Orleāne: Nesaprotu, no kurienes sabiedrībā nācis tas, ka ar lielu lepnumu neejam pie ārstiem 0
“Katrā vecumā ir sava regularitāte, ar kādu jādodas uz medicīniskajām pārbaudēm, un vislielākā sāpe man ir tieši par faktu, ka, piemēram, ir atnācis uz vizīti 55 gadus vecs vīrietis pēc ļoti smaga infarkta ar ļoti izteiktu sirds mazspēju, un pirms šīs te savas kardiālās katastrofas viņš pie ārstiem nav bijis,” tā šo ļoti aktuālo problēmu TV24 raidījumā “Dr. Apinis” izgaismo Inga Orleāne, VCA kardioloģe.
Viņa ilustrē, ka šis cilvēks neko nav zinājis par lipidogrammu, nedz veicis kādus citus funkcionālos kardioloģiskos testus, neko! “Šim pacientam vēl ir 10 gadu līdz pensijai, bet īstenībā jau šobrīd viņam ir jādomā par invaliditātes grupu.”
Ko Orleāne nesaprot, tad tas ir tas, “no kurienes mums sabiedrībā ir nācis tas, ka ir ļoti liels lepnums pateikt, ka es pie ārstiem līdz šim neesmu staigājis, ka tas ir kaut kāds varoņdarbs un tas ir kaut kāds tāds pārākums. Tad man vienmēr gribas strīdēties un teikt, ka tā nav dižas gudrības pazīme.”
Speciāliste iesaka līdz 40 gadu vecumam vienreiz piecos gados veikt skrīninga analīzes, līdz 50 gadiem arī saglabājās šis pat piecu gadu intervāls, kad tas jau ir valsts finansēts pasākums. Savukārt līdz 70 gadu vecumam šādas pārbaudes būtu ieteicamas reizi trijos gados pie nosacījuma, ka nav nekādu klīnisku vai subjektīvu pazīmi par kardiālām vai vaskulārām saslimšanām.
“Ja cilvēkam 2011. gadā viss bijis kārtībā, tas neko neliecina – veselība ir absolūti mainīga, tā mainās gan no tā, ko mēs ēdam, gan no tā, kā mēs dzīvojam, gan cik daudz mēs fiziski sevi noslogojam,” skaidro ārste, norādot, ka bieži vien taisīa kontroli pēc trīs vai sešiem mēnešiem, jo vēlas izvērtēt izrakstīto medikamentu efektivitāti. “Process ir jākontrolē, ja ir novirzes, iespējams, pat pa mēnešiem. Un ir vajadzīgi vaiāki izmeklējumi, lai ainu varētu redzētu kopumā.”
