Orķestris “Rīga” laikā starp divām koncertsezonām 0
Ar Viļņa Šmīdberga 75. jubilejas koncertu 2019. gada 4. maijā noslēdzās orķestra “Rīga” radošā sezona. Ar dziedātāju Sonoras Vaices un Ilonas Bageles līdzdalību 3. oktobrī gaidāma jaunās sezonas atklāšana. Taču pa vidu – koncerti, ar kuriem orķestris “Rīga” par sevi atgādināja jau vasarā, tāpat kā iepriekšējos gados augusta mēnesī uzstājoties Rīgas Domā, aktualizējot klasiskās vērtības un izmantojot arī katedrāles ērģeļu sniegtās iespējas.
Tā nu 6. augustā izskanēja programma “Bahs, Bēthovens, Brāmss” ar solisti Eviju Martinsoni, ērģelnieci Lieni Andretu Kalnciemu un diriģentu Gunti Kuzmu. Savukārt 13. augustā orķestra priekšā stājās cits viesdiriģents – Kaspars Ādamsons, klasiķu uzskaitījums bija nedaudz savādāks – “Bahs, Vāgners, Vasks”, bet pie ērģelēm sēdās katedrāles pašreizējais muzikālais vadītājs Aigars Reinis. Un šo programmu varēja uzskatīt par vēlamo papildinājumu vienlaikus notiekošajam Garīgās mūzikas festivālam un konceptuāli līdzīgiem citu interpretu priekšnesumiem Rīgas Domā, orķestrim “Rīga” parādot, ka arī viņi ir līdzdalīgi ar sakrālām tēmām saistītas māk-slas profesionāli pārliecinošā atklāsmē.
Koncerta sākumā un beigās – Riharda Vāgnera mūzika pūtēju orķestrim. Protams, pārlikumā, un transkripciju šādam sastāvam guva arī viens no Johana Sebastiāna Baha slavenākajiem ērģeļdarbiem – tokāta un fūga re minorā. Pārējie divi opusi skanēja ērģelēm solo, kur no Baha daiļrades Aigars Reinis izvēlējās prelūdiju un fūgu Sol mažorā, bet Pētera Vaska mūziku pārstāvēja “Te Deum”. Taču Rīgas Domam bija piemērots arī Vāgnera operu lappusēs rodamais vēstījums – īpaši “Svētceļnieku korī” no “Tanheizera” un “Elzas gājienā uz katedrāli” no “Loengrīna”, un tāpat programmā labi iederējās “Rienci” uvertīra, “Loengrīna” 3. cēliena priekšspēle un “Valkīru lidojums” no “Nībelungu gredzena” otrās operas “Valkīra”.
Visas šīs opermūzikas ainas ir lieliski pazīstamas ne tikai kaismīgiem Vāgnera cienītājiem vien, tādēļ vēl jo vairāk priecēja, ka orķestris “Rīga” un Kaspars Ādamsons šajās partitūrās atrada dinamiskus, spriegus, kolorītus tēlus, no kuru pienācīga atspoguļojuma baznīcas akustika atņēma tikai salīdzinoši nedaudzus parametrus. Katrā ziņā ansambļa skanējums vēstīja, ka orķestra mūziķi gan koka, gan metāla pūšaminstrumentu grupā spēj saglabāt tembru valdzinājumu un tīrību, virtuozo pasāžu precizitāti un liriskā elpojuma plūdumu, tādēļ arī atskaņojums saistīja ar emocionālu piepildījumu un muzikālā zīmējuma skaidrību gan kontrastiem bagātās epizodēs (“Rienci” uvertīra vai “Valkīru lidojums”), gan arī majestātiska rakstura tēlojumos (“Elzas gājiens” un, protams, pūtēju orķestrim un koncertam baznīcā īsteni atbilstošais “Svētceļnieku koris”). Un tas pats sakāms arī par Baha tokātas un fūgas lasījumu – ja arī atsevišķas nianses netika izspēlētas, kā nākas, vai vienkārši pazuda, kopiespaids tomēr bija par labu visa daudzveidīgā un ar sitaminstrumentu krāsām papildinātā pūtēju orķestra krāšņumam un spēles plastiskumam.
Otrkārt, tas lika secināt, ka koncertā teicamas sekmes guvusi orķestra “Rīga” un Kaspara Ādamsona sadarbība. Šī diriģenta veikumam raksturīgais detaļu slīpējums un pastiprināta uzmanība pret atsevišķu epizožu noapaļotību šoreiz apvienojās ar skatījumu plašākās līnijās, ar mākslinieciskās dramaturģijas viengabalaināku virzību, un tā bija īstā pieeja, lai Vāgnera mūziku atainotu pilnskanīgā emociju virmojumā un radošās domas intensitātē. Un no tā izrietēja vēl viens secinājums – acīmredzot orķestra “Rīga” mākslinieki ir pietiekami prasmīgi, lai iejustos ne tikai dažādu stilu un laikmetu mūzikā (atliek tikai atsaukt atmiņā aizvadītās sezonas programmas), bet arī vairāku diriģentu – Valda Butāna, Kaspara Ādamsona, Andra Pogas, Gunta Kuzmas – pārstāvētās savstarpēji atšķirīgās mentalitātēs.
Atliek piebilst, ka Aigars Reinis kārtējo reizi nelika vilties. Raksturā gaišākos Baha ērģeļmūzikas rakursus Sol mažora fantāzijas un fūgas atskaņojumā viņš atklāja ar profesionālu meistarību, ar polifono struktūru mērķtiecīgu izklāstu un daudzkrāsainām instrumentālo tembru variācijām. Pētera Vaska “Te Deum” interpretācija neatpalika, un šis 1991. gada opuss savukārt atgādināja par nesen komponēto “Hymnus” Ivetas Apkalnas koncertā – kopīgs ir abu skaņdarbu tēlu un noskaņu spektrs, ar nacionālām, vēsturiskām un latviski pastorālām tēmām saistīta vēstījuma klātbūtne un daudzslāņu dramaturģija, kopīgs ir arī abu priekšnesumu mērogs un saliedējums. Rezumējot – klausītāju piepildītais Rīgas Doms apliecināja, ka šādi koncerti sabiedrībai ir vajadzīgi. Turpretī lielais ārzemju tūristu īpatsvars – to, ka orķestra “Rīga” un Aigara Reiņa uzstāšanās ir viens no tādiem notikumiem, kas atstāj vislabāko iespaidu par Latvijas kultūru un Latvijas sabiedrību. Jācer, ka šo iespaidu palīdzēs saglabāt arī, piemēram, latviešu literatūras tulkojumiem nepieciešamais finansējums un tikpat vēlamais atbalsts latviešu kino.
