Orķestra koncerts ar izcilu sitaminstrumentālisti 0
Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” sezonu noslēdzis kā pēdējais – ar uzstāšanos ceturtdien, 26. maijā, Lielajā ģildē.
Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris sezonas noslēguma koncertu spēlēja klausītāju pārpildītā zālē, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pēdējais koncerts izraisīja tikpat lielu interesi, un ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” turpat, Lielajā ģildē, bija tieši tāpat. Tas nebūt nepārsteidza – vēl jo vairāk tādēļ, ka uz skatuves kāpa Evelīna Glenija – viena no mūslaiku slavenākajām atskaņotājmāksliniecēm. 26. maija programma deva iespēju klātienē dzirdēt pazīstamāko no aptuveni divsimt opusiem, kurus komponisti rakstījuši īpaši Evelīnai Glenijai – Džeimsa Makmilana koncertu sitaminstrumentiem un orķestrim “Veni, Veni, Emmanuel”, un šī daudzkārt spēlētā darba interpretācija spēja uzrunāt ar spilgtu un saviļņojošu atklāsmi. Taču “Sinfonietta Rīga” uzstāšanās pirmā daļa priecēja tikpat lielā mērā, apliecinot kamerorķestra un tā mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē vispārzināmās dotības baroka un klasicisma mūzikas lasījumos.
Pašā sākumā – Johana Sebastiāna Baha 3. Brandenburgas koncerts. Spēlēts bez diriģenta, pavisam nelielā atskaņotāju sastāvā – ar desmit stīdziniekiem un klavesīnisti, šis darbs izskanēja noslīpētā, kamermūzikai tuvā versijā, kurā netrūka ne vitalitātes, ne arī piesātinātu stīgu instrumentu tembru. Varēja just, ka interpretācija ir vienlīdz oriģināla un rūpīgi pārdomāta – priekšnesuma dzīvīgajā temporitmā nebija nekā sasteigta, savukārt krāšņie tembrālie rakursi tikai akcentēja mūzikas barokālo spozmi un virtuozo virāžu intensitāti. Neapšaubāmi, šādā salikumā varēja ne tikai pienācīgi novērtēt klavesīnistes Ievas Salietes profesionālās iemaņas, bet arī lieliski dzirdēt, kuri mūziķi spēlē tīrāk un izteiksmīgāk par citiem, taču pirmās vijolnieces Martas Spārniņas pārraudzītais priekšnesums bija gana saliedēts, un Baha mūzikā ietvertās emocijas atskaņotāji iedzīvināja visnotaļ aizrautīgi.
Pie diriģenta pults stājoties Normundam Šnē, Jozefa Haidna 98. simfonijas lasījums kļuva par tādu pašu radošu veiksmi, kas pārliecināja no trim dažādiem skatupunktiem. Pirmkārt – kā uzskatāms Vīnes klasiskās skolas pretstats baroka skaņumākslai; ar tikpat skanīgiem tembriem, bet principiāli atšķirīgu artikulāciju, agoģiku un muzikālo noskaņu zīmējumu. Otrkārt – kā emocionāli bagātīga un kontrastaina interpretācija, kur mūziķi īstos vaibstus atrada gan simfonijas lēnās daļas liriskajām metamorfozēm, gan menueta pastorālajai naivitātei, gan arī visām skaņdarba dramatiskajām un patētiskajām norisēm, novārtā nepametot arī Haidnam raksturīgo humora izjūtu. Treškārt – kā spožs piemērs orķestra un diriģenta augstajai profesionalitātei, radot priekšstatu, ka Haidna simfonija ir no skaņām veidota telpiska struktūra. Priekšnesuma dramaturģisko arhitektoniku un muzikālo tēlainību orķestris atklāja izkoptā un meistarīgā interpretācijā, kur saistīja gan stīgu grupas un koka pūšaminstrumentu spēle, gan metāla pūšaminstrumentu un timpānu sniegums. Diriģenta vadībā mūziķi precīzi savija kopā simfonijas polifonās līnijas, un rezultāts līdz ar to izvērtās viscaur iedvesmojošs. Programmas otrā daļa ar Džeimsa Makmilana koncertu “Veni, Veni, Emmanuel” pārstāvēja pavisam citu estētisko paradigmu un pasaules uztveri, taču bija arī skaidrs, kādēļ šis opuss kopš pirmatskaņojuma 1992. gadā joprojām tiek tik aktīvi spēlēts, kas laikmetīgajā mūzikā nebūt nav pašsaprotama parādība. Ne jau tikai vērienīgā un neparastā sitaminstrumentu izmantojuma dēļ un arī ne vienīgi tādēļ, ka Makmilana koncertam piemīt daudzslāņaina mākslinieciskā dramaturģija un nospriegota forma. Šajā darbā komponists pievērsies reliģiskiem jautājumiem un eksistenciālai tematikai, nevairoties no nopietniem un nekonvencionāliem mūzikas izteiksmes līdzekļiem, un acīmredzot autora radošās domas patiesums ir pārliecinājis gan atskaņotājus, gan klausītājus. Evelīnas Glenijas priekšnesums pilnā mērā atspoguļoja Makmilana opusa dramatismu un psiholoģisko komplicētību, mūziķes spēlētā sitaminstrumentu arsenāla daudzveidīgajiem tembriem un dinamikai tajā pašā laikā nepastarpināti iedarbojoties uz klausītāja uztveri, turklāt solistes sniegumu raksturoja arī jūtīgs un līdzsvarots dialogs ar orķestri. Normunda Šnē vadītā kamerorķestra veikums sasaucās ar Evelīnas Glenijas piedāvāto interpretācijas modeli, diriģentam un “Sinfonietta Rīga” māksliniekiem uzmanību pievēršot ne tikai ar stabili un mērķtiecīgi īstenotu emocionālo un intonatīvo kontrapunktu perkusionistes solopartijai, bet arī ar prasmīgi būvētu tembru partitūru, kurā teicami iekļāvās gan pūšaminstrumentu, gan stīgu grupa. Un atskaņojuma kopaina ar visiem raksturu pavērsieniem un niansēm tādēļ arī izklausījās tikpat saistoša un kolorīta kā Baha Brandenburgas koncertā un Haidna simfonijā.
Jādomā, ka patlaban nevienam nav ne jausmas, vai Evelīna Glenija uz Latviju atbrauks vēl kādreiz. Viens gan ir zināms jau tagad – nākamajā sezonā “Sinfonietta Rīga” aktīvi spēlēs Vīnes klasiskās skolas mūziku, tāpat iesaistoties Johana Sebastiāna Baha opusu interpretācijās. Gluži bez ievērības nepaliks arī mūsdienu komponisti – Kristapa Pētersona “Akustikas apguve” savu pirmatskaņojumu jau piedzīvojusi, bet Pētera Vaska koncertu altam un orķestrim nāksies gaidīt līdz 21. oktobrim.
