Orgānu pārstādīšanas mīklas. Vai reizē transplantē arī donora dvēseli? 3
Autors – Signe Koļcova
Dvēseles transplantācija
Pēdējā laikā aizvien biežāk zinātnieki savos pētījumos pievērsušies visfantastiskākajām parādībām un sākuši apstiprināt to realitāti, lai gan tas joprojām nepakļaujas skaidrojumam, raugoties no tā dēvētās oficiālās zinātnes viedokļa. Viena no tādām parādībām ir reinkarnācija jeb tas, ko jau kopš senatnes dēvē par “dvēseles pāriemiesošanos”. Izrādās, šeit vēl daudz neapgūtā un iespējami pārsteidzošā.
Eksperimenti ar aizkapa dzīvi
Amerikāņu zinātnieks, Arizonas universitātes psiholoģijas un medicīnas profesors Gerijs Švarcs secinājis, ka cilvēks, kurš pārcietis kāda dzīvībai svarīga orgāna pārstādīšanu, var iemantot rakstura īpašības, kas piemitušas donoram. Gan Švarca pētījumi, gan šis skaļais paziņojums, protams, pasaules zinātnes aprindās izraisījis īstenu sensāciju.
Švarcs Arizonas universitātē ierīkojis laboratoriju, kurā nodarbojas ar cilvēka enerģētisko sistēmu pētīšanu, kā arī jau sarakstījis un publicējis vairākas šai tēmai veltītas grāmatas. Vienai no tām nosaukums ir šāds – “Aizkapa dzīves eksperimenti: izrāviens zinātniskajā pamatojumā par dzīvi pēc nāves”. Šajā grāmatā autors izklāsta savu teoriju par to, ka enerģija un informācija no mirušajiem aizplūst un uzglabājas Visumā. Proti, viņaprāt, cilvēki ir pielīdzināmi zvaigznēm, jo nepārtraukti izdala neredzamus un redzamus gaismas fotonus. Un šie fotoni aizplūst kosmosā.
Viņaprāt, tas, ka cilvēka enerģija, informācija un apziņa pēc nāves turpina eksistēt, esot tikpat iespējams kā tas, ka joprojām turpina spīdēt no mums šķietami bezgalīgi tālas zvaigznes.
Daudzi Švarca kolēģi viņa darbus dēvē par to, ko mēdz dēvēt par viltus zinātni, turpinot karstasinīgi diskutēt ar viņu. Teoloģijas profesors Eimorijs Gerijs Leidermans ir pārliecināts, ka vispār pasaulē nepastāv tāda zinātne, kas kaut vai puslīdz spētu izskaidrot spiritisko saikni starp dzīvajiem un mirušajiem, jo, raugi, tāda nemaz neesot vajadzīga – cilvēkiem taču ir reliģija! Bet, protams, ir arī nopietni argumenti. Piemēram, Konektikutas koledžas psiholoģijas speciālists Stjuarts Vīss apgalvo, ka tie cilvēki, kuri piedzīvojuši tuva cilvēka zaudējumu, vēl ilgi jūt ciešas saites ar aizgājušo. Katrā ziņā daudzi ļoti vēlas sajust šo no nāves it kā neatkarīgo saikni, tāpēc viņiem dažkārt var rasties sajūtas par šādu pārsteidzošu “savienojumu” ar zaudēto tuvinieku.
Uz visiem šiem iebildumiem Švarcs atbild, ka šāda veida kritikas uzklausīšana un vēl jo vairāk jebkādi centieni tajā iedziļināties labākajā gadījumā tikai novērš cilvēku uzmanību no viņa idejas, turklāt lielākā daļa mūsdienu zinātnieku pārsteidzošā kārtā ir pārlieku konservatīvi, lai patiešām spētu saprast ar šo jomu saistītās teorijas. Katrā ziņā ar tiem argumentiem, ar kādiem viņam “uzbrūk” patlaban, esot absolūti nepietiekami, lai mainītu viņa pārliecību.
No donora pārmantots talants
Taču visjaunākā Švarca sarūpētā sensācija ļoti nopietni saviļņojusi visas pasaules zinātniskās aprindas. Viņš nācis klajā ar apgalvojumu, ka vismaz 10% to cilvēku, kuri pārcietuši sirds, plaušu, nieru vai aknu pārstādīšanu, vēlāk novērojamas dīvainas izmaiņas psihē. Viņaprāt, kopā ar transplantētajiem orgāniem cilvēks iemanto virkni noslieču un īpašību, kādas piemitušas donoram. Turklāt, kā paudis Švarcs, notiekot prātam grūti aptveramas personības izmaiņas.
Ir fiksēti gadījumi, kad pacients pēc iekšējo orgānu pārstādīšanas operācijas neizskaidrojamu iemeslu dēļ pilnībā mainījis savus ēšanas ieradumus vai arī vispār savu dzīvesveidu.
Turklāt, izrādās, šāda rīcība bijusi raksturīga tieši tiem donoriem, no kuriem ņemti attiecīgie orgāni. Vēl vairāk – jaunos orgānus saņēmušie vēlāk sākuši uzrādīt iepriekš nepamanītus talantus, kurus pārmantojuši no donoriem.
Švarcs pats godprātīgi atzinis, ka viņa pētījumi un jo īpaši atsevišķi to rezultāti izraisa arī ļoti nopietnu ētiskas dabas jautājumu, taču viņš pauž pārliecību, ka tiem cilvēkiem, kuri gaida orgānu pārstādīšanu, jābūt informētiem par potenciāli iespējamām viņu personības pārmaiņām. “Es nevēlos viņus biedēt, taču mans uzdevums noteikti ir palīdzēt viņiem izprast situāciju.” Viņaprāt, cilvēka iekšējiem orgāniem piemīt pašiem sava bioķīmiskā atmiņa un enerģētika. Pārstādīti jaunā organismā tie nogādā asinīs elementus, kas var izraisīt psihosomatisko refleksu izmaiņas, kuras nespēj kontrolēt galvas smadzenes.
Švarcs apgalvo, ka apkopojis vismaz 70 tādus gadījumus, kas apstiprina viņa secinājumus. Vienā no piemēriem kādai jaunai balerīnai pārstādīja kompleksu “sirds–plaušas”. Līdz šai operācijai viņa piekopusi veselīgu dzīvesveidu, taču pirmais, ko viņa izdarīja tūlīt pēc izrakstīšanās no slimnīcas, bija… ātrās apkalpošanas restorāna apmeklējums, kur pārēdās vēl joprojām tik izplatīto surogātpārtiku. Iepriekš viņa ne ar ko tamlīdzīgu nebija atļāvusies riskēt.
Turklāt konstatēts, ka meitenei būtiski mainījies arī raksturs, viņa kļuvusi patmīlīga, agresīva un viegli aizkaitināma. Viņa pati izlēma noskaidrot, kurš tad bijis viņas donors, rezultātā konstatējot, ka tas bijis 18 gadus vecs jauneklis, kurš gājis bojā autokatastrofā ar motociklu. Viņa noskaidroja pilnu viņa vārdu, kā arī to, ka viņš jau kopš dzimšanas bijis agresīvs, viegli aizkaitināms, kuram turklāt ļoti paticis apmeklēt ātrās apkalpošanas restorānus un ēst tajos pagatavoto tā dēvēto “ātro barību”. Piemēram, ēdiens, ko dēvē par “nagetiem”, atrasts pat viņa bojāejas vietā…
Kāds cits zīmīgs gadījums vēsta par astoņus gadus vecu meitenīti, kam pārstādīja citas meitenes sirdi, kurai bija 10 gadi un kura bija kļuvusi par nežēlīgas slepkavības upuri.
Pēc pārstādīšanas operācijas meiteni sāka mocīt murgi, kuros viņu nemitīgi nogalina.
Turklāt šie nakts murgi bija tik spēcīgi, ka nācās meklēt psihiatra palīdzību. Tas, ko nācās dzirdēt mediķiem, pārliecināja par to, ka runa ir par apstākļiem, kādos nācās mirt meitenei, kuras sirds bija pārstādīta citai. Turklāt šī informācija izrādījās tik būtiska un precīza, ka pēc tam, kad mediķi to nodeva izmeklēšanas orgāniem, policijai ātri vien izdevās atpazīt slepkavu un viņu notvert!
Ukrainas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Vitālijs Kordjums saistībā ar jaunākajiem sensacionālajiem Švarca paziņojumiem izteicies, ka ļoti bieži mēdzot notikt tā, ka donoram nav svarīgi tas, kāds dzimums bijis attiecīgā orgāna donoram, turklāt bieži vien jau nav arī laika īpaši izvēlēties, jo runa ir par dažām stundām vai pat tikai dažām minūtēm, kuru laikā jāpieņem attiecīgie lēmumi. Tiesa, atbilstoši speciālistu atzinumam, pārītis vīrietis–sieviete allaž izrādās visērtākais. Un gluži dabiski, ka tajā gadījumā, ja pārstāda pietiekami masīvu audu bloku – aknas, plaušas vai sirdi –, tad kopā ar to nāk arī tā dēvētie imūnie audi un vēl daudz kas cits.
Tā kā visām šūnām ir atbilstoši receptori un tas viss izdala noteiktu daļu no visa, ko vien vajag, tad, kopumā ņemot, tas patiešām var novest pie tām sekām, par kādām izteicies Švarcs. Tiesa, praktizējošie mediķi gan izvairās no šā aspekta publiskas apspriešanas, paužot, ka viņu rīcībā neesot pietiekami daudz konkrētu datu…
Mēs visi esam kaut kā inkarnācija
Bet kādā profesora Švarca interesēm paralēlā jomā jau daudzus gadus strādā psihoterapeits Torvalds Defletsons, kurš ir privāta netradicionālās psiholoģijas institūta vadītājs Minhenē un ir pazīstams ne tikai Vācijā, bet arī tālu aiz tās robežām – kā daudzu sarakstīto grāmatu autors ezoteriskās psiholoģijas jomā. Un jaunākais Defletsona pētījums, kura nosaukums ir “Liktenis kā izdevība”, arī piesaistījis plašu gan speciālistu, gan vispār sabiedrības uzmanību, jo tas izceļas ar ļoti pārsteidzošiem jeb sensacionāliem secinājumiem. Un tos viņš guvis, balstoties savā bagātajā psihoterapeita pieredzē.
Defletsons uzskata, ka ikviens cilvēks ir kaut kā tāda, kas uz Zemes jau dzīvojis pirms desmitiem vai pat simtiem tūkstošu gadu, produkts, un vecās dvēseles “iemitināšanās” jaunajā ķermenī notiekot vienlaikus ar bērniņa ieņemšanu.
Psihologi laiku, kad embrijs atrodas mātes miesās, allaž mēģinājuši aplūkot īpaši. Izmantojot neskaitāmos pētījumos sarūpēto informāciju, viņi konstatējuši, ka daudziem topošajiem bērniem šis periods iezīmīgs galvenokārt ar… negatīvo zinību iegūšanu. Cilvēki, kuri hipnozes stāvoklī piedzīvojuši apziņas “ceļojumu”, apgalvo, ka nemaz nav iespējams kaut vai tikai iedomāties to, cik daudz sāpju un baiļu izjūt embrijs mātes miesās, turklāt īpaši tajos mirkļos, kad māte kaut kādā veidā cenšas atbrīvoties no augļa.
Defletsons uzskata, ka vecākiem ir ļoti nepieciešams apjēgt patiesību, kas, iespējams, kaut kad kļūs par elementārām zināšanām. Protams, embrijs ir ļoti mazs, bezpalīdzīgs un neko nevar pateikt, taču šis nožēlojamais stāvoklis attiecas tikai uz viņa fizisko ķermeni. Savukārt dvēsele, kas iemitinājusies šajā niecīgajā ķermenī, sev līdzi atnes briedumu un tūkstošgadēs uzkrātu neskaitāmu dzīvību pieredzi. Vēl vairāk – ir reāla tāda situācija, kad jaundzimušais izrādās krietni vien gudrāks un pieredzējušāks par saviem vecākiem.
Tāpēc nav nekāda pamata ar jaundzimušo apieties, kā tas raksturīgs “vecmāmiņām un tantēm”, bezjēdzīgi infantilā “bērnu” valodā.
Patiesībā mazulis jau kopš mirkļa, kad ienācis šajā pasaulē, saprot visu vārdu un teikumu jēgu, turklāt pat to, ko viņa klātbūtnē it kā nepienāktos runāt. Lūk, tieši tāpēc Defletsons apgalvo, ka ar mazuli, kurš vēl atrodas mātes miesās, ir vajadzīgs un pat katrā ziņā nepieciešams sarunāties pilnīgi normāli, allaž izrādot prieku par satikšanos ar viņu. Proti, viņš it kā jāgatavo piedzimšanas procesam.
Pietiekami sensacionāli izskan arī kāds cits Defletsona secinājums. Proti – embrija apziņai nav nekādu robežu, tai ir piekļuve pagātnei, tagadnei un nākotnei, un viņš savu dzīvi redz kā attēlu virkni, kas secīgi nomaina cits citu, par ko tik bieži mēdz runāt cilvēki, kuri pārcietuši pirmsnāves stāvokli jeb tā dēvēto klīnisko nāvi. Defletsons pauž, ka embrijs lieliski zina ne tikai savas nākotnes problēmas, bet arī to faktu, ka līdz ar piedzimšanu visas viņa zināšanas izzudīs, kopā ar pirmo patstāvīgo elpas vilcienu šajā pasaulē. Caur savas elpošanas ritmu sīkā cilvēciskā būtne iekļaujas laika ritējumā, kas viņa apziņai pirms piedzimšanas bija bez jebkādām robežām…
Kādā no aprakstītajiem gadījumiem, ar ultraskaņas aparatūras palīdzību nosakot topošā bērniņa stāvokli mātes vēderā, viņa dzimumu un virkni vēl citu specifisku lietu, vēstīts, ka reiz mediķi kāda attēla augšējā labās puses stūrī virs augļa skaidri saskatījuši izplūdušas padzīvojuša cilvēka sejas aprises. Gluži skaidri bijušas redzamas acis, kas turklāt bijušas atvērtas, kā arī mute un deguns, taču vienlaikus galva no augšas bija dīvaini izplūdusi un bez matiem. Turklāt šī seja nebija vienkārši shematiski iezīmēta, bet tā bija dzīva, cilvēciska.
Konkrētais medicīnas darbinieks, kurš to pirmais konstatēja, vēlāk atzinās, ka pirmajā mirklī nodomājis – viss, šodienai pietiks, būšu pārguris, tāpēc labāk doties mājup. Taču jau tūlīt pat sācis vērīgāk ielūkoties arī citos uzņēmumos, un – 7 gadījumos no 10 tur arī varēja saskatīt šo izplūdušo pieauguša cilvēka seju! Visi šie atveidi bija nenosakāma dzimuma, visi vaibsti šķita it kā gluži apzināti izsmērēti, galvas bez matiem, taču tās visas bija cilvēku sejas. Tāpat varēja konstatēt savdabīgu likumsakarību, proti, attiecīgais izplūdušais tēls bija atkarīgs no grūtniecības termiņa: jo vecāks bija embrijs, jo izplūdušāks dīvainais cilvēkveidīgais tēls. Sākot aptuveni ar piekto grūtniecības mēnesi, tēls kļūst nemanāms.
Daži pētnieki pauž, ka, iespējams, tieši šis attēls tad arī ir savdabīgā veidā fiksēts kādas no astrālās pasaules atceļojušas dvēseles atveids, un tā šajā pasaulē ieradusies, lai kļūtu par jaunu cilvēku. Un tas nozīmē, ka šie unikālie uzņēmumi būtībā ir paša reinkarnācijas procesa liecības…
Sērijveida slepkavas – dvēseles mutācija
Saistībā ar šo tēmu interesanti, ka speciālisti pievērsuši uzmanību maniakālu slepkavu lokam, kas joprojām tiesu psihiatrijai ir ļoti liels noslēpums. Pagaidām iespēts vienoties tikai par vienu drošu un vienlaikus ļoti baisu secinājumu – maniaks nekad nenožēlos to, ko izdarījis, un nav arī nekādu cerību, ka viņš varētu mainīties.
Tostarp speciālistus visvairāk interesē, viņuprāt, galvenais jautājums: vai cilvēks jau piedzimst kā sērijveida slepkava vai arī par tādu kļūst tikai kādā savas dzīves brīdī? Precīzāk gan laikam būtu teikt, ka par šo jautājumu skaidrības nav tā dēvētās oficiālās zinātnes speciālistiem. Savukārt tiem, kuri nodarbojas ar paranormālo parādību pētīšanu, šajā ziņā ir kāds oriģināls viedoklis.
Viņi pauž, ka agrāk tieši necilvēciskā, bezjēdzīgā cietsirdība, ļaunums tikai ļaunuma dēļ visos šāda veida gadījumos lika cilvēkiem domāt, ka šādu slepkavu dvēseles savā rīcībā pārņēmis velns. Aprobežotās kristiešu baznīcas iespaidā cilvēki viņus tieši tā arī dēvēja – elles izdzimumi. Tostarp mūsdienās parapsihologi aplūko kādu savdabīgu hipotēzi, proti – šie necilvēcīgie briesmoņi paši ir kādas īpašas dvēseles mutācijas upuri, kas notikusi tajā laikā, kad tā vēl nebija iemiesojusies jaunā ķermenī.
Šādas “sabojātas” būtības parādās tāpēc, ka kādā no mirkļiem, kad dvēsele uzturējusies smalkajā pasaulē, nezināmu iemeslu dēļ tajā notikušas kādas neparedzētas strukturālas izmaiņas jeb sava veida mutācijas. Tāpēc laikam jau ne velniem, ne ļaunajiem gariem šeit nebūs nekādu nopelnu. Neskatoties uz to, atbilstoši šai parapsihologu hipotēzei psihi jeb šādu ļauno cilvēku uzvedību kontrolē anomālas enerģētiskās būtības vai dvēseles, kas patiesībā ne ar ko nav labākas par tēlainajiem elles izdzimumiem.
Pirmajā acumirklī tas var izklausīties pārlieku fantastiski, sak, dvēseles mutācija – ko niekus! Cilvēki tomēr ir pieraduši uzskatīt, ka Radītāja mums dāvātās mūžīgās dvēseles – tāpat kā to antipodi ļaunie gari, kurus pasaulē laidis nelabais – laika ritējumā nepakļaujas nekādām izmaiņām.
Tomēr, ja ievēro parapsihologu izvirzīto hipotēzi, dvēsele izpaužas kā vesels programmu komplekss, kurā šīs programmas īstenojas cilvēka apziņā, un tā nekādā gadījumā nav kaut kas sastindzis, negrozāms uz visiem laikiem.
Laika ritējumā tajā var notikt dažādas izmaiņas – gan uz labo, gan uz slikto pusi. Un abi šie varianti tādā gadījumā vērtējami kā dvēseles mutācijas. Ja šo mutāciju rezultāts izrādās negatīvs, to, izmantojot informātikas terminoloģiju, var dēvēt par nevēlamu sākotnējās bāzes matricas izkropļojumu. Savukārt tas neizbēgami sev līdzi atnes neparedzamus traucējumus programmu paketes īstenošanās procesā dvēselē. Proti, attiecīgais cilvēks sāks uzvesties ne gluži tā, kā ieplānojis Radītājs.
Šie traucējumi jeb kropļojumi ir salīdzināmi ar datorvīrusa postošo iedarbību, kas arī sabojā principiāli pareizu programmu. Kad vīruss skāris datoru, elektroniskā iekārta pārstāj normāli funkcionēt un sāk darīt absolūti ne to, ko no tās sagaida.
Savukārt gadījumā, ja runa ir par dvēseli vai enerģētisko būtību, kas atrodas smalkajā pasaulē, tad izkropļotā programma turpinājumā caur konkrētā cilvēka psihi izpaudīsies viņa anomālās izdarībās, kas nav savienojamas ar vispārpieņemtajām morāles normām, tostarp arī kā sērijveida slepkavības. Un šajā gadījumā vairs nav svarīgi, kādi būs bijuši pamudinošie motīvi: alkatība, seksuālā iekāre, varaskāre, atriebība un viss tamlīdzīgais no nelāgāko parādību paletes. Tas viss ir tikai šā cilvēka dvēseles “bojājuma” sekas un izpausmes.
