Orientējoties uzskrēju mežacūkai. Meža zinātnieka Jāņa Krūmiņa saskanīgie vaļasprieki 3
“Mīlestībā kompasu nevajag, bet manā sportā – gan,” teic meža zinātnieks, mednieks JĀNIS KRŪMIŅŠ, kurš 17. aprīlī sacentīsies Rīgas taku orientēšanās sacensībās “Lieldienu balva 2017”.
Kas šodien vairs nav iedomājams orientēšanās sacensībās?
1991. gadā Tušķos kādā no Jelgavas tautas orientēšanās seriāla “Alnis” kārtām lija aumaļām, un par apvidus karti toreiz izmantoja melnbalto fotogrāfiju. Kaut kas pilnīgi neiespējams mūsdienās.
Jūs pats esat jelgavnieks, un Jelgavā ir senas orientēšanās sporta tradīcijas. Kā sākāt nodarboties ar šo sportu?
Uz manu Jelgavas 2. vidusskolu (tagad Jelgavas Valsts ģimnāzija) atnāca jauna trenere – Ingūna Čākure, kura mūs ieinteresēja trenēties. Atceros, Ingūna rādīja arī dažādu apvidu kartes, kurās vairākas vietas bija iezīmētas ar zilu krāsu (ūdeņi), un es domāju, vai tajos purvos nevar noslīkt, jo laikam filmu iespaidā bija radies priekšstats, ka purvi ir kaut kas ārkārtīgi bīstams. Uz pirmo treniņu Ozolniekos ieradāmies aptuveni puse klases. Uz nākamo vēl divreiz mazāk, un tā pēc vairākiem treniņiem palikām tikai daži ar orientēšanās sportu saistītie. Skolas laikā man ļoti patika spēlēt basketbolu. Tomēr vislabāk padevās garo gabalu skriešana. Sešdesmit metros es biju viens no pēdējiem klasē, zaudējot pat visiem “pīpētājiem”, toties 1,5 km distancē man konkurentu nebija. Tomēr “plika” skriešana nelikās pārāk aizraujoša, bet skriešana, reizē lasot karti un domājot, rādījās daudz interesantāka. Sākot no 16 gadu vecuma, tiku jauniešu izlasēs uz dažādām starptautiskām sacensībām.
Kopš tā laika un joprojām man katra jauna trase ir izaicinājums, jo sacensības neatkārtojas, kontrolpunkti jāmeklē allaž no jauna, un mežā, šķēršļotā apvidū jāpārvar sevi ne vien fiziski, bet arī garīgi, un jābūt gana izveicīgam, jo jāatrod ātrākais un optimālākais ceļš, kas ne vienmēr ir taisnākais. Esmu iecienījis garās distances – apmēram 15 – 20 km (tādu pieveicu aptuveni pusotrā stundā). Orientēšanās notiek arī naktīs, tad redzamībai izmanto vien baterijas lukturīti.
Jūsu lielākais piedzīvojums orientierista gaitās?
Tas notika dienas laikā, kad dzīvnieki guļ: joņojot cauri biezākai jaunaudzītei, gandrīz uzskrēju virsū guļošai mežacūkai… Šī uzrāvās stāvus un aiznesās, es izbīlī sastingu…
Ikdienā studentiem mācāt racionālu meža apsaimniekošanu. Vai jums arī pašam pieder mežs?
Līdz šim, septiņus gadus strādājot Meža fakultātē, man mežs nepiederēja, bet nesen iegādājos nelielu meža platību, ko iepriekšējais saimnieks bija izcirtis. Tātad praktizējos jaunaudzes apsaimniekošanā. Daudziem šķiet, ka jaunaudze augs bez aprūpes, tomēr tā jākopj, pirmos piecus līdz desmit gadus mežā jāiegulda krietni līdzekļi, lai pēcāk gūtu peļņu. Biežāk cilvēku priecē pieaudzis mežs, nevis izcirtumi, atklātas platības, jaunaudzes. Studentiem skaidroju, ka izcirtums, klaja vieta meža dzīvē ir uz īsu brīdi – jau pēc gada to vairs nevar uzskatīt par izcirtumu, jo tur sākuši augt pašiesējušies vai stādīti kociņi.
