Vakcīnas: dzīvās, nedzīvās, ķīmiskās un mikroorganismu metabolītu 0
Par vakcinācijas nepieciešamību un iedarbību pasaulē valda dažādi viedokļi – vieni vakcīnas atbalsta, bet otri uzskata par kaitīgām. Neraugoties uz viedokļu sadursmēm, vakcīnas jau vairāk nekā 100 gadu ir pasargājušas cilvēkus no nāvējošām infekcijas slimībām. Pieaugušajiem aktuālākās vakcīnas patlaban ir pret bīstamām slimībām, kas sezonāli izplatās konkrētā teritorijā. Latvijas gadījumā tas ir ērču encefalīts un gripa.
Ir pieejamas divu veidu vakcīnas – obligātās, par kurām maksā no valsts budžeta, un rekomendējamās, kas pieejamas kā maksas pakalpojums, bet noteiktām sabiedrības grupām tās vai nu pilnībā, vai daļēji apmaksā valsts. Obligātās vakcīnas Latvijā tiek saņemtas galvenokārt bērnībā, sākot no piedzimšanas un beidzot ar 14 gadiem, bet vēlākos gados ir iespēja saņemt rekomendējamās vakcīnas. Pašlaik vakcinācijas kalendārs bērniem paredz potes pret 14 infekcijas slimībām, bet pieaugušajiem obligātās vakcīnas ir pret divām slimībām – difteriju un stinguma krampjiem. Tās jāveic atkārtoti ik pēc 10 gadiem. Savukārt pie rekomendējamajām vakcīnām pieskaitāmas potes pret gripu, ērču encefalītu, A un B hepatītu, pneimokoku infekciju, vējbakām, dzemdes kakla vēzi, meningokoku infekciju, trakumsērgu un poliomielītu. Vakcinēties iesaka arī pirms ceļošanas uz eksotiskām zemēm, kur iespējams saslimt, piemēram, ar dzelteno drudzi, holeru vai vēdertīfu.
Kā darbojas vakcīnas
Ir dzīvās, nedzīvās, ķīmiskās un mikroorganismu metabolītu vakcīnas. Lai vai kāda būtu preparātu uzbūve, to uzdevums ir panākt imūnsistēmas atbildes reakciju vakcinētā cilvēka ķermenī, proti, izraisīt reakciju, kas pasargā no saslimšanas ar konkrēto slimību nākotnē. Vakcinējoties ķermenī veidojas antivielas – organisma radīti ķīmiski savienojumi, kas spēj saķert mikroorganismus un tos nogalināt.
Cilvēka organisms arī bez vakcinācijas rada antivielas pret dažādām saslimšanām, bet pastāv tādas slimības, kas uzliesmo ļoti strauji, un ar tām imūnsistēma nepagūst tikt galā. Pret šādām kaitēm ir radītas vakcīnas. To iedarbība var būt dažāda – piemēram, vakcīna pret tuberkulozi jāievada tikai vienu reizi mūžā, bet citos gadījumos jāveic revakcinācija. Tas izskaidrojams ar to, ka pret dažām slimībām antivielas organismā saglabājas visu mūžu, bet pret citām tās pakāpeniski izzūd.
Zināms arī, ka slimības formas mēdz periodiski mainīties, kā tas notiek ar gripu – vienu gadu Latvijā un Eiropā dominē viens gripas paveids, bet otru gadu jau ir cits. Tas nozīmē, ka no iepriekšējā gada vakcīnas radušās antivielas, ja vien spētu saglabāties ilgāk, varbūt nemaz nepazītu jauno vīrusu un vakcinētais tik un tā saslimtu.
Zināšanai
Vakcinācijai ir divi labumi – tā nodrošina aizsardzību pret kādu dzīvībai vai veselībai bīstamu slimību un veicina kolektīvo imunitāti. Tas nozīmē, ka liela daļa sabiedrības ir imūna pret noteiktu kaiti, līdz ar to pasargātāki ir tie, kuri kādu iemelsu dēļ nav vakcinējušies.
Ziemas nelūgtais ciemiņš – gripa
Ik rudeni un ziemu aktualitāšu sarakstā nonāk vakcīna pret gripu. Lai gan daudzi neuzskata par nepieciešamību potēties, vakcīna tiek rekomendēta konkrētām sabiedrības grupām, piemēram, bērniem, grūtniecēm, senioriem, cilvēkiem ar imūndeficītu vai ar nieru mazspēju.
Vakcinācija pret gripu jāveic reizi gadā divu iemeslu dēļ – antivielu iedarbība pret gripas vīrusu ir īsa, un jau pēc dažiem mēnešiem vai pat gada antivielas ir nepietiekamā daudzumā, bet otrais iemesls ir gripas vīrusa pārmaiņas. Ziemas sezonā cirkulē aptuveni četri līdz septiņi dažādi gripas paveidi, bet viens ir dominējošais, ar kuru saslimst lielākā daļa pacientu. Mazāka iespēja ir noķert kādu no pārējām gripas formām. Šā iemesla dēļ Pasaules Veselības organizācija jau laikus pēta, kurš būs dominējošais paveids, un norāda ražotājiem, kādas vakcīnas nepieciešamas jaunajā sezonā. Pret gripu parasti iespējams vakcinēties jau oktobrī – nav jāgaida epidēmijas sākums, un labāk apbruņoties jau tagad.
Latvijā ik gadu no gripas izraisītajām komplikācijām mirst vairāki desmiti cilvēku. Pārsvarā šī slimība nesaudzē sirmgalvjus un mazus bērnus. Tāpēc valsts pilnībā apmaksā gripas vakcīnu bērniem no sešu mēnešu vecuma līdz diviem gadiem, kā arī bērniem līdz 18 gadu vecumam, kuri pieder pie šādām veselības riska grupām: bērni ar hroniskām plaušu slimībām, hroniskām kardiovaskulārām slimībām neatkarīgi no to cēloņa, hroniskām vielmaiņas slimībām, nieru slimībām, imūndeficītu, bērni, kuri saņem imūnsupresīvu terapiju, un bērni, kuri ilgstoši saņem terapiju ar asinis šķidrinošiem medikamentiem. Pieaugušajiem no veselības riska grupām valsts sedz 50% no gripas vakcīnas izmaksām. Šādā grupā ietilpst grūtnieces, seniori no 65 gadu vecuma, cilvēki ar hroniskām plaušu, kardiovaskulārām, vielmaiņas un nieru slimībām, imūndeficītu, kā arī tie, kuri saņem imūnsupresīvu terapiju. Gripas vakcīna satur beigtas vīrusa daļiņas, tāpēc nav kaitīga grūtniecēm un nenodarīs kaitējumu vēl nedzimušajam bērnam. Turklāt pēc piedzimšanas mazulis būs imūns pret sezonas gripu, jo būs pārņēmis antivielas no mammas.
Ievēro
Lielākoties gripas epidēmija sākas janvāra vidū un ilgst aptuveni 10–12 nedēļas. Dažreiz epidēmija sākas ātrāk un ieilgst līdz pat maijam. Protams, nav aizliegts pret gripu vakcinēties arī epidēmijas laikā, taču jāņem vērā, ka vakcīna iedarbosies divu nedēļu laikā, bet līdz tam brīdim tā nepasargās no saslimšanas.
Ar antivielu pārbaudēm neeksperimentē
Patlaban ir parādījusies populāra tendence – antivielu laboratoriska pārbaude. Procedūra ir samērā lēta, un tajā var noskaidrot, cik daudz antivielu ir organismā pret kādu konkrētu slimību. Visbiežāk šādas pārbaudes veic, lai noskaidrotu, vai ir vērts vakcinēties pret ērču encefalītu vai difteriju un stinguma krampjiem. Dažkārt tas patiešām noder, jo ne vienmēr iespējams izsekot vakcinācijas vēsturi un zināt, kad un pret ko bijusi pote. Tomēr pastāv arī pretēji viedokļi, proti, katrai slimībai piemīt dažādas īpatnības, un antivielu tests var maldināt. Piemēram, garajam klepum antivielas teorētiski var pārbaudīt, bet nav pierādījumu, ka esošais antivielu skaits spēs garantēt pietiekamu aizsardzību. Turklāt reizēm antivielu tests uzrāda viltus pozitīvus rezultātus, liekot domāt, ka vakcinācija nav nepieciešama, bet patiesībā antivielas nemaz nespēj pasargāt organismu no slimībām. Šā iemesla dēļ jāievēro vakcināciju grafiks un noteiktie intervāli. Galu galā vakcīnu intervāli ir zinātniski pamatoti un pierādīti klīniskajos pētījumos.
Antivielu pārbaudes ir vajadzīgas tiem, kam ir novājināta imunitāte vai hroniskas slimības, kuru dēļ antivielas var neveidoties vajadzīgajā koncentrācijā. Ar šo pārbaudi pacients var uzzināt, vai nepieciešama atkārtota vakcinācija, vai arī antivielu skaits ir sasniedzis normas robežas.
Arī bērniem antivielu tests nav lietderīgs, vērtē speciālists. Vakcinācijas kalendārs ir izveidots tā, lai intervālos starp potēšanos rastos maksimāls efekts. Ja bērniem konkrētā laikā ir paredzēta vakcinācija pret kādu slimību, tam ir pamatots iemesls. Un iemesls ir vienkāršs – konkrētā slimība norādītajā dzīves gadā rada vislielākās komplikācijas, piemēram, garais klepus ir nāvējošs tieši pirmajā dzīves gadā, bet jau otrajā nāves gadījumi ir ļoti reti. Līdzīga situācija ir ērču encefalītam – ja ir saņemtas trīs potes un pienācis laiks veikt revakcināciju, tā vietā pārbaudīt antivielas galu galā būs dārgāk. Tas nozīmē katru gadu iztērēt naudu, lai pēc pieciem gadiem beidzot vakcinētos, – būs pat dārgāk, nekā vakcinējoties noteiktajā laikā. Ja ir šaubas, vai, piemēram, bijusi vakcīna pret vējbakām, var pārbaudīt antivielas, bet ar piebildi, ka to nedara pēdējā brīdī, pēc saskarsmes ar slimnieku.
Cik bieži jāpotējas
Katrai slimībai ir noteikts vakcinēšanās grafiks. Obligātās vakcīnas koriģē ģimenes ārsts, kurš tās fiksē potēšanas pasē, bet rekomendējamās vakcīnas jāveic pēc pašu iniciatīvas.
Visbiežāk rodas jautājumi par ērču encefalīta potēm, jo, uzsākot kursu, ir vajadzīgas trīs pamatvakcinācijas, bet pēc tam – revakcinācija. Pirmo poti veic pašu izvēlētā datumā un jebkurā vecumā. Otrā vakcīna vajadzīga pēc viena vai trim mēnešiem. Ja ieplānots kāds ceļojums, var vakcinēties paātrināti – jau pēc nedēļas kopš pirmās vakcīnas. Trešā pote nepieciešama aptuveni gadu pēc otrās vakcīnas. Kad ir saņemtas visas trīs pamatvakcinācijas, ik pa laikam jāpaskubina antivielas, proti, jāveic revakcinācija. Līdz 49–59 gadu vecumam atkarībā no izvēlētās vakcīnas revakcinācija notiek ik pēc pieciem gadiem, bet vēlākos gados – ik pēc trim gadiem.
Citas vakcīnas, piemēram, pret A hepatītu vai dzelteno drudzi, jāveic, ja plānots ceļojums vai ekspedīcija uz vietām, kur slimība ir izplatīta. Savukārt pret trakumsērgu jāpotējas, ja darbs ir saistīts ar dzīvniekiem, piemēram, veterinārārstiem, vai ja kāds dzīvnieks ir iekodis.
Pote par velti
Vakcīnu pret ērču encefalītu valsts apmaksā bērniem līdz 18 gadiem, kuri ir deklarēti endēmiskajās teritorijās jeb vietās, kur ir visaugstākais risks saslimt ar to. Bāreņiem vakcīnu pret ērču encefalītu valsts apmaksā visā teritorijā neatkarīgi no dzīvesvietas.
Mūsu eksperts:
Jurijs Perevoščikovs, Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors
