Tais laikos, šķiet, nebija pieņemts kariķēt ārzemju vadītājus. Zīmējāt tēvoci Semu un līdzīgus tipāžus, nevis Reiganu ar ragiem. 6
Apmēram līdz Brežņeva laikam zīmēja Adenaueru, de Gollu vai Lindonu Džonsonu. To prezidentu attēloju ar Teksasas kovboja platmali brokastā ēdam oliņu un šaujam ar koltiem pa franču gaili. Amerikāņiem ar frančiem bija samezglojumi attiecībās. Bet de Golls viesojās Maskavā, un bildi nenodrukāja. Bija rīkojums – par Franciju tagad nekādus kritiskus materiālus! Diplomātija, saproties! Bavārijas Franci Jozefu Štrausu drīkstēja zīmēt kā niknu antikomunistu, bet atkal gadījās ziepes. Brežņevs aizbrauca uz VFR un stundu tikās arī ar Štrausu. Žurnālu tipogrāfijā tolaik ražoja pusotru mēnesi, un mūs nebrīdināja, ka attiecības uz stundu normalizēsies. Ar Štrausu uz vāka trāpījām nelaikā. Lai vairs negadītos neparedzamas sakritības, mākslinieki turpmāk “apstrādāja” tikai simbolisko Semu.
Redz, cik mīlīgi. Droši vien totalitāros režīmos viens otrs karikatūrists labi nebeidza, bet vai varēja iedomāties, ka nodzīvosim līdz laikiem, kad demokrātijas zemēs nošauj humoristu pusredakciju, un citiem māksliniekiem Zviedrijā, Dānijā jāslēpjas, lai nenogalina?
Tas pieder lieliem, nepatīkamiem pārsteigumiem, kas skāruši Eiropu pēdējos desmit gados. Islāma terorisms “izcēlās” 11. septembrī Ņujorkā un aizceļojis tālāk. Šaut nost, spridzināt – tas ir idiotisms un fanātisms, kas manā galvā iekšā neiet.
Pasaule sākusi maitāties.
Tas notiek viļņveidīgi. Tagad Eiropā atgriežoties nacionālais konservatīvisms kā reakcija uz valdījušo politkorektumu un islāmistu pieplūdumu, un terorisms, reliģiskā fanātisma diktēta neiecietība arī nav nekas nezināms. Tas viss vēsturē ir bijis.
Rietumos asiem zobiem ievaino politiķus, ticīgo jūtas vai sabiedrībā pieņemto viedokli. Latviešu karikatūra liekas pieklājīgāka un ieturētāka.
Esam iecietīgāki, mums nav tik asas, kodīgas karikatūras tradīcijas.
Vai notiekošie procesi, aizvien kolorītākas figūras, uzskatu brīvības ierobežošana politkorektuma vārdā neizaicina māksliniekus – “Charlie Hebdo” taču nepadošoties, neatkāpšoties no principiem?
Tramps ir no plātīgo politiķu kategorijas, kurš junda zināmas emocijas, un viņu kariķē ļoti nežēlīgi. Tam neizbēg arī citi līderi. Apakšā ir politisko uzskatu nesaudzīga cīņa. Skaidrs, ka Trampa balsotājiem līdz vienai vietai bija piegriezies uzspiestais politkorektums un patika solījums “iztīrīt isteblišmentu”. No otras puses, mani drusku baida ne visai prognozējams amerikāņu prezidents, jo to, ko var savārīt viņš, nevar neviens cits uz pasaules. “Spiegel” šausmīgi kritizē Trampu, ka pasaulei gals būtu klāt un iezvanītas tā laikmeta beigas, kad Amerika bija morālais līderis, demokrātijas un brīvības citadele. Man gan liekas, ka iespējami dažādi pārvaldes varianti. Ir taču musulmaņi, kam nekad nebūs pieņemams demokrātijas eksports viņu valstī. Nevajag uzspiest, jo tas bēdīgi beidzas. Uz plašās pasaules tautām ir atšķirīgi ieradumi. Kaut vai, kā apieties ar galda piederumiem, ko nevar nolīdzināt pēc vienas uzvedības šnites – jāēd, kā ēd angļi.
