Ostapenko šī gada mērķis: labi nospēlēt “Australian Open” un iekļūt TOP20 1
Pasaules tenisā ir sākusies jauna sezona, un arī Latvijas tenisisti gatavi jaunām cīņām. Šoreiz saruna ar pasaules 44. raketi Aļonu Ostapenko, kura 16. janvārī sāks sacensību vienā no gada lielākajiem un svarīgākajiem turnīriem – “Australian Open”.
Aļonai ir tikai 19 gadu, bet viņa jau ir ielauzusies starp pasaules tenisa lielākajām zvaigznēm. “Australian Open” ir viens no tenisistes iecienītākajiem turnīriem, tāpēc atgriešanos uz Melburnas laukumiem viņa gaida ar nepacietību. Tas ir viens no “Grand Slam” turnīriem, kas notiek četrreiz gadā – Melburnā, Ņujorkā, Parīzē un Londonā. Nokļūt šajās pasaules lielpilsētās, lai spēlētu tenisu, ir katra tenisista sapnis, arī Jeļenas – jau kopš bērnības, kad pirmo reizi rokās tika paņemta rakete. Un viņa ir piepildījusi savu sapni, kopā ar mammu trenējoties un izkopjot spēlētprasmi. Kā uzsver pati tenisiste – viņa ir ļoti priecīga, ka tieši mamma ir viņas trenere, jo vislabāk pazīstot gan viņas spēli, gan, protams, viņu pašu.
Ar ko īpašs ir “Australian Open” turnīrs, un ko tev nozīmē tajā piedalīties?
“Australian Open” turnīrs ir ļoti līdzīgs Ņujorkas “Grand Slam” sacensībām – abos gadījumos jāspēlē uz cietā seguma un ārā ir ārkārtīgi karsti. Pats jaukākais tajos – cilvēki ir ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi, un valda patīkama, komfortabla sajūta. Man vispār ļoti patīk piedalīties “Grand Slam” turnīros – tas kādreiz, kad biju maziņa, bija mans sapnis, un ir liels prieks to visu izdzīvot pa īstam.
Sākumā piedalījos “Australian Open” junioru turnīrā, laikam kādus trīs gadus pēc kārtas – tur pagaidām rezultāti labāki. Junioru “Grand Slam” turnīros man ir gājis ļoti labi, esmu “Wimbldon” turnīra čempione. Tikai pēdējā laikā piedalos sieviešu turnīros, arī “Australian Open”, bet tur panākumi pagaidām nav vēl tik lieli. Domāju, ka man viss vēl tikai priekšā.
Laiks, kad tenisistiem nav sezonas, ir īss. Kā to pavadīji?
Starp tenisa sezonām biju Rīgā, nedaudz atpūtos un uzkrāju spēkus. Gāju uz sporta dejām, pavadīju laiku ar ģimeni un savu sunīti Džuljetu. Beidzot satiku arī visus draugus, kuri tik ilgi nebija redzēti. Sāku mācīties spāņu valodu – man tā ļoti patīk. Jauno gadu sagaidīju Oklendā, kur piedalījos savā gada pirmajā turnīrā. Tas bija nedaudz jocīgi, jo nav pierasts šos svētkus piedzīvot vasarā un lielā karstumā.
Cik daudz laika tavā dienas plānā paredzēts tenisam?
Apmēram trīs stundas dienā pavadu uz laukuma. Pēc tam seko fiziskās sagatavotības treniņi, kas aizņem divas stundas. Arī tad, kad beidzās tenisa sezona un man bija vairāk brīvā laika, tāpat gatavojos sezonai trenējoties.
Ir dzirdēts, ka tev ir ļoti labas sekmes skolā. Kā tev tas izdodas?
Jā, es reti esmu mājās, reti varu aiziet uz skolu, bet ar to man nekad nav bijis problēmu. Vienmēr ņemu līdzi grāmatas, kad braucu uz turnīriem, bet, kad esmu Rīgā, uzreiz eju uz skolu un visu nokārtoju. Ja ļoti grib, tad visu var – nav jāatsakās no izglītības sava sporta veida dēļ.
Vai kādreiz nepietrūkst “parasta jaunieša” dzīves?
Nu, ir bijuši brīži, kad šķiet – par maz laika dzīvei bez īpašiem pienākumiem, kad var izklaidēties, kā vien ienāk prātā. Bet es pati šādu ceļu esmu izvēlējusies, pati pieņēmu šādus lēmumus, un man patīk teniss. Es turos pie saviem mērķiem, jau sen zinu, ko gribu, un panākumi rada motivāciju nepadoties.
Kādi ir tavi mērķi?
Ļoti tālu nākotnē droši vien neskatīsimies, tas ir pāragri, bet mans šā gada mērķis ir pēc iespējas labāk nospēlēt “Grand Slam” turnīros un iekļūt pasaules sieviešu tenisa divdesmit labāko vidū.
