Ošs – mūsu cilvēks! Leģendāro karikatūristu 90 gadu jubilejā intervē “ceha biedrs” feļetonists Līcītis 6
Karikatūrists un feļetonists ir ceha biedri, samērā radniecīgi fenomeni, tāpēc man ir piekritīgs uzdevums aprakstīt Ēriku Ošu uz katru apaļo gadskārtu. Jēziņ balto – šogad jau deviņdesmito! Oša kungs, bez šaubām, ir leģendārs vīrs, jo cilvēki atceras karikatūras, kuras viņš publicējis “Dadzī” pirms gadu desmitiem, vēlāk “Lauku Avīzē” un turpina zīmēt “Latvijas Avīzē”, kur attēls daiļrunīgāks par garu tekstu. Žanra meistara zīmuļa atvēziens ir ar spilgtu individuālo rokrakstu, momentāni atšķirams no kolēģu veikuma.
Darbabiedriem Ēriks liekas pievilcīga personība, dzīvesgudrs cilvēks. Lasītājiem karikatūrista humors palīdzot pievārēt grūtības un optimistiskāk raudzīties rītdienā. Pat visjocīgāk atveidotie varoņi, kuru liela daļa ir sabiedriskas personas, neskaišas par bildi, kas uzbūrusies no mākslinieka zīmuļgala, un ierāmētu labprāt liek pie sienas. Diezin vai Latvijā tas ir redzams politiķis, ja viņu nav uzzīmējis Ēriks Ošs.
Pie Ērika Oša jubilejā ciemojās kolēģi no “Latvijas Avīzes” – Linda Rasa, Linda Rumka un Gatis Šļūka.
Jums mierīgs, šķelmīgs vērotāja prāts un ilga mūža pieredze – gandrīz tikpat gara kā Latvijas Republikai, kurai visādi negaisi pāri gājuši. Vai beidzamos desmit gados ar krīzēm, jukām, nepieredzētiem hibrīdkariem nav sajūta, ka pasaule griežas kājām gaisā, nekas labāks nekļūst?
Ēriks Ošs: To lieku uz vecuma rēķina. Cik esmu lasījis, mūža galā visiem cilvēkiem liekas, ka nu ir galīgi šķērsām.
Oļģerts Kroders kaut ko reiz teica par pasauli tuvu bojāiešanai…
Man patika viņa teiciens, ka vecums ir sūdīga lieta. Kas nu ir, tas ir. Ar gadiem es, teiksim, nejūtu šīsdienas mākslu. Mani jaunie ir progresīvi, brauc uz biennālēm, uztver pirmreizīguma nervu. Es paskatos – nav mans. Man gan nav par mākslu jāinteresējas, kas es par īpašu mākslinieku. Kad studēju, bija izpratne – ja Dievs devis pazīmēt kaut uz “4”, skaities skunstnieks un mālētājs, un vari tai virzienā darboties. Tagad māksla ir “dvēselīgāka”, modernists taisa instalāciju no baļķa un metālu krāvuma un iekšā ir dziļa doma. Un kā viss attīstās, tā arī kari attīstās par hibrīdkariem. Lielajam kaimiņam varētu būt prestiža lieta dabūt šo zemīti atpakaļ. Viņam te neko sevišķi nevajag, bet apliecināties vajag. Mazām tautiņām tas ir nesaprotami, bet viņš tamdēļ, redz, iedarbinās pat hibrīdkaru.
Deviņdesmit gados visu varbūt dziļdomīgāk, rezignētāk uztver, bez uztraukumiem?
Esmu viens palicis. Ir bērni, mazbērni, bet tā nav mana paaudze. Man nav laikabiedru. No Latvijas Televīzijas vienīgi bijušais panorāmietis Dreiblats, pie kura sestdienās aizeju. Un ziemā veselība bija sagriezusies. Medicīna atdeva interesi par dzīvi. Šo to palasu. Ļoti interesanta bija režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata”. Es Hermani kā režisoru ļoti augstu vērtēju. Un jā, viņš ir…
…jiftīgs? Pretrunīgi vērtējams?
Tāds, kas stāv savās pozīcijās, un, kā man varētu šķist, pārāk necenšas argumentēt, kāpēc tā domā vai dara. Cits nebūtu salecies ar Hamburgas teātri bēgļu dēļ, bet Hermanis nav licies mierā.
