Latvijas orhideja – dzegužkurpīte. Kādēļ šos skaistos ziedaugus nevajag rakt laukā un mēģināt pārstādīt dārzā? 18
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā savvaļā aug 32 sugu orhidejas, un 26 no tām ir ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tas vien jau būtu pietiekami svarīgs iemesls, lai šo augu atradnes nedrīkstētu aizskart, taču nelaime tā, ka orhidejas izskatās ļoti dekoratīvas, jo īpaši dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus), un var pamudināt dažu labu košumdārza īpašnieku ņemt lāpstu, lai pa kluso mēģinātu kādu eksemplāru izrakt savai kolekcijai.
Dārzkopju vidē pat cirkulē teiciens, ka nosperts vai slepus iegūts kāda auga spraudenis vai stādiņš augot vislabāk, taču savvaļas orhideju gadījumā tas ne tikai nestrādās, bet sagādās lielu vilšanos un būs uzskatāms par kaitniecību, par ko pienākas sods.
Pazemes sadarbība mikroskopiskā līmenī
Latvijā savvaļā orhidejas aug ļoti lēni. No sēkliņas līdz ziedošam augam nereti paiet pat 15–20 gadi. Orhideju sēklas ir vismazākās visā augu valstī, pavisam sīkas, smalkiem putekļiem līdzīgas. To ir daudz, tomēr tikai niecīga daļa nokļūst dīgšanai piemērotos apstākļos.
Orhidejas sēkliņa var uzdīgt vienīgi tad, ja augsnē sastopas ar savu īpašo mikroskopisko sēņu sugu, kura apgādā sīko dīglīti ar barības vielām līdz brīdim, kad tas pats spēj veidot barības vielas saules gaismas ietekmē.
Dzeguzes vārdā sauktās
Trešdaļa no Latvijas savvaļas orhideju nosaukumiem saistīta ar dzeguzes vārdu – sešas dzegužpirkstīšu un četras dzegužpuķu sugas. Kāpēc tā, grūti izskaidrot.
Varbūt tādēļ, ka parastais orhideju ziedēšanas laiks ir maija beigās un jūnijā – laikā, kad kūko dzeguzes, bet tas ir tikai mans minējums.
Tās sugas, kurām ir pirkstveidā dalīti gumi, pieskaita dzegužpirkstītēm, bet sugas ar veseliem, lodveidīgiem gumiem – dzegužpuķēm. Vairums no tām aug mitrās vietās – zāļu purvos, slapjās pļavās un mežos. Vēl Latvijā aug arī triju sugu dzeguzenes.
Mitrās vietās sastopama purva dzeguzene (Epipactis palustris) ar bālgani sārtiem ziediem, piejūras un iekšzemes kāpās – tumšsarkanā dzeguzene (Epipactis atrorubens), kurai ziedi patīkami smaržo pēc vaniļas, un visretāk – platlapu dzeguzene (Epipactis helleborine) ar zaļgani violetiem ziediem mēreni mitrās pļavās, lapu koku un skujkoku mežos, krūmājos un ceļmalās.
“Topmodele” – dzeltenā dzegužkurpīte
Neapšaubāmi viskrāšņākā savvaļas orhideja ir dzeltenā dzegužkurpīte. Tēlaini izsakoties, tās ziedu koši dzeltenās lūpas, tumši brūnu ziedlapu ieskautas, līdzinās pasaku grāmatās zīmētajām rūķu mājas čībām – krāsu un formu salikums, kas pamanāms jau pa labu gabalu un var sacensties ar lielveikalos nopērkamo rūpnieciski audzēto dienvidu orhideju daili.
Šī dzegužkurpīte aug kaļķainā augsnē lapu koku, jauktos vai egļu mežos, mežmalās, krūmājos, samērā auglīgā augsnē veidojot nelielas audzes. Ziedēšana notiek maija beigās un jūnija sākumā, taču ne katru gadu.
Dzeltenās dzegužkurpītes atradums Latvijas teritorijā fiksēts jau 1839. gadā, bet herbārijam to pirmo reizi ievācis pirmais latviešu botāniķis Jānis Ilsters (1851–1889) Pļaviņu apkārtnē.
Savukārt par populārāko orhideju varētu uzskatīt smaržīgo naktsvijoli (Platanthera bifolia), kura mežos, mežmalās un pļavās sastopama diezgan bieži.
Jau pats auga nosaukums norāda, kur slēpjas šīs orhidejas pievilkšanas spēks, tādēļ naktsvijole kalpojusi par iedvesmas avotu daudziem dzejniekiem un dziesminiekiem. Vēl pie mums aug arī zaļziedu naktsvijole (Platanthera chlorantha). Skaisto ziedu un smaržas dēļ naktsvijoles bieži tiek plūktas, taču vāzē ātri novīst un, pārstādītas dārzos, ātri iet bojā.
Visas Latvijā augošās orhidejas aizsargā Vašingtonas konvencija “Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām” – CITES.
Mazās izdzīvošanas viltības
Orhideju ziediem neizdalās nektārs, ar kuru citi augi pievilina apputeksnētājus. Tādēļ, lai piesaistītu kukaiņus, daba tās apveltījusi ar krāšņu ārieni. Daudzas orhidejas pat pēc izskata atgādina kukaiņus.
Piemēram, naktsvijoļu baltos ziedus apputeksnē naktstauriņi, jo tieši baltā krāsa naktī ir vislabāk pamanāma. Pa dienu naktsvijoles tikpat kā nemaz nesmaržo, taču naktī to saldā smarža izplatās tālu, turklāt pat zieda forma atgādina naktstauriņu.
Ar vēl lielāku līdzību kukaiņiem izceļas ļoti reti sastopamā, tuvu izplatības austrumu robežai augošā mušu ofrīda (Ophrys insectifera), kas meklējama zāļu un pārejas purvos, mēreni mitrās pļavās. Tās zieda kopskats atgādina plēvspārņu mātītes un palīdz piesaistīt pretējā dzimuma kukaiņus.
Zieds neizdala nektāru, bet pēc ķīmiskā sastāva kukaiņu dziedzeru sekrētam līdzīgu šķidrumu, kas pievilina kukaiņu tēviņus, veikli tos apmānot un panākot apputeksnēšanu.
Mīliet tikai ar acīm!
Lai pasargātu no iznīcības ap Jāņiem ziedošās naktsvijoles un citas Latvijā sastopamās krāšņās orhidejas, Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) pārstāvji vēlas pievērst lielāku vērību cilvēku izglītošanai.
Par zāļu pušķos izmantotiem aizsargājamajiem augiem draud sods līdz 700 eiro, kuru piemēro pārbaudošā institūcija Valsts vides dienests. Laika gaitā tapuši informatīvie materiāli, piemēram, buklets “Mīli ar acīm!”, kas izplatīts ziedu tirdziņos, taču ik pa laikam pārdevēju stendos aizsargājamie augi tomēr parādās.
Parasti gan aizlieguma pārkāpēji tiek cauri ar brīdinājumu vai minimālo naudas sodu 15 eiro.
Jāpiebilst, ka nedrīkst plūkt arī meža un pļavas silpurenes, jumstiņu gladiolas un Sibīrijas skalbes.
Lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanai un noteiktu augu sugu aizsardzībai, kopš 2003. gada Latvijas botāniķu biedrība izraugās un piešķir Gada auga titulu.
Kā pirmo šo godu izpelnījās tieši dzeltenā dzegužkurpīte, vēlāk arī meža silpurene (2005), jumstiņu gladiola (2006) un smaržīgā naktsvijole (2008). Cik nozīmīgas ir šādas nominācijas, apliecina fakts, ka, pateicoties šī auga aizsardzības projektam, dzegužkurpīšu mikroliegumu skaits palielinājies vairākas reizes. Cilvēki kļuvuši krietni vērīgāki un ziņojuši par agrāk nezināmām šo augu atradnēm.
Orhideju takas
Viena no iespējām, kā priecāties par savvaļas augiem, to atradnes nepostot, ir doties uz vietām, kur tie aug dabā.
Lūk, Engures ezera dabas parkā (Tukuma nov.) ierīkota četrus kilometrus gara Orhideju taka, līdz kurai var nonākt, braucot pa Rīgas–Rojas šoseju un aiz Bērzciema nogriežoties pa kreisi grants ceļā.
Mežā izveidotā koka dēļu taka, labi sagatavotam un vērīgam dabas mīļotājam ļaus ieraudzīt 22 no Latvijā sastopamajām vairāk nekā trīsdesmit orhideju dzimtas sugām, tostarp ļoti reto mušu ofrīdu, kas aug tikai Kurzemē.
Drošības nolūkos konkrēto orhideju sugu augšanas vietas te nav īpaši atzīmētas, jo dabas parka administrācija baidās, ka tad retie ziedaugi, neraugoties uz brīdinājumiem, vienalga tiks noplūkti.
Orhideju taka izstaigājama vien sausā laikā, jo tik slapjā maijā, kāds bija šopavasar tieši orhideju ziedēšanas laikā, takas dēļi grima ūdenī līdz potītēm. Taka nav piemērota arī ceļotājiem ar maziem bērniem, jo ar ratiņiem nav izbraucama.
Savvaļas orhidejas apskatāmas arī dabas parkā “Pape” (Dienvidkurzemes nov., Rucavas, Nīcas pag.), kur ganās savvaļas zirgi, tauri un sumbri. Taka atrodas pie ganībām Kalnišķos, kur izvietotajos stendos ikviens var iepazīties ar informāciju par orhidejām un citām dabas parkā sastopamajām aizsargājamo augu sugām.
Pirmie astoņpadsmit savvaļas zirgi uz Papi no Nīderlandes tika atvesti 1999. gadā. Kopš tā laika gandrīz katru gadu ganībās iespējams atrast kādu jaunu orhideju sugu, kuru izplatībā būtisku lomu spēlē tieši lielo zālēdāju klātbūtne, skaidro dabas parka darbinieki.
Uzsākot noganīšanu, jau pēc dažiem gadiem vietās, kur dzīvnieki zāli noēda līdz jūnija vidum, sākušas augt dzegužpuķes un citi agrāk neredzēti ziedaugi, padarot pļavu sugu ziņā daudzveidīgāku.
Papes dabas parkā vislabāk vairojas plankumainā dzegužpirkstīte (Dactylorhiza maculata) un stāvlapu dzegužpirkstīte (Dactylorhiza incarnata), bet pēdējā laikā arvien biežāk var atrast arī zaļziedu naktsvijoli.
Orhidejas ganībās aplūkot iespējams tikai gida pavadībā, iegādājoties biļeti savvaļas zirgu apskatei.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Neroc savvaļas orhidejas savam dārzam!
Janta Meža, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākā botāniķe: “Ir cilvēki, kuri, ieraugot kādu skaistu puķi mežā, vēlas to redzēt arī savā košumdārzā. Bet eksperimenti ar savvaļas augiem parasti beidzas nesekmīgi.
Protams, ir savvaļas augi, kurus var ieaudzēt dārzā, taču daudzu augu sugu pārstādīšana dārzā simtprocentīgi būs lemta neveiksmei, jo tām vajadzīgi īpaši augšanas apstākļi (augsnes sastāvs, mitrums, apgaismojums), kā arī sasaiste ar citiem bioloģiskiem organismiem, piemēram, sēnēm vai apkārt augošiem augiem. Tostarp ir arī skaistā dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus).
Visām orhidejām ir ļoti svarīgi, lai substrātā būtu noteiktu mikroskopisko sēņu sugas, kas komplimentāri sadarbojas ar auga saknēm.
Par mikorizu sauktajā augu sakņu un sēņu savstarpējās sadarbības komplicētajā bioķīmisko vielu apmaiņas procesā sēnes ar hifu (pavedienveidīgu struktūru) palīdzību no auga saknēm var izvilkt jau gatavas organiskās vielas, augam pretim dodot savas spējas – sagatavot augsnes minerālvielas tādā formā, lai augs tās varētu uzsūkt.
Ja sēnes nav šādi pārveidojušas substrātu, augs vāji vai pat nemaz nespēj uzsūkt minerālvielas no augsnes pat tad, ja to substrātā ir pietiekami. Tas apdraud augu attīstību, jo īpaši dīgļa stadijā.
Arī biotopam – videi, kurā dabiski aug orhidejas, tajā skaitā dzegužkurpītes, – ir milzīga nozīme, noteiktu augsnes tipu, noēnojumu, mitruma un barības vielu daudzumu dārzā cilvēkam praktiski nav iespējams nodrošināt.
Dārzkopjiem varētu likties, jo treknākā zemē augs tiks iestādīts, jo labāk augs, taču visbiežāk savvaļas sugu dabiskajā augtenē barības vielas ir specifiskā līdzsvarā, reizēm tā ir pat izteikti nabadzīga.
Nevar noliegt, ka eksperimenti ar augiem pasaulē notiek, arī mēģinājumi aizsargājamās savvaļas sugas iekļaut dārzu retumu kolekcijās.
Iespējams, kaut kas arī sanāk, jo dažas orhideju sugas augšanas apstākļu ziņā ir mazāk prasīgas, taču jāatceras, ka visas Latvijā augošās orhidejas ir iekļautas Vašingtonas konvencijas “Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugām” (saīs. no angļu val. CITES) sarakstā – tas nozīmē, ka to izrakšana, pārstādīšana un mākslīga pavairošana ir aizliegta ar likumu, un pat vietās, kur orhideju ir šķietami daudz, nav pieļaujama šāda veida atradņu postīšana.
Lai arī zinātnieki neatlaidīgi pēta dabā notiekošo, tomēr vēl ne līdz galam ir izprotami neskaitāmie vides un dzīvo organismu sadarbības procesi un tas, kā darbojas mūsu ekosistēma. Kā nenodarīt tai pāri, cenšoties īstenot pārgalvīgas idejas?
Izglītošana būtu jāsāk ar bērnudārza un sākumskolas vecuma bērniem, jo viņiem ir tēlaina uztvere un lielāka empātija pret dzīvo un nedzīvo dabā, tādēļ izaugot viņi dabas procesus varētu uzlūkot citām acīm.”
Vai vērts mēģināt dzegužkurpīti no savvaļas pārstādīt savā dārzā!
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
