Latvijai bija iegājies tiekties pēc vairāk Eiropas, bet tagad Versaļas pilī sapulcējas lielvalstu līderi, lemj savienības nākotni un ka tā jāpārkārto uz divu ātrumu Eiropu. Latviešus pilī neielaiž. 6
Esmu samērā skeptisks, ka esam kam vajadzīgi. Mums ir sūdīga štelle, ka starptautiski maziem nav nekāda iespaida. Traka lieta, ka blakus mums Krievija. Ja Latviju kaut kādā veidā pirmie būtu okupējuši vācieši un krievi atbrīvotu, veidotos cita aina. Bet 1940. gadā ienāca krievi. Sociķi naivi cerēja, ka nu Ulmanis nost, būs liela sadarbība, kreisa valdība, bet viss beidzās ar pakļaušanu un izsūtīšanām. Tas bija trieciens, kāds sapņos nerādījās. Un vācietis taču bija latvietim vēsturiskais ienaidnieks, bet 1941. gadā Rīgas centrā sviež puķes un sagaida kā atbrīvotāju! Vāciem mutes palika vaļā. Pirms kara Āgenskalnā gāju uz veikalu. Saku vācietim miesniekam – lūdzu, kilo maltās gaļas. Viņš tāds kā bullis, uzmet piku, iesver. Ar latviešu puiku nerunās. Viņi uzpūtīgi bija. To atceros tāpēc, ka kādreiz Vācija gar jūru gandrīz pienāca pie Latvijas robežām, un viņiem arī vēsturiski bija kāda interese par mums. Tagad no lielvalstīm vienīgi krievi ir tuvumā.
Armijas komandieris Leonīds Kalniņš intervijā sacīja – latviešus aizlauza, ka 1940. gadā neatdeva nevienu pavēli pretoties. Pāridarījumi vēlākos okupācijas gados, izvešana, došanās trimdā stipri paplosīja tautu, papostīja nācijas gēnus.
Piekrītu, ka pie “diktatora” Ulmaņa bija patriotisma pacēlums, jaunieši dabūja nacionālo poti lielā koncentrācijā un ar to varēja izturēt karus, krievu laiku. Kas zina, vai pie partiju sistēmas pote būtu tik iedarbīga. Bet daudzus izkāva. Liels dzīvais spēks devās trimdā. Tikpat kā visa vidusšķira pēc 1940. gada krievu turēja par lielāko ienaidnieku, un tāpēc tik daudzi aizmuka, bet pārējie cieta okupācijas slogu. Un kā izpaudās “rusofobija”? Saprotiet, ko nozīmē piedzimt brīvvalstī? Man tas bija nediskutējams jautājums, svēta, absolūti organiska pārliecība – Latvija ir mūsu zeme, tēvija. Ka tautu pašnoteikšanās ir tik dabiska, cik var būt. Kad vēl ņēmu uz krūts, reiz unītī vienai krievenei ierāvis saku – šī, uz kuras stāvu, ir mana tēvzeme. Saproti? Mūsu – latviešu, ne jau tava! Bet tādas tēmas jau nu nedrīkstēja attīstīt.
Par gēniem grūta lieta. Tādā par pusfašistisku atzītā zinātnē eigēnikā māca, ka uzņēmīgie no laukiem iet uz pilsētu. Visās valstīs laukos paliek miegainākie, dzejiskāk noskaņotie. Bet uz pilsētu aizbraukušie švaki vairojas un trešajā paaudzē izbeidzas. Kādi jauni parādās vietā. Labākie gēni ejot postā. Bet tos vajadzētu uzglabāt tādējādi, ka laukos paliek darbīgākie, krāj mantu, un tas notur pie zemes.
Es esmu neuzņēmīgs cilvēks. Padomju laikos, kad tevi bīda, zīmēšanai iedod tēmu – pilnīgi optimāli šitādam sliņķim. Latviešos tā iedzimtība turējās uz zemnieka spītu – kuri iepirka mājas “par dzimtu”, sitās pa saimniecību, tiem bija iedzimis uzņēmības gēns. Akmentiņš Blaumaņa lugā bija uzņēmējs – tādi lauki, tādas mājas! Edgars, latviešu sliktais puisis, viņā vairāk no tā dzejnieka. Bet patika meitenēm. Akmentiņš tāds kārtīgs, garlaicīgs. Bet taisnība, uzņēmēju gēnu ķēdi sarāva ar deportācijām, aizbraukšanu pār dīķi, kolektivizāciju.
Pāriesim pie karikatūras mākslas iztirzāšanas. Jums ir politiķi, kurus parocīgāk, ērtāk attēlot, un tādi, kas nepadodas zīmulim?
No seniem laikiem parocīgs “objekts” ir Ivars Godmanis. Tik dzīvs, izteiksmīgs, žestikulējošs, kad runā. Pretstats sausais Valdis Dombrovskis, bet man pret viņu lielas simpātijas kā premjeru. Tur neko nevar darīt. Varbūt esmu muļķis, bet nezinu viņa vai Vairas Vīķes-Freibergas “noziegumus”, par ko dažs mēģina šos politiķus nomelnot. Dombrovskim tagad liela alga, kas kādam var ķerties pie sirds. Vaira ne to, ne tā kaut kad teikusi, bet man vairāk abu nopelni stāv acu priekšā.
