“Ja sektantu ideoloģija attīstīsies sekmīgi, latviešu valsti var klapēt ciet.” Saruna ar politisko notikumu vērotāju Mārci Bendiku 77
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz Saeimas vēlēšanām palicis gads. Tie, kas vēlas kandidēt un uzvarēt, sastājušies rindiņā uz starta līnijas, jau redzami un appētāmi. “Latvijas Avīzē” uz sarunu aicinājām allaž analītisko politisko notikumu vērotāju Mārci Bendiku, kurš stāsta, kā viss izskatās no viņa redzesleņķa.
Kā vērtējat 13. Saeimas ievadā pieņemto politisko partiju finansēšanas likumu, kas nodrošina finansiālu neatkarību no naudasmaisiem, plašus naudas ieguldījumus zinātniskās konferencēs un pētījumos par sabiedriski nozīmīgām tēmām?
M. Bendiks: Esmu par eiropeisku politisko spēku finansēšanu, jo esam Eiropas Savienībā. Domu gājiens nav peļams un mums akceptējams. Ja mēs būtu Šveice vai Lihtenšteina, varētu veidot savu sistēmu, bet esam iestājušies klosterī, kur ir priekšraksti un noteikumi. Jautājums ir par summām. Jo stāsti par dzīvi neatkarīgā paradīzē un domu lidojumu līdz pat stratosfērai no sākta gala bija tīrās muļķības un acu aizmālēšana.
Praktiski tas nozīmē, ka oligarhi saņēmuši atlaidi. Agrāk partiju amatpersonas uzrunāja sponsorus – mums vajag ofisu pilsētas centrā, algu sekretārei, dod šurp! Citādi nekas mums nesanāks.
Tagad īri un algas samaksā no nodokļmaksātāju līdzekļiem, bet sponsors var izsniegt savas summas daudz precīzāk, neizsmērējot administratīvos izdevumos.
Otra lieta, kas parādījās, – kā mēdz būt pāriem, kas nolēmuši šķirties.
Kad laulība izēsta tukša, pāri palikusi vien čaula, bet izņemta kopīga garantija uz hipotēku. Banka neļauj šķirties, jo ir spēkā hipotēkas nomaksa. Tā “KPV LV” vienubrīd bija šarmants piemērs, tad kļuva smieklīgs, tad nožēlojams – tagad nezinu, kāds, jo no frakcijas pirmā sastāva ir pāris cilvēki, bet 640 tūkstošu eiro finansējums turpina plūst.
Pašlikvidācija un reorganizācija nav iespējama, jo – nauda nāk! Līdzīgi skarta “Attīstībai/Par” ģimene. Tā ir aprēķina laulība, jo sen nav vienotas organizācijas. Vēlot pašvaldības, abas startēja gan atsevišķi, gan ar citiem partneriem, bet nekad – kopā. Dažviet pat agresīvi konkurēja. Bet, lai saglabātu naudiņu, ko paši sev iedalījuši, kopdzīve jāturpina.
Teicāt, ka esam pieņēmuši Eiropas tradīciju maksāt par demokrātiju, bet nez vai civilizētās valstīs piedzīvoti līdzīgi gadījumi kā ar “KPV LV”. Tur partijas tomēr ir ilgtspējīgākas. Prezidents Levits ir ieteicis brūkošām partijām nedot tik daudz budžeta līdzekļu, bet parlamentārieši par to viebjas un rauc degunu.
Jo arī viņiem dzīve var diez kā iegriezties. Tradicionāli Eiropā sistēma bija stabila – līdz pēdējiem pieciem gadiem. Šajā laikā izvērtās vētraina turbulence. No zemes virsas pazuda gandrīz viss iepriekšējais franču isteblišments – no sociālistiem līdz labējo grupām. Viņus tikpat kā aizslaucīja populisms – ne labējais kā ASV, ne kreisais, kāds rodas mūspusē, bet “centrālais” populisms Makrona jaundibinātā spēka izskatā.
Arī Vācijā ilgstoši veidotā kārtība draud nobrukt vai vismaz mainīties. Vācu politikā, kā bundestāgā, tā zemju parlamentos, uztur tūkstošiem cilvēku. Deputātus, viņu palīgus, frakciju konsultantus, būtībā politikas profesionāļus. Būdama nepieklājīgi bagāta zeme, Vācija kādu laiku var atļauties šo visu izturēt.
Mēs ekskluzīvajā klubiņā, ko sauc par Eirosavienību, esam jaunpienācēji, kas stāv maliņā, burzot rokā cepuri, kautri jautājot – vai es drīkstu ņemt otru pīrādziņu?
Tagad klubā iznākuši ar lielo šķiņķmaižu paplāti un vēlīgi saka: lauku brālēni, latvieši, bulgāri, citi – nu tak ņemiet, kaut divus gabalus ņemiet, cienājieties, lūdzu.
Kāds būs iznākums prezidenta ierosmei atstāt sabrukušiem spēkiem “bada maizi” – tik vien kā bāzes naudu, atņemot ieskaitītās summas par nodotajām vēlētāju balsīm?
Sarežģīta shēma, bet jāsaka – ilgu laiku prezidenta komunikācija gāja putrā, bet burtiski pēdējās nedēļās parādās impulss, ka Levits nāk ar iniciatīvām, kas sasaucas ar publiku, ar “tautas vēlmēm”. Gan kovida regulācijas likumu likvidējot, kam nebija atbalsta sabiedrībā, gan aicinot beigt partiju piebarošanu ar milzu summām.
Skatīsim, kā attīstīsies. Prezidentu vēlē parlamentā, bet nākamā Saeima iespējama tik raiba, kādu pat nevaram iztēloties!
Jūtot, ka partiju atbalsts nav garantēts, nav izslēgts, ka Levits vēlas iegūt popularitāti, lai viņa nepārvēlēšana nebūtu nesmuka.
Kā bija ar Vairu Vīķi-Freibergu. Deputāti otrreiz Vairu atbalstīja ne jau mīlestības dēļ, bet aiz bailēm par sociāli politisko reakciju, kāda neizbēgami sekotu, ja viņu pēkšņi nepārvēlētu.
Vīķes-Freibergas reitings bija nesamērojami augstāks, kamēr Levitam zemākais atbalsts starp Latvijas prezidentiem. Padomnieki, saņēmuši šo ziņu, cenšas ko labot un pārlikt akcentus, bet kā tulkot dramatisko reitingu, jo Levits neko ļaunu nav darījis?
Viņš pievīlis cerības. Levitu virzīja amatā kā atmodas gadu varoni, pinkšķot Mārai Zālītei un atbalstītājiem noelšoties – nu tik būs! Un kā ir? Kad cilvēks tālrādē pasaka – tie, kas nomirs līdz Ziemassvētkiem, pie eglītes nesvinēs.
Tālāk – prezidentam amatā būtu jānodarbojas ar to, ko tauta saprot. Varbūt ne visiem akceptējamām un diskutablām, bet saprotamām lietām. Bet saskaņā ar novadu reformu prezidents nāk klajā ar priekšlikumu, kuru nesaprotu es un kurš, domāju, absolūti neinteresē iedzīvotājus.
Proti, veidosies kas cits, kas nav ne vietējā, ne centrāla izpildvara, bet etnogrāfisko jampampiņu apspriede. Vietvarām viņi nav vajadzīgi, jo likumā skaidri rakstīts, ka pašvaldība atbildīga par savā teritorijā dzīvojošajiem un par reģionālo sadarbību ceļu remontā vai satiksmes plānošanā.
Kas pildīs jampampiņu lemto? Viņiem būs armija, ar ko piespiest pašvaldības darīt pēc viņu gribas?
Diezgan ievērojams prezidenta kancelejas resurss tiek virzīts nodarboties ar muļķībām. Bet, kā teicu, parādās cita tendence. Piemēram, valsts galva stingri pateica par valsts drošības sargāšanu uz robežas. Šī tēze manāmi atšķiras no to “nevalstisko” viedokļa, kas lielā mērā bīdīja Levitu amatā.
Vēl par naudas lietām. Vai ir solīdi, ja atgriezies Šlesers kandidēs vēlēšanās, kaut ar iepriekšējiem projektiem palicis parādā valstij 800 000 eiro soda naudās? Vai nav jāpaskatās līdzi, kā tas izskatās juridiski, partiju reģistrētājiem, KNAB, vai nebūtu taisnīgi, ja Centrālā vēlēšanu komisija diskvalificē Šleseru?
Tieši pašreiz Valsts ieņēmumu dienests analoģiski vēršas pret sabiedriskajiem ēdinātājiem, kuri palikuši parādā nenomaksātus nodokļus, bet, pārsaukuši uzņēmumu, turpina saimniekot tais pašās adresēs, ar tiem pašiem darbiniekiem un to pašu ēdienkarti. Tā ir pareiza pieeja, jo novērš negodīgu konkurenci ar godīgiem nodokļu maksātājiem ēdināšanas biznesā.
Bet, kad tika lemts, kā partijas reģistrē, nereģistrē un kā tās finansē, baidos, ka šo gājienu neparedzēja.
Būtu veselīgi šāda veida sodīšanu pārnest arī uz sabiedriskajām organizācijām, tostarp partijām. Vienkārši pateikt – dārgo Ainār, tu esi šitā izdarījis, tāpēc vispār nedrīksti stāties partijās. Uzreiz sastapsies ar neizpratni – kā ar cilvēktiesībām?
Šlesers taču bija amatpersona partijās!
Jā, varētu ieviest kaut kādu atbildību. Kad uzņēmums pieteicis maksātnespēju un iziet bankrota procedūras, daļā Eiropas valstu jāpaiet zināmam laikam, kad amatpersonai “jāizvēdinās”. Šai periodā drīkst strādāt, bet nedrīkst būt atbildīga persona, dibinot jaunu uzņēmumu. Lai to paveiktu, vajadzīgs bišķiņ plašāks redzējums nekā priekšvēlēšanu atmosfēra. Smalki sakot, nepieciešams konsensuss, vienojoties, ka tā nedrīkst darīt un ka tam izstrādājami normatīvie akti.
Vai valdošajai koalīcijai jāuztraucas par nākotni pēc 14. Saeimas vēlēšanām, ja reitingi neliecina par gaidāmiem opozīcijas panākumiem? Troksnis ielās ir skaļš, bet programmas valdības gāzējiem nav, tiek spēlēta viena plate pret piespiedu vakcināciju, kas drīz var apnikt. Vēlētāju apmeklējums arī diez vai būs augsts.
Pašreiz valdībai tiešām nekas nedraud, ja runājam par tās krišanu.
Krist var tas, kas iet vai stāv, bet tie, kuri rāpo, nokrist nevar.
Šādā vai līdzīgā sastāvā valdība izrullēs līdz vēlēšanām. Agrāk kāds partneris vēl mēdza iebilst – nē, šito cirpšanu neatbalstīsim, suņu pastaigu laukumam nedrīkst noņemt naudu! Ja tā darīsiet, mēs ejam ārā no valdības! Šobrīd, kad nav runa par cirpšanu, bet par stāvokli, kad nauda ir, cik vēlies, koalīcija dzīvo mierā un saticībā. Miljoniem vēl drusku paskatās līdzi, 300 tūkstoši vairs neskaitās nauda.
Kas attiecas uz nākotni, es ieteiktu ņemt vērā – reitingu mērījumi ir par pagātni! Prognoze ir par nākotni! Nākotni nomērīt nevar. Otra lieta – prognozi nevar balstīt tikai uz vienu rādītāju. Tieši tāpat kā, taisot sinoptisko prognozi, nepietiek ar temperatūras mērījumiem.
Socioloģiskās aptaujas, brīžam pamatoti, pārsvarā nepamatoti, tiek apšaubītas, domājot, ka mērījums ir prognoze. Tā nav. Mierīgi un bez histērijas skatot jebkura socioloģiskā pētījuma tabulu, jāsecina – trešdaļa aptaujāto melo. Sadaļā “nepiedalīsies vēlēšanās” katrā aptaujā atzīstas 20% respondentu. Reāli neaiziet 50% balsstiesīgo! Viņi fleitē, sakot, ka balsos par “Saskaņu”, ZZS vai citiem, bet tā ir vēlmju domāšana.
Jā, nobalsotu, ja tai dienā nebūs jāiet sēnēs, jārakņājas pa dārziņu vai nebūs paģiru.
Un, krītoties aktivitātei, pieaug margināļu nozīme. Tie, kas iet uz mītiņiem un piketiem, ļoti ticami, ka aizies arī nobalsot.
Stop! Vēlot pašvaldības, līdz urnām tika knapi trešdaļa vēlētāju, bet visi “vecie” palika vietās. Radikāļi neņēma virsroku.
Jā un nē. Tika iekšā margināļi, kas nemūžam netiktu iebalsoti ar 50% līdzdalību. Piemēram, Rēzeknē “Progresīvo” kandidāte. Vietām pamainījās koalīcijas. Jo zemāka stabilo balsotāju aktivitāte, jo augstāka pārsteiguma iespēja vadošajiem spēkiem.
Nākamais – “Saskaņai”, kam bija reitings pāri 20%, tagad ir 12% atbalsta. Vēlētāji Pļavniekos var izstrādāt to pašu ko ārkārtas vēlēšanās Rīgā. Kur tad Nils? Neatrazdami listē pazīstamas sejas, viņi palika mājās. Otra saskaņiešu elektorāta reakcija, kas var iezīmēties parlamenta vēlēšanās, – tad jau drīzāk jābalso par Krievu savienību. Tur ir cieti veči, iestājas par krievu valodu skolās, kamēr “Saskaņa” tā kā eiropeiska, tā kā sociāldemokrātiska, tā kā par NATO, bet arī prokrieviska – nu ir nafig!
Tā var gadīties arī stabilajām nacionālajām partijām. Ja tās neizvērtīs normālu kampaņu, neuzstādīs pazīstamas sejas, Grīziņkalna latviešu tantiņa sabēdāsies un neaizies vēlēt!
Tie 30% pilsoņu, kas fleitēja par iešanu uz vēlēšanām, vairāk izrādīsies varas partiju potenciālie atbalstītāji.
Ko teiksiet par “Vienotības” priekšlikumu “Attīstībai/Par” apvienoties?
Ņemot vērā, ka “Latvijas attīstībai” ir fonā politiska vadība ar stratēģiskāku redzējumu nekā pārējiem, gan viņi izskaitļos sev izdevīgo variantu. Tie cilvēki māk rēķināt, un “Attīstībai” uzvarēja pašvaldību vēlēšanās, saspēlējoties – pamatā ne ar “Vienotību”, bet ar Reģionu apvienību un vietējām partijām.
Vai noliedzat iespēju, ka vēlēšanās notiek politisko spēku konsolidācija? Ka vienojas partijas ar eiropeisku redzējumu, ka bloķējas saimnieciski grupējumi, ZZS ar LRA vai “Gods kalpot Rīgai” un vai arī opozīcijai nederētu iet vienkop?
Tā var notikt. Bet šobrīd ir pirmais uznāciens. Šlesers, koķetējis ar atgriešanos, ir atgriezies. Viņš var uztaisīt listi ar atpazīstamiem cilvēkiem, kvalitatīvu “ikonostasu”, kas Latvijā vienmēr bijis svarīgi. Turklāt var sastādīt debatēt spējīgu komandu. Tas ir pieteikums!
Kongresā “Progresīvie” paziņoja, ka nemīl “Attīstībai”, bet “Par” ir pieņemami – arī pieteikums! Var teikt, esam ballītē nevis uz beigām, kad puiši jau sadalījuši dāmas, bet ir pats sākums.
Orķestris vēl noskaņo instrumentus, meitenes sasēdušās pa krēsliem, rokas žņaudzī somiņas – gaida kavalierus. Bet pat pirmais valsis vēl nav nospēlēts.
Nezinām, kas būs pēc mēnešiem trim un pēc gada. Par Gobzemu runājot, feisbukā viņam ir 30 000 “draugu”. Viņš spēj uzraut publiku uz pilnīgi bezjēdzīgu rīcību. Jājautā, vai interesi izdosies noturēt siltu, jo programmas Gobzemam nav un diez vai būs. Ja izdosies, Gobzems būs iekšā Saeimā. Bet vilkme var nonīkt. Vienkārši var apnikt. 2020. gada martā Vecrīga bija izmirusi. Cilvēki, pandēmijas iztrūcināti, sēdēja mājās. Tagad tas piegriezies. Tieši tāpat var piegriezties mūžīgā protestēšana.
Bet arī premjers Kariņš intervijās to vien runā kā par vakcināciju, it kā citas tēmas nepastāvētu. Par ko stundām gari apspriedās valdība? Vai dot trešo devu vai ne. Koalīcija ir veidojums bez valstiski lielām idejām, kurpretim konkurenti atraduši pa tematam, piemēram, mainīt vēlēšanu sistēmu. Ieviešot jaukto, var paaugstināt balsotāju aktivitāti – tā viņi saka.
Kad valstī virza fundamentālus jautājumus, notiek diskusija, cilvēki pārslēdz stratēģisko domāšanu un seko kāds rezultāts. Šobrīd nekā tāda nav, kas papildus sarežģī situācijas prognozējamību.
Kas attiecas uz vēlēšanu kārtības maiņu, būtu jāsāk ar novecojuša arhaisma atmešanu – vēlēšanu lauka dalīšanu piecos apgabalos. Kādreiz tas bija saistīts ar distances pārvarēšanu, cik tālu aizbraukt ar zirgu, un ierobežotu informācijas plūsmu, ko vēlētājs pazīst, ko nepazīst.
Mūsdienās tam nav nozīmes, un, turpinot arhaisko sistēmu, nepārtraukti mazinās Kurzemē, Zemgalē ievēlēto pārstāvība. Ārzemēs balsojušos pieskaita Rīgai, kur aug deputātu skaits. Būtu racionālāk vēlēšanas rīkot vienā apgabalā. Visā Latvijā būtu kvalitatīvākas kampaņas un diskusijas. Partijas lai uzliek vienu sarakstu ar 110 kandidātiem, vēlētājs skaidri redz, kas tur ir un kā nav. Runājot par jaukto vēlēšanu sistēmu, gribētu redzēt modeļus.
Vai nevar konstruēt modeli, ka piecdesmit deputātus ievēlē 43 novados, kādi izveidojušies pēc reformas? Ik novadā notiek cīņa par vietu Saeimā, parādās atbildība vēlētāju priekšā.
Nesaku, ka tas nav diskutējams. Bet Liepājas, Valmieras novadi atjaunoti vecā rajona robežās un līdzās ir Varakļānu novads, kurā nez vai ir 3000 vēlētāju. Administratīvi teritoriālā reforma ir viena liela kļūdu un absurdu sērija. Nevar balstīt vēlēšanu sistēmas pārkārtojumus uz klibo teritoriālo reformu, kuru neizbēgami nākotnē mainīs, kaut mērogu nesakritības dēļ.
Un vēlēšanu sistēma dod sliktu rezultātu tāpēc, ka slikti funkcionē partijas.
Tās ir ārkārtīgi vājas, bezidejiskas, egoistiskas, līdz pat alkatībai, neprofesionālas. To neizlabos pati labākā vēlēšanu sistēma.
Ko domājat par spēku, kas ieradies kā profesionāls un nealkatīgs veidojums? Runa ir par “Progresīvo” partiju – vai tā nav pārāk radikāla, ekstrēma latviešu cilvēkam?
Iepriekšējo centos teikt, saglabājot liekulīgu neitralitāti. Norauju liekulības masku, runāšu atklāti.
Man “Progresīvie” derdzas vairāk par jebkuru citu – pat Krievu savienībā, lai arī pilnīgi citas orientācijas spēkā, ir daži normāli cilvēki, kurpretī “Progresīvie” ir pirmā numura nelieši.
Viņi ar savu rīcību grib iznīcināt jebko, kādēļ dibināta Latvijas valsts, viņi ir pret veselīgu dzīvesveidu, kas ietver latvieša sapni par savu māju vai ērtu dzīvokli. Garām labai mājai nekad neiet tramvajs. Tur ir asfalts. Viņi ir pret daudzbērnu ģimeņu ērtībām, jo trīs bērni nekādi nav izvadājami pa skolām un pulciņiem ar skūteriem un divriteņiem. Progresīvie ir par debilām zaļajām idejām, kas virzītas uz industrijas iznīcināšanu, un ir diezgan principiāli pret latviešu valodu.
Bet jaunieši atbalsta progresa spēku!
Jā, pazīstu dažus aktīvistus, atbalstītājus. Pieņemu, ka divi vēlēšanu cikli parādīs, kādā virzienā notiks attīstība. Iespējams, izveidosies cieši sablīvētas sektantiskas grupas, kas jutīsies labi savā vidē un kam būs nodrošināta pārstāvība parlamentā.
Ja sektantu ideoloģija attīstīsies sekmīgi un pārņems vairākumu Saeimā, latviešu valsti var klapēt ciet.
Kādu nākotni paredzat “Saskaņai” – jaunie cittautieši gribēs atbalstīt vecos bukus?
Ne velti Vjačeslavs Dombrovskis iestājās un izstājās no “Saskaņas”. Viņš spēja formulēt savu platformu, piedāvāt idejas. “Saskaņas” purvam to nevajadzēja.
Viņi vienkārši vēlas veģetēt Saeimā.
Kad runāju par reitingiem, tieši domāju – tas ir atstarojums no nodzisušas zvaigznes gaismas. Var gadīties, ka, skatot vēlēšanu rezultātus, saskaņiešiem nav nekā! Ja nākamreiz nebūs kaut cik ciešamu panākumu, pilnīgi iespējams, tās būs pēdējās vēlēšanas, kurās šo partiju redzēsim kā organizētu spēku.
