Māris Antonevičs: Dota otra iespēja izmētāt padomju laika “akmeņus” 12
Prātā palikusi kāda zīmīga atziņa no sarunām ar vairākiem bijušajiem Tautas frontes līderiem par deviņdesmito gadu sākumā “garām palaisto iespēju”. Dainis Īvāns savulaik intervijā “Latvijas Avīzei” (24.09.2015.) citēja Pēteri Laķi, kurš atmodas laikā esot teicis: “Meitenes un zēni, mums vajag sagraut visu un izmētāt akmeņus tā, lai neviens vairs nevar salasīt.” Ar to viņš, protams, domājis padomju režīmu.
Tas tomēr neizdevās, jo daudzi okupācijas atstātie “akmeņi” bija pārāk smagi. Vienkāršāk bija tos “apklāt ar sūnām” cerībā, ka nākotnē būs vairāk spēka. Varbūt kaut ko nemaz arī negribējās mest prom, bet saglabāt kā nelielu piemiņu no iepriekšējā laika. Vai tā bija pareizā pieeja? Pieminētajā intervijā D. Īvāns spriež, ka, iespējams, neko vairāk arī objektīvi izdarīt neesot bijis iespējams: “Mēs bijām visvairāk sovjetizētā, pārkrievotā Baltijas valsts, vēl traģiskākā stāvoklī nekā Lietuva un Igaunija. Arī pēc neatkarības te atradās milzīga Krievijas armija. Nebūsim naivi. Visi mūsu orgāni toreiz bija pilni VDK aģentiem.”
Taču, lūk, Sandras Kalnietes (intervija “LA” 26.05.2015.) vērtējums: “Mēs esam ielikuši labus pamatus, bet diemžēl Latvija nokavēja iespēju tūlīt pēc neatkarības atgūšanas radikālāk īstenot pāreju uz mācībām latviešu valodā krievu skolās. Tobrīd Krievija bija vāja, jau bija parādījusies retorika par “cilvēktiesību pārkāpumiem”, taču tai nebija starptautiskas atbalss. Latvijas valdība un Augstākā Padome tolaik baidījās no iespējamā civilā sašutuma, taču, ja mēs to būtu izdarījuši, varbūt sabiedrība to būtu pieņēmusi vieglāk. (..) Patiesībā mums tolaik rokas bija brīvākas, taču mums nebija pieredzes un tika pieļauts daudz kļūdu.”
Protams, var diskutēt par to, kas tolaik bija noteicošais politisko lēmumu pieņemšanā un realizēšanā – objektīvi apstākļi vai subjektīvi pieņēmumi un nostājas. Droši vien gan viens, gan otrs. Taču, ja vērtē pirmo, tad, iespējams, tieši šobrīd ir labākais laiks, lai vismaz dažus no ieaugušajiem akmeņiem tomēr izkustinātu un paveiktu līdz galam to, kas netika izdarīts deviņdesmitajos. Un vispirms jau tas attiecas uz vienotas skolu sistēmas ieviešanu.
Iepriekšējās desmitgadēs viens no populārākajiem argumentiem nepieņemt lēmumus bija tas, kas laika gaitā folklorizējās kā teiciens “Eiropa mūs nesapratīs”. Šī “nesaprašana” bieži vien veidojās kā konkrēta ķēdīte. Krievijas starptautiskās sūdzības un vietējo krievu kūdīšanu papildināja dažādu eirokomisāru formālā pieeja integrācijas un nacionālo minoritāšu jautājumiem. Tālāk – Rietumu līderu vēlme saprasties (brīžiem pat ciešāk sadraudzēties) ar Kremli, kā arī izvairīties no iespējamiem jauniem “karstajiem” vai “siltajiem” punktiem Eiropas kartē. Visbeidzot – Latvijas amatpersonu piesardzība par to, kā mēs izskatīsimies uz āru un vai nesagādāsim tur kādam nevajadzīgas neērtības.
Iepriekš starptautiskie spēlētāji Krievijas rīcību mēģināja skatīt racionāli – sak, tur, protams, ir savas dīvainības, taču par visu var vienoties. Šobrīd ir nākusi atklāsme, ka Krievijas izpratnē starptautiskā politika ir spēle bez noteikumiem vai, pareizāk sakot, noteikumi var mainīties jebkurā brīdī, un neviens par to iepriekš netiek brīdināts. Iepriekš bija populāra atziņa, ka labāk “nevajag Krieviju provocēt”. Tagad izrādās, ka Krievija pati provocē visus pēc kārtas, un Rietumi nu ir pamatīgi nokaitināti. Iepriekšējās desmitgadēs Krievija izklaidējās, spēlējoties ar ietekmi Baltijas valstīs, taču vēlāk Putins strauji paaugstināja likmes un iedomājās, ka var līdzīgi spēlēties arī ar Rietumiem. Tagad beidzot var teikt, ka “Eiropa mūs sapratusi”.
Tāpēc no Edgara Rinkēviča mēs tagad varam dzirdēt tik drosmīgus un tiešus vārdus, kādus diez vai būtu atļāvies kāds no iepriekšējiem ārlietu ministriem: “Mūsu Izglītības likuma reforma pilnībā ir valsts iekšpolitikas jautājums, un Krievijas Federācijai – ne Ārlietu ministrijas, ne Valsts domes, ne kādā citā personā – nav nekādas darīšanas un nekādu tiesību aizrādīt, ko un kā mums darīt. Lai paskatās paši uz sevi.” (Intervijā portālam “Delfi” 11.04.2018.) Tas pats vēstījums lasāms arī Ārlietu ministrijas 12. aprīļa paziņojumā.
Tomēr starptautiskā situācija pēc laika atkal mainīsies. Ja pašreiz dotā iespēja izmētāt padomju laika atstātos “akmeņus” netiks izmantota, tad nākamo var nākties gaidīt ilgi.
