Kas ir patiesie ošu kalšanas cēloņi? 0
Inga Gaile, Laura Kazāka, Guntis Gulbis, SIA Integrētās audzēšanas skola
Parasto osi (Fraxinus excelsior L.) pēdējos gadu desmitos Eiropā skārusi ošu kalšana, un tiek teikts, ka to ierosina parazitārā sēne Hymenoscyphus fraxineus (Chalara fraxinea), turpmāk tekstā Chalara. Tās sporas līdzīgi, kā tas ir citām asku sēnēm (Ascomyceta), izplatās ar vēju. EMPHASIS¹ projekta ietvaros no 2015. līdz 2018. gadam SIA Integrētās audzēšanas skola Latvijā veica ošu apsekošanu, lai identificētu, vai pie mums pilsētvidē ir sastopami pret parazitāro sēni Chalara izturīgi oši. Pētījums atklāja patiesos ošu kalšanas cēloņus.
Apsekošana notika 16 pilsētās un ciematos: Allažmuižā, Aucē, Dobelē, Jaunjelgavā, Kabilē, Kocēnos, Lestenē, Mālpilī, Murjāņos, Rīgā, Rubenē, Siguldā, Straupē, Strenčos, Valmierā un Varakļānos. Kopā tika apsekoti 339 oši. Novērtēšana tika veikta dažāda vecuma kokiem (1 līdz > 100 gadu). Daži veselie koki bija resnāki par 3 m diametrā. Latvijas pilsētvidē ir redzams atšķirīgs ošu veselības stāvoklis: no skaistiem, veselīgiem līdz pilnīgi nokaltušiem. Projektā tika izvērtēti arī ošu augšanas apstākļi un veikts kaitīgo organismu novērtējums.
Ošu dzīves cikls un optimālie augšanas apstākļi
Parastais osis ir vasarzaļš koks ar spēcīgu sakņu sistēmu, slaidu stumbru, pelēkbrūnganu mizu un melniem pumpuriem. Oša sakņu sistēma dziļumā veido enkurveida saknes, tāpēc veselīgu osi vētrām ir tikpat grūti izgāzt kā ozolu. Osis pieder pie olīvkoku dzimtas (Oleaceae). Labi vairojas ar sēklām un celmu atvasēm. Oši plaukst vēlu, un rudenī lapas nobirst agri. Oši labi aug mitrā, ar organisko vielu un kaļķi bagātā augsnē, ir gaismas prasīgi koki, tomēr jaunie oši labāk jūtas nelielā noēnojumā. Ošus negatīvi ietekmē mitruma apstākļu svārstības, ilgstoši sausuma periodi vai barības vielu pieejamība augsnē, padarot tos jutīgākus pret citiem stresa faktoriem, tostarp slimībām un kaitēkļiem.
Attēlā – Ošu kalšana augustā
Sekundārais barības elements sērs (S) augiem/kokiem ir vitāli nepieciešams dzīvības procesos, arī aminoskābju sintēzei, kas ir olbaltumvielu svarīga sastāvdaļa, un hlorofila veidošanā. Sērs augsnē atrodas organiskās vielas sastāvā un ir elements, kas ļoti viegli izskalojas. S deficīta gadījumā augi ātrāk saslimst ar patogēnajām slimības, it sevišķi ar asku sēnēm (ozolu miltrasa, kļavu melnkreve, ābolu kraupis u. c.). S deficīts augiem Eiropā un citās pasaules vietās veidojas, arī saskaņā ar vides prasībām ierobežojot SO2 emisijas no gaisa un rūpniecības piesārņojuma (sēra nogulsnēšanās atmosfērā ir krasi samazinājusies; Schnug &Haneklaus, 1998). Atmosfērā esošais S agrāk nolija pār augiem ar skābajiem lietiem, kuru tagad faktiski nav.
Kaitēkļu un augu slimību attiecības: mizgrauži – ošu kalšana
Augu patoloģijas literatūrā ir daudz pierādījumu, ka kukaiņiem ir liela nozīme daudzu augu slimību izplatībā un attīstībā (Leach, 1940). Mūsdienās lauksaimniecībā, dārzkopībā un mežsaimniecībā ir zināmas daudzas augu slimības, ko pārnēsā kukaiņi. Piemēram, tripši (Thripidae) pārnēsā baktērijas, sēnīšu un vīrusu patogēnus. Augsnes kaitēkļi drātstārpi (Agriotes spp.) un maijvaboles (Melolontha spp.) pārnēsā šādas augu slimības: puves (Pythium spp., Phytopthora spp.). fuzariozes (Fusarium spp.), verticilāro vīti (Verticilum spp), bakteriozes u. c. 98 ošu kaitēkļu sugas apdraud ošu dzīvotspēju ASV un Kanādā (piem., Lepidoptera, Hemiptera, Coleoptera, Diptera un Hymenoptera) un ir klasificētas pēc bojājuma vietas – miza (3), lūksne (25), kambijs (9), koksne (2), sakne (4), sēkla (8), jaunie dzinumi (3), pangu veidotāji (10), lapu alotāji (2), lapu bojājumi (32) (Van Driesche, 2015).
Tieši tāpat mēs varam klasificēt ošu parazitārās slimības (sēnes), kas bojā dažādas auga daļas: dīgstu slimības, lapu slimības, sakņu slimības utt. Neviens kaitīgais organisms nebojā visu augu vienlaikus. Ja iet bojā viss augs – tā ir kaitīgo organismu kombinācija.
Mizgrauži (Scolytidae) ir kaitēkļi, kas zināmi arī kā vektori koku parazitārajām slimībām. Mizgrauži parasti bojā augu mizu un lūksni, bet nebojā koksnes audus (Wood, 1982). Mizgrauži veido ejas auga mizā un lūksnē un ar ķermeni iznēsā arī sēņu patogēnus. Latvijā labi pazīstam mizgraužus kā bīstamus koku kaitēkļus, piemēram, egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus) nokaltē egles, mazais gobu gremzdgrauzis (Scolytus multistriatus) nokaltē gobas, inficējot tās ar gobu Holandes slimību Ceratocystis ulmi (Ophiostoma ulmi). Kaitīgo organismu kombinācija mizgrauzis/asku sēne pasaulē sastopama arī kalstošiem kastaņiem, priedēm un citiem kokiem.
Mūsu vislielākā pateicība un cieņa tam Latvijas entomologam, kurš atšķirībā no pasaules entomologu lietotā vispārinātā nosaukuma ash bark beetle (ošu mizas vabole) Hylesinus spp. latviski kukaini nosauca par lūksngrauzi (attēlā), nevis vienkārši par mizgrauzi. Ar to pasakot mums priekšā, ko kaitēklis ošiem bojā.
Pa koksnes vadaudiem ūdens un minerālvielas no saknēm pārvietojas uz augšu – uz lapām, ziediem –, bet pa lūksnes vadaudiem fotosintēzes procesā radītās organiskās vielas – no lapām uz sakni. Ja lūksne ir bojāta, barības vielas nenonāk saknēs, tās pamazām atmirst. Katru gadu lūksngrauži osī bojā arvien lielāku lūksnes daļu, attiecīgi koka sakņu masa katru gadu samazinās, un beigās osis izgāžas ar visām saknēm. To neizdara parazitārā sēne Chalara, kas bojā tikai lapas un dzinumus, par ko liecina sēnes augļķermeņi tikai uz ošu lapu kātiņiem (attēlā).
Chalara nav atrodama ne uz oša saknēm, ne resniem zariem vai stumbra. Tos bojā lūksngrauži, kuru bojājumus mēs redzam tikai tad, kad koks jau pilnībā nokaltis, un neaizdomājamies, ka tie ir galvenā problēma.
Novērtējot ošus, apstiprinājās korelācija starp kukaiņu un augu slimību attiecībām. Raibais ošu lūksngrauzis Leperisinus varius (Hylesinus fraxini) ir visizplatītākais kaitēklis un galvenais iemesls ošu masveida kalšanai. Novērtējot kalstošos ošus, tika atrasti arī citu lūksngraužu bojājumi: raibā ošu lūksngrauža (H.fraxini) (a); Hylesinus toranio. (syn. Hylesinus oleiperda) lūksngrauža (b); Hylesinus crenatus melnā ošu lūksngrauža (c). Visu lūksngraužu sugu bojājumu rezultāts ir koku novājināšanās un nokalšana. Tas apstiprinājās visiem 287 ošiem, kuriem bija kaut mazākās kalšanas pazīmes, bet ne visiem bija arī Chalara pazīmes.
Attēlā – Vesels un nokaltis osis ar lūksngrauža bojājumiem
Lūksngrauži (Hylesinus spp.) ir galvenais iemesls kalstošajiem ošiem Eiropā. 2018. gadā apmeklējot Jorku Apvienotajā Karalistē un apsekojot pirmo osi ar nelielām kalšanas pazīmēm, uzreiz tika atrasts raibā lūksngrauža bojājums un pats kaitēklis.
Nedrīkst pieļaut auga novājināšanos
Vides apstākļi un barības vielu nodrošinājums augsnē ir primāri, kaitēkļi un slimības – sekundāri. Kaitēkļi un slimības ir neveiksmīgas ražas simptomi, nevis cēloņi. Tie nav galvenie uzbrucēji, no kā mums jābaidās. Jābaidās no novājinātā auga stāvokļa (Dr. Viljams Albrehts). Novājināti augi vieglāk pakļaujas kaitēkļu vai patogēnu uzbrukumiem. Piemēroti augšanas apstākļi ir noteicošie koku dzīvotspējai. Chalara viegli inficē novājinātus kokus, ko izraisa nepietiekams barības vielu nodrošinājums, augšanas apstākļi un kaitēkļu bojājumi. Jauniem ošiem tie var būt arī augsnes kaitēkļi – kā Scarabaeidae (maijvaboles), Elateridae (drātstārpi) u. c.
Oši ir ilgmūžīgi, tie ir pakļauti ilgtermiņa vides un augšanas apstākļu izmaiņām, abiotiskiem riskiem (klimata pārmaiņu dēļ) un mijiedarbībai starp dažādām patogēnajām sēnēm un kaitēkļiem. Latvijā parastais osis (F. excelsior L.) ir aptuveni 0,6% no kopējās mežaudžu platības. Šāds ošu īpatsvars starp koku sugām bija arī pirms 50–100 gadiem. Tātad Latvijā jau vēsturiski ošu skaita palielināšanos limitē klimatiskie, augsnes un kaitīgo organismu faktori, kaut arī oši lieliski pie mums vairojas ar pašsēju un neizzudīs. Visas atbildes ir dabā.
Vai var cīnīties ar ošu lūksngraužiem? Varētu.
¹ EMPHASIS ir Eiropas Savienības pētniecības un inovācijas programmas Apvārsnis 2020 projekts/ līgums nr. 634179.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
