Mākslinieka aktīvā, pilsoniskā dzīves pozīcija? 6
Laikam tā. To grāmatu ļoti pirka, bet nez vai visi piekrita rakstītajam. Iepriekš Hermanis bija LTV raidījumā “1 : 1” pie Rēdera, un dažiem ļaudīm nepatika, ka teātra režisors uzstājās par lielo zinātāju politikā, kas ir pilnīgi cita joma. Redz, Hermanim ir veclaicīgi, tradicionāli, konservatīvi uzskati attiecībā uz bēgļiem, politkorektumu vai mūsdienu seksa daudzveidību. Vakar lasīju vācu žurnālu “Spiegel”, kur izdomājuši kārtējo jaunvārdu uznākošām dzīves parādībām – poliamorisms. To radījušas feministes, apzīmējot daudz partnerus mīlā. Pie mums Latvijā lielākā daļa tomēr turas pie tradicionālām vērtībām. Man arī neliekas pamatotas un iesakņotas jaunmodīgās praida gājienu aktivitātes ar izpušķojumiem un lielo jūsmu. Nu, tādas “atpalikušas” pārdomas.
Vai tā nav, ka mūsdienu politika piedāvā vēl vairāk vielas satīrai?
Jaunais kolēģis Gatis Šļūka reizēm uzzīmē to, kam man būtu mietpilsoniska bremze priekšā. Neesmu gluži atbrīvots cilvēks uz neērtām tēmām. Izskatīju kaudzīti franču karikatūru žurnālu “Charlie Hebdo”. Diezgan provocējošas karikatūras, franču politiķi vai vecā tante Merkele dabū itin pamatīgi pa sāniem. Es dāmu nekad tā nezīmēšu.
Ar redaktori Lindu Rasu esam skatījuši, kā ārzemēs kariķē ar naturālām ainiņām, un viņa nav pārmēru klīrīga, bet nezin vai mūsu avīzes konservatīvam lasītājam ir pieņemami pavisam prasti gājieni.
Jums pašam jāatbild amerikāņu tautas priekšā, ko gadiem esat sarkastiski izsmējis ar “Dadzī” zīmētām jenkiju kapitālistu un tēvoča Sema bildēm!
Grēks, bet tādas tēmas deva un par žurnāla vāku maksāja vairāk nekā par iekšbildīti. Neviens man to neuzspieda. Pirmā reakcija bija – prieks par lielo rubli, ka jāzīmē vāks. Ko tieši, pateica “Dadža” redaktors, un to nez cik nopietni neuztvēra. Sieva ciešāk turējās pie pārliecības, es palaidos un pat partijā iestājos. Sieva teica – nu, ja tu ko labu varēsi izdarīt… Vaņģoja vairākiem lāgiem, ka TV pirmorganizācijai vakance uzņemt jaunu biedru, bet neviens no māksliniekiem nav partijniekos. Man gribējās ceļot, tāpēc beigās piekritu. Gandrīz neuzņēma, jo Kirova rajona partkomā veterāni izlamāja – ka neesot bijis komsomoļecs. TV komunistiem gan nebija ne kripatas ideoloģijas, sapulcēs runāja par ražošanu. Biedra karte noderēja ķeksīša dēļ vai lai “Panorāmas” intervētāju kā komunistu laistu klāt vēl augstākam cekas komunistam. Sākumā bija bailes, ka īstie komunisti mani atmaskos kā rindās ielavījušos viltvārdi, kam citi uzskati, bet televīzijā tikai viens bija tāds, kurš uzsvēra, ka zinot, kas otram galvā perinās.
Kā grēku nožēlniekam man varbūt tagad jāiet uz ASV vēstniecību. Daži Semi bija riebīgi izķēmoti. Toties, kas attiecas uz mīļo Izraēlu, mēs kritizējām Izraēlas politiku, bet – “lūdzu, neattēlojiet konkrēto tipu”. To tad nedarījām. Reiz gandrīz iekritu citās nepatikšanās, kad uzzīmēju veceni, kas, ielauzusies dzīvoklī, krata lauzni – rekur, mans orderis! Man jautāja – klausies, tu neesi krievieti uzzīmējis? Nē taču, godīgi sakot, biju pabailīgs cilvēks. Man domās un arī mūsu mājā ilgus gadus turpinājās brīvās Latvijas laiks. Bērniem neslēpām notikušo – okupāciju, izvešanas –, bet to glabājām sevī. Kundze nereti lūdza rādīt, kas sanācis priekš “Dadža”. Viņa izvairījās no komentāriem par tēmu, bet diplomātiski izteicās par stilu: “Rūpīgi izstrādāts!”. Viņai darbā varbūt bija neērti, ka vīrs šitādus “sūdus” zīmē. Saproti, kas par štelli – man otrādi! “Dadzī” domāja – Ošs, nopietns vīrs, TV galvenais mākslinieks. Bet televīzijā varbūt domāja – Ošam dod vākus zīmēt, tātad Ošs ir mūsu cilvēks!
