56% latvietis un dzimtas ērkšķu ceļi. Otikovi svin darbu un dzīvi 0
Nekad agrāk, taisot “dzimtas gabalu”, nebijām tik jautri smējušies, tik skaļi dziedājuši, tik ilgi atvadījušies. “Tādi mēs esam – skaļi, priecīgi un… daudz!” smej Ērika un Igors. Tiekamies viņu mājās, kam dots skanīgais “Smaidu” vārds. Saulainajā septembra pievakarē sētā pulcējās Otikovu dzimtas pārstāvji – gan veci, gan jauni, gan pavisam mazi.
Skaļi, priecīgi, daudz
Tikšanās zem “Smaidu” dižkļavām notiek pēc Latvijas simtgadei veltīta koncerta Maltas kultūras namā. Iebraucot pagalmā, mūs skaļi sveic mājsargi Rojs un Leo, bet smaidīgi ļaudis krustu šķērsu apber jokiem par “dasasēst” (apsēsties, ne desas ēst), “cīši lobim cylvākim” un “vyspyrms jōīdzer un jōpaād, ar tukšu vādaru nav runōšana”.
Aša kopbilde septembra saules zeltainajos staros – Ērika un Igors, mamma Janīna un tēvs Jānis, meitiņa Viktorija, tēva māsa Marija un tēva brālis Broņislavs, brāļa meita Daiga ar krustdēliņu Mārci, tad tiekam bīdīti pie saimes galda, kas lūst no saimnieču čaklo roku veikuma: sēnes, salāti, sieri, dārzeņi, pīrāgi, plātsmaizes, cūka rūgušpienā, pat aveņu ķīselis šoferītim. Kā jau Latgalē – ja viesis ticis saimnieku nagos, baros, dzirdīs, čubinās un prom nelaidīs. Vienīgais, kurš neļaujas vispārējai ņudzībai, ir mājas dvēsele: strīpainais runcis Muris – viņš vakara gaitā tā i neizkust no krēsla.
Kad nu tiekam līdz runāšanai, Jānis zīmīgi nosaka: “Lotgaļeits tāds jokains cylvāks – mīl pasmieties, tak nov ļauns.” Un atklāj, ka dzimtā ir tik daudz labu stāstnieku ar Dieva dotu fantāziju, ka īstenība un piedomājumi sen saplūduši nedalāmos stāstos.
Liktenīgā iepazīšanās
“Interesanti, ja tev būtu cits vīrs, vai arī tad tu atgrieztos Latgalē?” Igors smaidot vaicā savai sievai Ērikai (dzimušai Otikovai, nu Grigorjevai). Šis viņiem ceturtais gads Ērikas dzimtajā pusē. Mācījusies Rīgā, strādājusi Ogrē “Digitālajā pelē”, bet ar “čiuli” Igoru iepazinušies Rēzeknē “Prāta vētras” koncertā 2003. gadā – tolaik Igora armijas daļa dislocēta Audriņos, kur būvēts pirmais lielais novērošanas radars, viņš to sargājis. Maiņu darbs – trīs dienas strādā, trīs brīvas. Sapazinies ar vietējām meitenēm, un viena – gara, slaida, melniem matiem – dikti iekritusi sirdī.
Igors nav joka vīrs – gandrīz divi metri, dienests NBS devis brašu stāju un drošu runu. Apprecējušies, dzīvojuši Ogrē, Lielvārdē nopirkuši baismīgi dārgu zemes pleķi un sākuši būvēt māju, taču iejaukusies krīze, bet Igors nosūtīts misijā uz afgāņiem. Un tad Ērikas tēvs izteicis spārnotos vārdus: “Lai tā zeme par tādu naudu sapelē!” Tas bijis starta šāviens domām par dzīvi laukos.
Atgriezies Latvijā, Igors sapratis – vairs nevēlas strādāt trijos darbos, bet grib māju klusā vietā, lai var mierīgi rosīties pagalmā un no rītiem pliks lēkt dīķī, lai meitai tīra vide un pašiem prieks. Enerģijas un uzņēmības pašiem pārpārēm, iesaistīti arī radi, un Ērikas mamma, būdama pašvaldības darbiniece, uzņēmusies apzināt pārdodamos īpašumus. Meklējuši ilgi. Viena māja lauka vidū bez kokiem, otrai ceļš gar logiem, trešā par dārgu. Tad ieraudzījuši veco stalli no šķeltiem akmeņiem, ar pusapaļiem lodziņiem un platām durvīm, un sapratuši – ir!
Amizants ir stāsts par mājvārdu – kārtojot pirkuma dokumentus, zemesgrāmatā jauno īpašumu vajadzējis atdalīt no pārējā. Kamēr Ērika un Igors domājuši, zemes ierīkotājs, laikam iespaidots no viņas platā, sirsnīgā smaida, mājas nodēvējis par “Smaidām”. Tā arī palicis, lai gan sākumā gribējuši kādu skanīgu latgaliešu vārdu.
Seko aizkustinoša epizode – par godu mājām un saimniekiem dziedam “Smaidas”. Šī dziesma te izskan pimoreiz, un kopā ar atmiņām “kā bija, kā tapa un kā ir tagad” brīdis tik saviļņojošs, ka pat vīriem acis kļūst spožas kā zvaigznes. Jo te, tāpat kā dziesmā, ir liepu un bērzu gatves, bēniņos dzīvojusi pūce, uz sliekšņa ziedējušas nātres, bet nu viss ir spožs un kārtīgs, visi projekti pašu galvā izloloti un pašu rokām uzbūvēti.
“Tā te izskatījās,” Igors rāda albumu, kur rūpīgi dokumentēti paveiktie darbi – vecā staļļa tīrīšana, aizgaldu un starpsienu jaukšana, urbšana, kalšana, atkritumu izvākšana, slīpēšana, apmešana, koka daļu restaurācija, sienas, griesti, grīdas, logi, durvis…
Jābūt vīzijai, tad sanāks
“Arī laukos var dzīvot skaisti,” pārliecināti saka Ērika, un vīrs piebilst: “Jābūt vīzijai, tad viss sanāks!” Viņiem sanāk. Ērikas tēvs Jānis smaida: sieviete mājās ir dizainers, ideju ģenerators, vīrietis – spēks, kas to paveic. Igors pasmīn – ne tikai. Kamēr viņš bijis misijā, Ērika piedabūjusi brāļus ielikt grīdu. Kā dziesmā: “muni broļi klēti taisa…”
“Cik koka un akmens putekļu esmu apēdis!” Igors novaidas, atceroties tapšanas procesu. “Nervi čupā, sirma bārda! Vienbrīd jau likās, ka tie darbi nekad nebeigsies, nolaidās rokas. Tad paskatījāmies vecās fotogrāfijas, kur šī ēka vēl ir stallis, un radās otra elpa. Pagaidām ieceres izpildītas par kādiem 60%.”
Šobrīd sākusies labiekārtošana: restaurē vecas mēbeles, ar smilšpapīru, terpentīnu un beici dod tām otru dzīvi. Janīna apceļas – bērnu kaislība uz vecām lietām esot lielisks veids, kā atbrīvoties no veciem krāmiem! Ērika tikai smaida: visas lietas savu ceļu uz šo māju atrodot pašas – gan ulmaņlaika lampa, gan smagā tumškoka bufete, bez kuras šo telpu nevar pat iedomāties. “Smaidas” – tas ir plašums, gaisma un omulība.
Līdz sestajai paaudzei
“Starp citu, Latvijā ir tikai viena Otikovu dzimta! Ja lielajā telefongrāmatā redzat šo uzvārdu, tie ir mūsējie!” palepojas Broņislavs. Pašu tuvāko ir ~30+ (Jāņa ģimene – 10, Marijas – 9, Elvīrai – 6, Broņislavai – 9), bet, ja sanāktu visi, – bez simta nebūtu ko sākt. Oktobra beigās pasaulē nākusi jauna dvēselīte Kate!
“Mēs esam liela rodņa! Uz kapusvētkiem ikreiz ap 40 sabrauc. Latgalē tam liela nozīme – radus, draugus satikt, sevi parādīt, aizlūgt par visiem,” stāsta Janīna.
Otikovi senčus apzinājuši līdz sestajai paaudzei, ap 1840. gadu. Dzimtas uzvārda izcelsme glabā stāstu par vācu komersantu Nikodemu, kuram cara laikos bijis uzvārds Otto, – laika gaitā tas pārtapis par Otikovu. Cits dzimtas zars pārdēvējies par Guļāniem. Savulaik Otikovu bijis pilns Feimaņu pagasts, kad gājuši uz baznīcu – visi savējie!
Dzimtā pārmantotie vārdi – Jānis, Nikodems (Nikodims, Mikodas, Mikodijans – visās variācijās). Arodi – kalēji un lauksaimnieki (Ērikas brālis Oskars viens pats tiek galā ar divsimt hekt-āriem). Mūsdienās – pedagogi, kultūras darbinieki, glābēji, aizsardzības spēku pārstāvji, dzelzceļnieki, grāmatveži un mediķi. Visām dzīves situācijām! Dzimtas vecmammas lieliskas audējas, smalkie galdauti joprojām žilbina acis. Visi kārtīgi dziedātāji un mūziķi (akordeons, vijole, flauta, ģitāra, klavieres, trompete), dancotāji un teātra spēlētāji. Bet pāri visam – savas zemes patrioti.
“Aizbraucu uz Rīgu kārtot dokumentus, bet ar mani runā krievu valodā,” pukojas Jānis. “Saku – runājiet latviski. “Bet jums taču tāds uzvārds!” Par ko tikai mūsējie laika gaitā nav nodēvēti – Otikovi, Kotikovi, Botikovi, Votikovi, Osipovi. Tādās reizēs kļūstu nikns un rājos – vai nu dumji, vai nemazgā ausis! Tas aizskar manu godību!”
“Pazavērsim kartiņas!” mudina Ērika, nesot fotoalbumus – gan vecus, gan jaunākus. Tajos Jāņa tēvs Jāzeps ar mammu Jūliju, viņu vecāku ģimenes… Sibīrija, Latvija… Kāzu diena, re, tautastērpos gājienā no baznīcas un miljonāra Kokaļa vecāki par vedējiem! Vecmāmiņa Helēna – tik smaidīga. Mazdēliņu Broņu līdz piecu gadu vecumam nēsājusi uz pleca, skaidrojot tā – ja nolaidīs pie zemes, puika aizskries un nebūs notverams. Vienai bērnu bildītei otrā pusē ar krāsainiem zīmuļiem tapusi alternatīva versija. Citā jaušama nesena sabadīšanās ar zaķi – vienam sīcim pierē zilums, otram pušu lūpa… Cilājam, pētām, meklējam līdzības – mājinieki cits caur citu komentē, joko, smejas.
Igors varenā balsī aizsāk “Tōlu dzeivoj muna meilo”, Jānis – “Rūžeņu”. Seko dziesmu birums, iedziedas akordeons. “Div’ dūjiņas”, “Tumša nakte”, “Jau mani ved…”.
Ir tā, it kā laiks būtu apstājies un varbūt pat pagriezies atpakaļ…
56% latvietis un dzimtas ērkšķu ceļi
“Mana vecmāmiņa no mātes puses bijusi Sibīrijā, Omskā, vectēvs no tēva puses kara laikā šāvis ar katjušu, mamma ir latviete, tēvs krievs, bet viņa vecmamma bija latviete, latgaliete, man pat saglabājusies viņas vecā bilžu ābece, vēl vecā drukā, jūk laukā pa lapām. Tagad to kopā ar citiem dārgumiem – Latvijas laika fotogrāfijām un ģimenes relikvijām – glabā Ērika,” stāsta Igors. Esot izrēķinājis – viņš par 56% esot latvietis, bet jūtoties par visiem simts, tāpēc izvēlējies dienestu profesionālajā armijā. Sargāt savu zemi un valsti. “Esmu liels nacionālists, tikai reizēm vārda un uzvārda dēļ nākas dzirdēt uzbraucienu – ko tu, krievs, te muldi! Tad sajūtos reti stulbi…”
Otikovu vecākajām paaudzēm likteņa belzieni nav gājuši secen – Jāņa tēva vecākais pusbrālis Staņislavs ar sievu un bērniem izsūtīts uz Sibīriju: bijis sabiedrībā cienīts vīrs, taču ne to pateicis par padomju varu, negribējis iet kolhozā. Tādus jau pirmos…
Marija stāsta – tāpat noticis arī mammas dzimtā: liela ģimene, mamma un pieci vīri, dēli vecumā no 20 līdz 30, spēcīgi, prasmīgi, paši spējuši zemes apstrādāt, kalēja arodu piepratuši, smēde, lopi, dārzi, dzīvojuši pārtikuši, tātad – kulaki! “Viņiem kolektivizācija nebija vajadzīga, viņu zemes citiem gan. Izsūtīja turīgākos un spējīgākos. Bet pēc čekas pagrabiem parakstīsi gan to, ko darījis, gan to, ko nedarījis… Bija saraksti, bija skaits, kas jāizved, nu tad arī izveda,” viņa nopūšas. Tagad vecāku zemes apsaimnieko brālis Broņislavs. Diemžēl toreiz iesāktā jaunceļamā māja pārveidota par skolu, bet saimnieki pēc atgriešanās izformēti uz citurieni – bijis tāds likums, kas liedz dzīvot dzimtajās vietās. Kurš apmeties Pļaviņās, kurš Cesvainē, Vārkavā, Kalsnavā. Tā i mētājušies.
“Zināt, kā bija agrāk? Bērnībā un jaunībā tas viss īpaši neinteresēja, klausījāmies, taču daudz ko nesapratām, strīdējāmies ar mammu – mums skolā māca savādāk! Bet mamma tā mierīgi – nē, bērniņ, bija tā un tā! Ilgi nesapratu, kā grāmatās var melot,” Marija stāsta. “Vēlāk, kad jau sāc saprast un gribi visu uzzināt, vairs nav kam pajautāt. Mamma gan nebaidījās ne runāt, ne svinēt. Gājām uz baznīcu, mājās vienmēr svinēja visus reliģiskos svētkus. Ziemassvētkos arvien bija skaisti saklāts galds – salmi, balts galdauts, oblātas. Rīta lūgšanas. Gājām arī uz baznīcu, pieci seši kilometri ziemas salā…”
“Starp citu, visi mūsu bērni kristīti un laulāti. Arī znots – pats divdesmit piecos gados izvēlējās katoļticību, nokristījās, iestiprinājās,” stāsta Ērikas tēvs Jānis.
Kura ir mana tēvzeme?
“Ar karošanu tolaik bija tā – tādi laiki. Daži gan gāja aiz pārliecības, bet lielākā daļa – kura armija mobilizēja, tajā nācās iet. Izvēles nebija,” Marija atceras tēva stāstīto.
Jāzeps, divdesmitgadīgs puisis, kara laikā strādājis uz dzelzceļa, viss bijis labi, nekāda naida ne pret vāciešiem, ne krieviem, ne vietējiem iedzīvotājiem. 1943. gadā, kad frontē noticis lūzums, mobilizēts vācu armijā. Aizvests uz Aglonu, kur saformēta armijas vienība un jau naktī vesta uz Krievijas fronti. Vilciens gājis garām Feimaņiem, tēvs kā jau dzelzceļnieks zinājis – tūliņ būs pārmijas, vilciens bremzēs, netālu – mājas. Riskējis bēgt. Apsargi gan tumsā pašaudījušies, taču viena bēgļa dēļ vilcienu nav turējuši. Tēvs vairākus mēnešus slēpies, līdz ienākuši krievi. Tad sapratis, ka vairs nav jēgas, jo brīvā Latvija neatgriezīsies, līdis laukā un mobilizēts padomju armijā.
“Mēs uzaugām ar varonīgajām padomju grāmatām,” rūgti pasmīn Marija. “Es tēvam prasīju – tēt, kāpēc negribēji aizstāvēt savu tēvzemi? Viņš tikai paskatījās un atvaicāja: “Bet, meit, kura tad bija mana tēvzeme? Ne Vācija, ne Padomju Savienība!””
Pasaku veči, pērtiķi un babeņa uz moča
Sarunai ievirzoties jautrākā gaisotnē, Jānis atklāj – Otikovu dzimta arvien saistīta ar kultūru, pašu vidū daudz pasaku veču. “Mazbērni dikti prasīgi. Iekāpj klēpī un prasa – pastāsti pasaku par sīpolu, par bietīti! Tad fiksi jāizdomā, atkārtoties nedrīkst, viņi pamana katru viltību!” smejas Jānis.
Vecos laikos Feimaņos spēlētas mazas ludziņas, dzimtas atmiņa joprojām glabā smieklīgu teijāteri “Žīda bēres”. Jokains pastāstiņš arī par vecvecmāti, kura strādājusi Feimaņu muižā, bet tur kungam par mājdzīvniekiem – pērtiķīši, kam bijis niķis piegānīt visas malas. Reiz, sadusmota par tādām izdarībām, vecvecmāmiņa vienu ieklapējusi ar grīdlupatu, tas novēlies pie zemes un sastindzis. Mudīgi ietinusi lupatā un aizvākusi no acīm. Pēc vienas versijas – bijis pagalam, pēc otras – attapies un atdzīvojies.
Ticēt vai ne – katra paša ziņā. “Mums ir tā – ja kāds stāsta, bet citi netic, teicējs dusmojas: “Natici man, paprosi Broņam. Natici Broņam, prosi Joņam!” Otikovu devums iekļauts arī Valentīna Kokaļa brāļa Vitālija “Feimaņu draudzes pasakās”.
Dzimtas vecmāmiņa Jūlija arī bijusi “kundze ar pipariņu” – ja kur gājusi, arvien sapucējusies, “ar kopkiņu”. Nekad nesēdusies, ja nebija ar kabatlakatiņu noslaucījusi krēslu. Liela ceļotāja, turklāt bieži ļāvusies iedvesmai – Rēzeknes vietā aizbraukusi uz Daugavpili (pirmais nācis Daugavpils autobuss), bet vēlāk brīnījusies, kāpēc mājinieki pieturā nesagaida; aptiekā pierunājusi nepazīstamu puisieti, lai pārved mājās ar moci; reiz pat atvizinājusies ar greideri un uz bērnu pārsteigto “kā tu tur tiki iekšā?” tikai atsmējusi: “Tas vēl nebija nekas, bet kā tas cilvēks nomocījās, kamēr dabūja mani laukā!” Babai Juļai tolaik jau bijis krietni pāri septiņdesmit…
Dzimtas tradīcijas tiek godā turētas. Ziemassvētkos viņi joprojām iet “čigānos”. No rīta uz baznīcu, pēcpusdienā – vispirms uz bēniņiem maskoties, pēc tam pie radiem, draugiem un kaimiņiem, arī uz attālākiem pagastiem. Laimi nest. I pazīlēs, i uzdziedās, i padejos. Tā aizraujas, ka nemana čībiņas pazūdam, visu nakti pa sniegu skrien basām kājām, bet otrā rītā – ne iesnu, ne klepus! Mūsdienās gan dažviet uz “jautrībniekiem” skatās aizdomīgi, taču jāatceras – visās mājās, kur pabijuši Otikovu “čigāni”, nākamais gads esot veiksmīgs – kam bērni, kam mazbērni, kam jauna mašīna, kam dīķis pagalmā.
Un vēl – viņi ir sargi. Ērika un Igors pieskata vairākas apkaimes mājas, kuru saimnieki nedzīvo uz vietas (turpbraucot manījām šo tendenci – stāv skaistas, lepnas, iekoptas mājas, bet logi tumši). Īpašnieki priecīgi, ka mājas drošībā – neviens nenodarīs pāri, varbūt kāds labs draugs paliks pa nakti, iekurinās, izsildīs…
Namamāte vilina – nebrauciet prom, palieciet pie mums, būs jautri! Taču nē – mums ceļš zem kājām. Paliek solījums – atkal satikties zem lielajiem kokiem uz kārtīgu dziesmu vakaru. Vai varbūt Daugavmalā – braukšot skatīties simtgades uguņošanu.
