajām vienībām, kam Kremlis piešķīris “valsts noslēpuma” statusu. Nesen vēsturnieki pievērsās vienai no varbūtībām: iespējams, Katiņas slaktiņa laikā tur bijuši arī “novērotāji” no gestapo – 1939. – 1940. gadā Staļins un Hitlers bija nolēmuši īstenot NKVD un gestapo aktīvu sadarbību, lai iznīcinātu poļu armiju un pretošanās kustību. Jautājumi nav izsmelti arī no tiesiskā viedokļa, un ar Katiņas lietu saistītās pretenzijas jo- projām tiek izskatītas Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Viens no upuru radinieku nolūkiem, izvirzot prasību, bija panākt, lai šo masu iznīcināšanas akciju iekļauj to noziegumu kategorijā, kam nav noilguma (kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci, genocīds).
Poļu pieredze ir vērā ņemama, jo tomēr ar valdības un nevalstisko organizāciju atbalstu daudz kas ir sasniegts. Kaut vai tas, ka ievērojama daļa dokumentu Polijas rīcībā ir nodota.
Dažādi zināmi vai mazāk zināmi šā vēstures posma notikumi, īpaši negaidot to apaļās gadskārtas, tiek aplūkoti arī Vācijas, Francijas un citu valstu televīzijas pārraidēs un publikācijās – liekas, šobrīd krietni vairāk nekā Latvijas plašsaziņas līdzekļos, kas savulaik diezgan aktīvi nodevās t. s. vēstures balto plankumu aizpildīšanā.
Šķiet, ka šajā virzienā diez ko tālāk neesam tikuši, bet Maskavā pēdējais totalitārisma melu atmaskojums augstākajā politiskajā līmenī notika vēl pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, kad PSRS atzina Molotova–Ribentropa pakta slepenā papildprotokola esamību.
Dažās aprindās patīk sacīt, ka “ar vēsturi jānodarbojas vēsturniekiem”, bet mēdz aizmirst, ka noziegumi pret valsti stipri attiecas uz valdošo politiķu, juristu un, kā māca Polijas piemērs, pilsonisko sabiedrību pārstāvošo organizāciju darbības jomu. Noteiktas starptautisko tiesību normas, kas ir piemērojamas Katiņas lietā, būtu piemērojamas, arī tiesiski izvērtējot noziegumus pret Latvijas pilsoņiem, piemēram, Litenē. Vai uzbrukumu robežsardzei Masļenkos un Šmaiļos, kas savā ziņā bija “Gleivicas incidenta” paveids ar jau iepriekš sagatavotu padomju propagandas devu par latviešu agresoru atvairīšanu. Diez vai kādam ienāktu prātā apgalvot, ka Latvijas pilsoņu – totalitārisma noziegumu un melu upuru – aizstāvēšana ir mazāk svarīga. Bet mēs varētu sev un mūsu partijām pavaicāt, kāpēc tā bijusi mazāk principiāla.
